www.curantur.lv - Mans Ceļš uz Prieku

Vēstule meitai 18. dzimšanas dienā

Thu, 16 Feb 2017 19:46:00 +0000

Mana mīļā „Pučīte" un smaidīgā „Petit Coeur” (mazā sirsniņa – franču val.),

Šo vēstuli domās auklēju teju veselu gadu ar domu Tev to uzdāvināt tieši 18. dzimšanas dienā. Bet tagad, kad priekšā balta lapa un līdz Tavai pilngadībai vairs skaitītas dienas, vārdi aizmaldās domu un atmiņu labirintos un iesprūst starp klaviatūras taustiņiem. Jo prāts saprot, bet sirds atsakās ticēt, ka Tu, reiz mūsu mazā Čabatiņa, tūlīt, tūlīt būsi pieaugusi.

Un tomēr es mēģinu. Turot sirdī sažņaugtu viegli skumīgu prieku, ļauju pirkstiem lēnām slīdēt pār burtiem. Lai pateiktu dažas domas, ko gribētu, lai Tu spēj paņemt līdzi savā dzīvē.

Tu esi skaista

Skaista esi Tu, Tavs ķermenis un dvēsele.

Atceries to vienmēr. Es nezinu, kas ir tas negodīgais fenomens vai parādība, kas jaunām meitenēm aizmiglo acis tādā dīvaini selektīvā veidā, ļaujot apbrīnot citu meiteņu un sieviešu skaistumu, lai domās un sapņos uz to tiektos, bet tik rūpīgi un spītīgi traucējot ieraudzīt savējo. Un tad sevis skaistināšanas vārdā Tu pavadi pie spoguļa daudzas steidzīgā rīta minūtes, līdz no mēmā atspulga vari izspiest vismaz samierniecisku piekrišanu un atļauju iziet cilvēkos. Tad svarīgāk par to, kas apēsts simboliskajās brokastīs, ir, tas, kā Tu izskaties. Jo tas definē Tavu pašsajūtu dienai. Tu vēl domā, ka tieši pēc sejas un kopējā izskata Tevi vispirms vērtē cilvēki. Un droši vien tā arī ir, jo diemžēl pasaule ir nežēlīga - šodien būt vecam ir grēks un neatbilst skaistuma etalonam nav stilīgi.

Es pat nepamanīju, pa kuru laiku Tava kosmētikas kastīte produktu daudzuma un izvēles ziņā sāka pārsniegt manējo skaistumkopšanas arsenālu. Bet, zinot, ka, salīdzinot ar vidējo aritmētisko sieviešu kosmētikas maciņa saturu, es šai ziņā esmu pieticīgi dīvaina, tad Tava skaistuma pavairotāj-līdzekļu klāsts arī droši vien krietni atpaliek no Tavu draudzeņu smaržu un pūderu kārbiņu skaita. Bet, mīļā, lai kā Tu pūlētos, Tev neizdosies noslēpt Tavu dabisko skaistumu! Un es ticu, ka mūsu nedaudzās sarunas par šo tēmu Tev ir devušas labu pamatu sapratnei, ka viss, kas ir uz Tavas ādas, nokļūst Tavā organismā. Un vēlāk ietekmēs gan Tavu veselību, gan arī nākamo bērniņu veselību.

Man īpašs prieks, ka Tu rūpējies arī par savu ķermeni, lai tas ir vingrs un spēcīgs. Rezultātu es redzu Tavā skaistajā augumā un muskuļu reljefa aprisēs. Un beidzamajā laikā tieši Tu izvelc uz pakustēšanos arī mani, un man tad ir tik forši un jautri kopā taisīt mūsu „double squats” un "muciņas":) Turpini tikpat labi rūpēties par sava ķermeņa veselību arī turpmāk, biežāk atceroties, ka skaistumam ļoti svarīgs ir arī regulārs miegs.

Tu esi izaugusi

Atceros vienu mūsu kopīgo, pavisam ikdienišķo gājienu vasarīgās Rīgas ielās jau pirms pāris gadiem, kad spēji un skaudri noķēru sajūtu, ka Tu esi izaugusi. Jo pretim nākošo vīriešu skatieni vispirms ievēroja Tevi man blakus, un tikai tad pamanīja mani, ja vispār. Vai es saskumu? Nē, tikai aizdomājos, ka Tu man likies vēl maza toreiz, bet īstenībā – jau ziedoša, skaista meitene, kura jau piesaista vīriešu skatienus. Tad un vēlāk daudzas reizes apjautu, kā Tu pamazām un neapturami topi par brīnišķīgu sievieti.

Un skaisti mūsu abu dzīvēs sakrita laiks, kad pirms vairākiem gadiem Tavā dzīvē vēl tikai vērās sievišķība, bet manējie auglības vārtiņi tai pat laikā sāka lēnām vērties ciet. Redzēju mūs abas viena skaista un auglīga dzīves ceļa posma pretējās pusēs – es, šī noietā ceļa galā, Tu – šī priekšā esošā, bet vēl nezināmā ceļa nojausmās.

Mūs šķir precīzi 30 gadi. Un 30 gadi ir aptuvenais sievietes auglības laiks. Atskatoties uz savējo, varu būt lepna, jo esmu izdzīvojusi šo sievišķās sūtības laiku ar pilnu krūti tiešā un pārnestā nozīmē, dodot dzīvību 3 bērniem, 3 dažādās valstīs, 3 dažādos savas dzīves posmos, pat 3 dažādos veidos, kur katrs balstīts tā brīža labākajā sapratnē un varēšanā.

Toreiz, kad Tu no pusaudzes kļuvi par jaunu sievieti, bet man pašai dabas diktētais scenārijs klauvēja pie ceļa stabiņa, lai brīdinātu, ka šis ceļa posms drīz būs galā, domās redzēju sevi simboliski nododam savu 30 gadus glabāto sievietes sūtības stafetes kociņu Tev, manu Meitiņ. Ko Tev būs godam nest tālāk. Jo tieši caur Tevi es turpināšos, un caur Taviem bērniem, un mazbērniem.

Bet tagad manā saujā un dzīvē uz brīdi paliek tukšums, jo vairs nesaprotu, kā būt citādi, kā noformulēt savu jauno esības formulu. Tik ierasts bijis to auglības kociņu turēt pie sevis tik ilgus gadus. Es zināju, kā tad ir justies gan ķermeniski, gan emocionāli. Tagad viss mainās uz jaunu līdzsvaru.

Tagad es no tiesas zinātu, kā cienīt savas ķermeniskās un emocionālas vajadzības tajās dienās, kad daba mums dod iespēju ik mēnesi attīrīties. Tagad es zinātu, kā vislabāk gatavoties mazulim, kā izbaudīt grūtniecību un tad par sevi rūpēties. Tagad es zinātu, kā piedzemdēt, saudzējot sevi un mazulīti, kā pietiekami ilgi barot zīdaini ar krūti, kā rūpēties par mazuļa veselību un bērniņu audzināt. Jo esmu tam gājusi cauri 3 skaistas reizes, kas katra bijusi citāda, dodot iespēju mācīties, augt, būt labākai mammai. Tagad es arī zinātu, cik svarīgi visos šais posmos parūpēties arī par sevi. Un varbūt nevis „arī”, bet – „vispirms”.

Un es tik ļoti vēlētos šo vērtīgo pieredzi ielikt baltā kastītē, apsiet ar rozā lentīti, un uzdāvināt Tev šodien dzimšanas dienā, mana mīļo, gudro Meitiņ! Lai visas šīs sievietei tik svarīgās jomas zini, redzi, saproti ātrāk nekā es. Lai paņem manu pieredzi jau kā gatavu, mācies no manām kļūdām, lai tiec uz priekšu savā pieredzē un zināšanās, un sapratnē, un varēšanā ātrāk…

Bet, ak… Es varu vien atkal citēt savu mīļo teicienu, kam pat nezinu autoru: „Dzīves pieredze ir kā ķemme, kuru liktenis piešķir cilvēkam, kad tas jau kļuvis par plikpauri”. Un tā mana balti rozā pieredzes kastīte visticamāk paliktu neatvērta. Jo tie bija citi laiki, cita kārtība, cita sapratne, un tāpēc, visticamāk, mana pieredze, Tev, Meitiņ, nemaz nederēs. Jo Tu dosi priekšroku uzkrāt savējo. Un Tev būs taisnība. Un es varu vien būt blakus Tev Tavā dzīves ceļā, bet nevaru iedot Tev savu gatavu sapakoto pieredzi.

Bet tas vairs manā plaukstā neesošais stafetes kociņš, ko tālāk nes un nesīsi Tu, Meitiņ, mani mudina meklēt veidu, kā man pašai dzīvot tālāk. Jo mainās tik daudz kas. Kopā ar dabas diktētajām hormonālajām izmaiņām ķermenī, it kā nobrūk visa iepriekšējā kārtība, kādā sevi kā sievieti pazinu līdz šim. Mana sievietes būtība ieiet jaunā kvalitātē - man reizē jāmeklē jaunais Es, jāatrod jauna identitāte, jo tie auglīgie 30 gadi ir godam nodzīvoti, un tagad ir sācies jauns posms, kurā ieeju pirmo reizi, bez pieredzes, vēl taustoties, lai saprastu, uzminētu, sajustu - KĀ.

Nē, manī nav panikas par aizejošo jaunību, es nevēlos ar nagiem ieķerties auglīgā ceļa galā esošo vārtu spraudziņā un izmisīgi turēties, lai tie neaizveras. Bet man tomēr jāmācās pieņemt sevi jaunajā statusā, situācijā, kad ar prātu visu saprotu, bet kontrolēt nespēju – jo fizisko un emocionālo pašsajūtu dominē būtiskās hormonālās izmaiņas.

Mūsu mūžam jauneklīgajā sabiedrībā vārdi Perimenopauze un Menopauze ir taboo jeb aizliegtais temats, par to neviens skaļi nerunā, it kā tā būtu slimība, jo novecot taču nav stilīgi. Bet es gribētu par to visu rakstīt vairāk, lai iedrošinātu un uzmundrinātu arī citas sievietes. Dzīvot ar un par sevi, nevis izmisīgi pretoties sievišķās dzīves dažādajiem posmiem, lai tā būtu pubertāte, ikmēneša cikls vai menopauze. Jo katram no šiem dzīves posmiem ir savs skaistums un sava sūtība. Bet par to visu citā reizē.

Ceļa vārdi sievišķībai

Ar šo vēstuli es aicinu Tevi svinēt sievišķību un turēt augstu tās latiņu. Es priecājos toreiz, ka man izdevās piedomāt un noorganizēt mūsu kopīgo sievišķīgo gājienu uz veikalu, lai Tev nopirktu jaunu skaistu veļu dienā, kad sapratām, ka beidzies Tavs meitenes laiks un ka arī Tevī mostas kas jaudīgs, kas ir dāvāts katrai sievietei. Mēs skaisti un simboliski šo priecīgo notikumu pasvinējām. Zini, ka mana mamma par to visu ar mani nerunāja, jo tā nebija pieņemts toreiz. Ticu, ka Tev izdosies vēl labāk un gudrāk atbalstīt savas meitas, kad tam būs īstais laiks.

Es nepavisam nebiju sagatavojusies arī tajā vakarā pāris gadus vēlāk, kad saulrietā man atzinies, ka Tevi un Tavu puisi saista kas vairāk par draudzību. Lai gan ar prieku vēroju plaukstam Tavu pirmo mīlestību, un mammas sirds jau visu juta, tajā vakarā nomurmulēju atbildei kaut ko muļķīgu, vēlāk ilgi domājot, ko un kā būtu varējusi skaisti pateikt un varbūt vēl skaistāk nosvinēt īsto sievietes laika sākumu Tavā dzīvē.

Tu esi ceļa sākumā. Un, Tev, Meitiņ, es no sirds novēlu iemīlēt un svinēt īpašās dienas mēnesī, vēl jo vairāk tad cienot un godinot sevī sievieti un sievišķību, jo daba tieši caur Tevi ir devusi iespēju ienākt pasaulē jaunai dzīvībai. Kad tam būs īstais laiks.

Līdzīgi es varētu runāt ar sievietēm ceļa otrā galā. Kad auglības vārtiņi veras ciet vai jau aizvērušies pavisam – sievietēm perimenopauzē vai menopauzes vecumā. Nevis sabiedrības pieprasījuma mūžīgās jaunības vārdā turpināt sevi uztjūnēt ar sintētiskām hormonu tabletēm, bet pieņemt un cienīt savu laiku, savu ķermeni, savu nekur nezūdošo sievišķību. Jo skaistākais laiks vēl priekšā. Arī mums.

Man prieks, ka ieklausies manī un netver pēc pretsāpju tabletes, kad liekas, - ir par grūtu. Katrs simptoms ķermenī cenšas mums kaut ko pateikt, lai tad mēs domājam, kā tam palīdzēt. Ko saka menstruāciju sāpes un krampji? Ķermenis lūdz atpūtu, uzmanību, svaigu gaisu, mieru, vairāk miega, siltuma, veselīgu ēdienu. Tik vienkārši. Es Tev novēlu cienīti sevi un sievieti sevī tik ļoti, lai Tu spētu šīs ķermeņa vajadzības sadzirdēt un likt tās pāri citām prioritātēm, pat ja tā būtu skola, darbs vai svarīga tikšanās. Iedot sev brīvību un tiesības veltīt šīs pāris dienas mēnesī sev, lai apstātos, ieklausītos, pagulētu, atpūstos, pameditētu, palasītu, pasapņotu, padomātu vai vienkārši - neko nedarītu. Jo tais dienās Tevī notiek brīnums, strādā daba, tīrot Tavu ķermeni, lai tas atjaunojies spētu ieņemt jaunu dzīvību. Kad tam būs īstais laiks.

Es Tev, Meitiņ, novēlu spēt nepakļauties konveijera tipa dzīvei un domāšanai, kurā sieviete tiek uztverta par tādu pat ierindas darba instrumentu, tikai svārkos (un pat to nevar garantēt), kurai tikpat mehāniski jāvar viss katru dienu, kā to sagaidām no vīriešiem. Es sapņoju par tādu pasauli un darba vidi, kurā sievietei būs tiesības izvēlēties savas 2 papildus brīvdienas mēnesī. Lai tajās viņa spētu atjaunoties, un pēc tam sev un citiem spētu dot vēl vairāk un pilnvērtīgāk. Kad pēc vīrišķajiem principiem dominējošā darba vide šo apjautīs, mēs būsim vienu soli tuvāk harmoniskākai un labākai pasaulei. Un es nebūt neesmu feministe (bet varbūt esmu?), bet rādu vienkāršu veidu, kā sievietes, vispirms pašas godinot sievišķo dabu sevī, dzīvojot AR to, nevis cenšoties to maskēt ar vienmēr visa varēšanas un izturēšanas lozungu (un Paracetamola tabletēm kabatā), tā radinot arī vīriešus respektēt un cienīt šo sievietes tik dabisko esību, mēs varam kļūt harmoniskākas un veselākas, tā radot pamatu veseliem bērniem nākotnē un līdzsvarotākai sabiedrībai.

Grāmatā, kas stāv uz mana naktsgaldiņa, atradu labu terminu „hormonal straitjacket”, ko varētu tulkot kā „hormonālais moku krekls”. Var uz to paskatīties arī tā. Jo tiešām sievietes dzīvi, emocijas un pašsajūtu lielā mērā dominē hormoni un to cikliskās izmaiņas. Taču es izvēlos svētīt savu sievišķo būtību tā vietā, lai ar to cīnītos vai redzētu to kā savu ierobežotāju. Ierobežojošs drīzāk ir vīrišķās domāšanas sabiedrības modelis, kas vēlas sievieti redzēt iespiestu noteiktos standartos un parametros – tik jaunu (vēlams mūžīgi), tik slaidu, pareizā izmēra apaļumiem īstajās vietās, tādiem matiem, vēlams auglīgu, vienmēr ierindā… Šis manā skatījumā ir īstais „moku krekls”, kurā mēs pašas paklausīgi cenšamies sevi iebāzt. Lai derētu, lai atbilstu sabiedrībā dominējošajām trafaretajām vīrišķajām gaidām.

Ne velti tieši menopauzi dēvē par sievietes otro pavasari. Jo beidzot, tikai laikā, kad sieviete jau ir izpildījusi dabas uzdoto radīšanas misiju, un viņas ikdienu vairs nenosaka tas, kurā cikla dienā viņa šobrīd ir, bet vīrišķi domājošā un uz jaunību ķertā sabiedrība viņu ātri vien nežēlīgi pastumj malā kā nolietotu preci, - tad viņa beidzot var būt sev pati, varbūt pirmo reizi visā savā apzinātajā dzīvē. Viņai vairs nevienam un nekam nav jāatbilst. Pamazām sirdī briest un dvēselē spārnus pleš līdz tam neizjusta brīvības sajūta, kas dod sievietei iespēju pāraugt citā, jaunā kvalitātē. Un dzīvot sev, nevienam neatskaitoties. Beidzot un pa īstam. Tieši tad sievietēm atveras otrā elpa, radošā čakra un iestājas otrais dzīves pavasaris. Tā runā. Es vēl esmu ceļā uz to, un patiesi ļoti gribu tur nokļūt. Bet es jau atkal aizrunājos…

Ceļa vārdi veselībai

Cik labi, Meitiņ, ka Tu esi tik saprātīga un pat neskaties hormonālo kontracepcijas tablešu un citu hormonus saturošo līdzekļu virzienā. Es tiešām nesaprotu tās jaunās sievietes, kas menstruācijas uzskata pa sodību vai apgrūtinājumu steidzīgajā dzīves ritmā. Un tad dara visu, lai mazinātu jeb minimizētu to svētību, ko daba sievietei paredzējusi. Priecāties, ka spēcīgo zāļu ietekmē asiņošana mazinās, ir vien reizi pusgadā vai izzūd pavisam? Ērti? Nekas netraucē baudīt dzīvi, visu paspēt? Varbūt. Līdz brīdim, kad šīs jaunās sievietes sāks uztraukties, kāpēc nepaliek stāvoklī. Kad tam būs pienācis laiks. Un tad atkal nāks „palīgā” medicīna ar mākslīgās apaugļošanas iespējām un ar visiem tās pavadošajiem riskiem un lielu varbūtību zaudēt vēl nedzimušo bērniņu kādu komplikāciju dēļ. Jo agrāk un vairāk medicīnisko manipulāciju tiek pielietots, jo lielāka iespējamība, ka vajadzēs vēl nākamo. Šo es iemācījos laikā, kad nēsāju Tevi zem sirds, toreiz lasot par dabiskām dzemdībām. Un to varu attiecināt arī uz grūtniecības plānošanas un pašas grūtniecības laiku. Un varbūt uz daudzām citām situācijām attiecībā uz veselību.

Tā, zini, ka Mamogrāfija, nav drošākā metode krūšu veselības pārbaudei. Atsauces par to vairāk meklē te. Te vien īsi pieminu, ka mamogrāfija ir ļoti sāpīga, sievietes organismam nedraudzīga, traumatiska diagnostikas tehnika, kas ar lielo pielietoto spiedienu spēj sašķaidīt labdabīgas cistas vai veidojumus krūtīs, kas ar laiku var tieši veicināt krūts vēža attīstību. Lai pēc tam tie paši ārsti lepni teiktu, ka, re, kā - viņi laicīgi diagnosticējuši agrīnā stadijā. Audzēju, kas tur varēja arī nebūt. Un tad ķeras pie dramatiskajām ārstniecības metodēm, kas nereti beidzas ar krūts vai abu krūšu noņemšanu. Bezemocionāli iemetot sievieti situācijā, kurā no jauna jāmācās sevi pieņemt pavisam citā veidolā. Zini, ka Termogrāfija ir daudz saudzīgāka diagnostikas metode, arī rūpēs par krūšu veselību. Vien manā rīcībā pagaidām nav informācijas, vai un kur Latvijā to var veikt. Atceries, ka pašas ikmēneša uzmanība uz krūšu veselību ir svarīga, lai laikus pamanītu, ja kas notiek ne tā, kā vajadzētu.

Par vakcīnām esam runājuši mājās daudz, tāpēc te šo sadaļu izlaidīšu.

Tu esi gudra

Mēs abas kopā ar Tevi franču valodā aizstāvējām disertāciju ķīmijā, jo tad jau otro mēnesi mēs bijām divi vienā. Tāpēc smaidot domāju, ka varbūt gudrība iedzimst gēnos:) Un dzīve rādīs, vai Tevī iedzimis arī spīts un krampis novest iesākto līdz galam. Jo toreiz tas bija mūsu kopējais varoņdarbs, ko paveicām, neskatoties uz slikto dūšu un nenormālo stresu. Bet par to līdz galam novešanu – tā domāju toreiz. Tagad – ir vērts vispirms paskatīties, vai siena, pa kuru rāpies augšā, ir pareizā.

Tu pati izvēlējies savu dzemdību datumu, lai iespītētu dakterei, kura bija gatava Tevi "piedzemdināt" viņai ērtā laikā. Un šī pozitīvā spītība, Tev noderējusi arī vēlāk dzīvē, un īstenībā tā ir viena no Tavām kvalitātēm. Tavs zemē spītīgi iecirstais bērnudārznieka zābaciņš ar devīzi „Gribu tagad!” toreiz deva iespēju gribēto arī dažreiz dabūt.

Zināt, ko gribi, ir liela lieta. „Un gribēt vajag daudz”, mēdza teikt viens no maniem profesoriem, kad es vēl mācījos augstskolā, „jo, ja gribi daudz, vari dabūt neko, mazliet vai daudz. Ja gribi mazliet, vari dabūt neko vai mazliet. Bet ja negribi neko, tad neko arī nedabū.” Morāle – tikai gribot dzīvē daudz, daudz var arī sasniegt. Novēlu, lai Tu zini, ko gribi. Un uz to strādā.

Tavas veselības problēmas pirmajos pāris Tavas dzīves gados bija tas strupceļš, kurš mūs piespieda domāt, meklēt tālāk par antibiotiku paciņu, skaidri redzot, ka tās ne tikai nepalīdz, bet padara Tevi vēl vājāku un pret nākamo vīrusu vēl uzņēmīgāku. Drīz pienāca brīdis, kad ar tradicionālo medicīnu tālāk vairs nebija kur, un mūsu ģimenes ceļš pagriezās Homeopātijas un atbildības virzienā. Tā rezultātā toreiz austiņu sāpēm dotās antibiotikas bija pēdējās ķīmiskās zāles, ko esi saņēmusi. Kopš tā laika daudz gadu aiztecējuši, kuru gaitā bija prieks Tevi vērot augam veselu un priecīgu. Brīvu no diagnozēm, zālēm un smagām slimošanām. Ģimenes ārste pat sen vairs neatceras, kā Tu izskaties.

Gribu cerēt, ka visa šī Tava un mūsu ģimenes kopējā pieredze alternatīvajā veselības ceļā devusi Tev labu pamatu un pārliecību tālākajai dzīvei. Bet lielākais gandarījums man ir, ka arī savas studijas redzi jomā, kam tiešs sakars ar veselību. Turēšu par Tevi īkšķus! Galvenais, lai tas, ko mācīsies, Tevi patiesi aizrauj un rada pamatu tālākajiem soļiem Tavā izaugsmē! Un zini, ka arī es turpinu mācīties katru dienu.

Tu esi īpaša

Mans dzīves ceļojums pretim sev un sevis pieņemšanai ir garš, līkumains un neviegls. Tas vēl turpinās, un Tu esi lieciniece manām izaugsmes sāpēm. Ja kaut vienu mācību Tu no manas pieredzes spētu paņemt, tas varbūt Tev aiztaupītu daudzu maldu ceļu gadus. Atrast savas vērtības, apzināt savas dvēseles vajadzības, spēt par tām pastāvēt, neejot uz kompromisiem, nenolaižot savu vērtību latiņu par zemu. Tu esi vērtība jau tagad, un tāda biji jau piedzimstot. Tu esi īpaša. Jo nav otra tāda cilvēka visā pasaulē – ar Tavu izskatu, raksturu, sapņiem, dzīves aicinājumu un uzdevumu. Nevienā situācijā nenoliec sevi par zemu vai otršķirīgu. Par sevi un savām vērtībām vari pastāvēt tikai Tu pati. Tu esi neatkārtojama, ar tādu dzīves uzdevumu, kuru tikai Tu spēj paveikt. Lielajā Dieva plānā viss jau ir paredzēts. „Esi Tu pati, un pasaule Tev pielāgosies,” man māca Uguns skolā.

Es ar Tevi lepojos

Es negribu apturēt laiku, un nevēlos paildzināt kādu posmu dzīvē, lai savtīgā veidā Tevi sev paturētu ilgāk. Man ir jāļauj Tev iet un ziedēt savā dzīvē, un es esmu pārliecināta, ka Tu dzīvē paveiksi lielas lietas. Jo Tev ir tik laba sirds un gaiša dvēsele, gudrs prāts, neatlaidība un spēcīgs gribasspēks. Ar tādu komplektu nevar palikt zaudētājos. Un es zinu, ka es ar Tevi lepošos no sirds, vienmēr, kā lepojos jau tagad.

Zinu, ka neesmu Tev bijusi ideāla mamma, jo daudz ko būtu varējusi darīt citādi. Bet to jau saprotu pēc tam. Tā piemēram, pilnīgi noteikti es būtu gribējusi būt Tev priecīgāka mamma un spēt uzsvērt vairāk dzīves gaišo pusi. To gan varu teikt, ka katrā situācijā esmu darījusi labāko iespējamo savas pieredzes, zināšanu, sapratnes un varēšanas ietvaros. Kā katra mamma, katri vecāki. Un varbūt ar to ir pietiekami. Katram bērnam tieši sava mamma ir vienmēr vislabākā - ar šo esmu sevi vienmēr mierinājusi.

Un interesanti ir, ka beidzamajā laikā tieši Tu esi tā, kas vairāk mierina mani. Ir tik sirdssilti, ka varu Tev atklāties savās grūtībās un arī prieka brīžos, dodot mums iespēju sarunāties daudz dziļākā līmenī. Un Tavs redzējums un lietu un cilvēku attiecību sapratne savukārt atkal nomierina mani, jo zinu – ar Tevi viss būs kārtībā. Un man patīk, ka redzi un saproti - arī mana izaugsme un ceļš uz prieku joprojām turpinās.

Esi laimīga

Šodien pienāktos Tev vēlēt - Daudz laimes dzimšanas dienā! Ja ar to vien pietiktu:) Pie savas laimes un foršās dzīves pašai vien būs Tev jāpiestrādā. Mūžīgās laimes noslēpumu vēl nevaru Tev atklāt, un nav jau arī tādas lielās vai mazās laimes. Ir mirkļi, kuros jūties labi. Un tie visbiežāk nav atkarīgi no ārējiem apstākļiem. Un šos mirkļus uzlasot kā pērlītes, vari pamazām veidot savas laimes krelles. Bet laimīgos brīžus noteikti var turēt kā atskaites punktus savas dzīves kvalitātei, kā ceļa stabiņus prieka svētītai un jēgpilnai dzīvei.

Mīlestība ir kaut kas, ko Tev tiešām novēlu. Un arī tas ir ceļš dzīves garumā, kur, maldoties pa daudziem sānceļiem beigās nonāc atpakaļ pie sevis – vienīgā cilvēka, uz kuru vari paļauties līdz galam un kurš Tevi nekad neatstās. Ja mīlestībā savijas divu cilvēku dzīves, zini, ka esi svētīta ar skaistāko un dziļāko šajā esībā.

Mana Saulīte, manu Meitiņ, es tik daudz vēl gribētu Tev pateikt, atcerēties, līdzpārdzīvot, uzrakstīt. Domas vijās brīvā plūsmā, īsi piešķindinot tikai pie dažiem Tavas dzīves mirkļiem. Bet šoreiz likšu punktu. Smaidot, ka savā ziņā daļu savas pieredzes no slavenās balti/rozā kastītes tomēr esmu Tev varējusi šeit izklāstīt. Zini, ka vienmēr pie manis vari nākt pēc vēl. Es būšu tepat. Tevi vienmēr bezgalīgi mīlot, bet tai pat laikā mācoties robežas, esot neuzbāzīgi līdzās…

Mīlestībā,

Mamma

/Silvija Ābele/

14. Pietura. Daudz laimes dzimšanas dienā!

Fri, 15 Jan 2016 00:37:00 +0000

Iepriekšējais ieraksts šeit - 13. Pietura. Mana slimība – mans skolotājs

Neilgu brīdi pāri pusnaktij es rakstu Tev vēstuli, mazā meitene, jo šodien mums svētki abām. Svētki, kurus ne Tev, ne man nekad nav bijusi vēlēšanās un patikas svinēt. Šodien sāp, kā parasti ap dzimšanas dienu, sasniedzot savu sāpju dziļumu brīdi pirms... Kad gribas, lai kalendārā nākamās dienas pēkšņi nebūtu. Un lai pati varētu izdzist reizē ar datumu. Un ne tāpēc, ka bailes vai panika palikt par vienu gadu vecākai. Bet tāpēc, ka baidos ieraudzīt... neko. Baidos ieraudzīt, ka neesmu svarīga, neesmu nozīmīga, ka mani var aizmirst, ka es varu būt problēma tikai tāpēc, ka man ir dzimšanas diena.

Ne es, ne Tu, mazā meitene, mēs nezinām, kas ir svētki sev un kas ir dzimšanas dienas ballīte. Un bieži es patiešām brīnos, kāpēc cilvēki tādas rīko. Manā dzīvē no bērnu dienām viss tiek mērīts ar lietderības koeficientu. Un svētki, jā, ir visnotaļ nelietderīgi:) Es zinu, kas ir darbs, bet neprotu baudīt sava darba augļus, nemāku atpūsties, neprotu rīkot un svinēt svētkus. Tāpēc man tie nepatīk. Un visvairāk - savi svētki...

Man nav bērnības atmiņu par košā, čaukstošā papīrā iesaiņotu dāvanu pasniegtu īstajā dienā. Jo vienmēr tās bija praktiskas lietas, kleita vai kurpes, kas tika nopirktas krietnu brīdi pirms vai pat pēc dzimšanas dienas. Lai gan es drusku meloju sev, kad to saku. Jo pāris lietas es tomēr atceros gan, kā piemēram - staigājošu lelli, kas varētu būt bijusi man bija dāvana, 6. vai 7. dzimšanas dienā, un toreiz likās ir ļoti liela, salīdzinot ar manu trauslo, sīko augumu. Es atceros katru detaļu – gan lelles kleitas krāsu un auduma faktūru, gan sprogaini brūnos matus, gan cieto lelles roku savējā, kad ar nedaudz iemaņām iemācījos to staigināt, turot cieši aiz labās rokas. Vai lellei bija vārds?

Man nav atmiņu par meiteni, kas nopūš gadu skaitam atbilstošo svecīšu skaitu uz dzimšanas dienas kūkas, vai kaimiņu vai radu bērnu pulku, kas nāktu priecāties kopā ar mani. Man nav fotogrāfiju no dzimšanas dienām vairāku gadu desmitu garumā. Un tā arī es neiemācījos, kā svin un kā priecājas dzimšanas dienā. Jo kāpēc gan? Varbūt tas ir viens no iemesliem, kāpēc man joprojām savi svētki nepatīk.

Toties es labi atceros krustvecāku dāvāto zirdziņu ar zaļi rūtaino karieti, kur visa parikte bija uzvelkama ar atslēdziņu un patiešām soļoja. Tā varēja būt dāvana manu 5 gadu jubilejā vai pat agrāk. Vai varbūt tas bija ciemakukulis tai retajās Rīgas krustvecāku ciemošanās reizēs pie mums laukos. Es redzu sevi lauku māju vidusistabā uz ceļiem zemē, uz krāsotas tumši sarkanīgas koka dēļu grīdas, es sajūtu plauktās vēso, apaļo atslēdziņas formu un pārsteigumu, kad pēc pāris skaļiem atslēgas skripstieniem zirgs patiešām sāk soļot, vilkdams aiz sevis zaļo karieti. Ja nedaudz piepūlu atmiņu, tā varēja būt cirka kariete ar uzzīmētiem personāžiem logā. Bet varbūt tā ir tikai mana iztēle.

Daudzus gadus vēlāk, jau kad man pašai bērni un viņiem organizētās jubilejas un dāvanas, es nereti pie sevis skumji atceros, ka Tev, mazā meitene, tas viss ir pietrūcis. Un visvairāk – glāstu, uzmanības un beznosacījuma mīlestības, ko joprojām mācos dot saviem bērniem...

Šo rakstu ne tāpēc, lai ko pārmestu saviem vecākiem. Jo zinu, ka viņi darījuši un devuši man labāko savu iespēju robežās jebkurā situācijā. Arī manā dzimšanas dienā. To īpaši novērtēju, ņemot vērā visu to katastrofālo mīlestības vakuumu, kas viņus pavadījis, izdzīvojot bērnību cauri kara laikam, savukārt, viņu vecākiem gādājot par elementāru izdzīvošanu. Ja vecāki vispār bija... mans tēvs ir uzaudzis bērnu namā, un man nav tiesību viņam neko pārmest. Jo es pat iedomāties nevaru, kādiem grūtumiem ir gājis cauri viņš savā bērnībā.

Bet rakstu tāpēc, lai saprastu, kāpēc šobrīd ir tā, kā ir. Kāpēc es jūtos tieši tā – nepriecīgi. Un ne tikai dzimšanas dienas priekšvakarā. Kāpēc man nu jau savos visai cienījamos gados joprojām izmisīgi jāmeklē ceļš uz prieku. Vai tāpēc, ka es joprojām ceru, ka kāds to man var iedot no ārpuses? Ar prātu saprotu, ka nevar. Sirds joprojām turpina cerēt. Bet prāts sirdi nevar piepildīt.

Pat ja ar prātu saprotu situāciju, kad vecāki toreiz, pārvācoties no laukiem uz dzīvi ciematā, kur abiem bija apsolīts darbs, tīši vai netīši uz jauno dzīvesvietu nepaņēma līdzi manu zirdziņu ar zaļi rūtaino karieti (un tagad liekas, ka vispār nevienu mantu), jo viņus vadīja daudz praktiskāki apsvērumi par maza bērna emocionālo pasauli... Kamēr es pati tobrīd biju Rīgas slimnīcā un pārcelšanās procesā nevarēju piedalīties, kā arī sev svarīgās lietas pieskatīt. Man pat nepastāstīja par gaidāmajām lielajām izmaiņām mūsu visu dzīvē. Man bija tikai 5 gadi, es no slimnīcas tiku atvesta uz jauno dzīvesvietu, kas nozīmēja, ka visa mana līdzšinējā pasaule bija sabrukusi. Un mans zirdziņš bija pazudis bez vēsts... Prāts palīdz saprast un vecākus attaisnot, bet sirds kliedz. Pat tagad, kad atceros, kā juties Tu, mazā, izmisusī meitene, kuras ierastā un vienkāršā ikdiena bija pēkšņi sašķīdusi drumslās.

Jo nospiedums, kas kopš tā laika iegravējies zemapziņā, un ko, atpakaļ skatoties, noformulēju tikai salīdzinoši nesen, vēstī – es neesmu svarīga, es neesmu vērtība. Un tā es joprojām turpinu meklēt vērtību ārējos faktoros – cilvēkos, dāvanās, situācijās, notikumos. Prāts saka, ka tas ir muļķīgi, jo zina, ka savu vērtību varam piešķirt tikai katrs sev pats. Bet sirds turpina meklēt revanšu un gandarījumu par reiz nesaņemto - varbūt tomēr...

Iespējams, tieši tāpēc man ir bail no dzimšanas dienas, ir bail atkal vilties, bail piedzīvot, ka varu nebūt svarīga. Un tā vietā, lai prāta drošā vadībā sarīkotu sev superīgāko dienu, kādu pati vēlos, sirds smilkst, ilgojas, cer un... baidās. Pat līdz tādai pakāpei, ka vismīļāk priecātos, ja manas dzimšanas dienas datums kalendārā pēkšņi izdzistu kā veca, izbalējusi ūdenszīme.

Nospiedumu apstiprināja vēl vairākas līdzīgi spilgtas epizodes jau krietni vēlāk – agrīnajos pusaudža gados un pat pēc vidusskolas. Kad skaistā lelle staigātāja sarkani melnajā kleitā kopā ar viņas mazāko māsiņu – blondo lelli Baibu, kuras joprojām cītīgi sēdēja manā grāmatu plauktā kā retā lietiskā atmiņa par bērnību, pēkšņi vienā dienā bija pazudušas. Jo mamma bija nolēmusi tās abas atdot nabadzīgiem kaimiņu bērniem, mums taču tikai putekļus krājot plauktā... Savukārt, neilgi pēc vidusskolas, kamēr es Rīgā studēju, tādā pašā stilā pazuda manas pirmās un vienīgās slēpes ar visiem slēpju zābakiem, kas ar mani kopā bija piedzīvojušas grūtās slēpošanas fizkultūras stundas vidusskolā... Trīs reizes pietiek, lai apstiprinātu likumu, ko biju savā sirdī noformulējusi sev par sliktu.

Šodien ir grūti. Vai izraudāt sirdi un dvēseli no sevis laukā vismaz četras reizes viena mēneša laikā ir normāli, pieņemot, ka lielās līnijās dzīvē nekas nekait un visa ir pietiekami, un prieka avotu būtu pārpārēm? Zinu, ka mana draudzene Līga teiktu, ka pirms dzimšanas dienas tam ir astroloģisks skaidrojums un attaisnotu manas melnās sajūtas. Taču tāpēc vieglāk nepaliek. Ja jautāšu: „Kāpēc manā dzīvē trūkst prieka?”, zinu, ka Ugunsskolas Laura teiks, ka „Kāpēc” vispār ir destruktīvs jautājums, jo nekur neved. Svarīgāk ir jautāt: „Ko tagad darīt?”

Ar sirdi sajūtu, ka daudz kas dzīves musturā ieaužas un dziļi mūsos paliek no pieredzes agrīnajos dzīves gados, un varbūt pat pirms tam. Prāts sausi saka, ka saknes manām pieaugušā cilvēka dzīves problēmām, visticamāk, meklējamas bērnībā.

Tāpēc šodien mēģinu tuvināt prātu un sirdi, dodoties atmiņās pie Tevis, mazā meitene. Lai iedotu Tev roku un kādu gabaliņu mēs ietu kopā. Abas - pretī priekam. Bet vispirms es Tevi paņemtu klēpī un cieši jo cieši samīļotu. Turētu ilgi un stipri, bez vārdiem. Jo sirds jau tā pati. Vai mēs abas raudātu? Droši vien... Atkal? Ticot, ka šīs asaras spēs veldzēt sāpes kā toreiz, tā tagad. Jo pēc tam paliek vieglāk, un kādu laiku var atkal dzīvot.

Un tad mēs iesim meklēt savu zirdziņu ar zaļo karieti... Es Tev apsolu, mīļā, ka es nopirkšu mums dāvanu. Ne uzreiz, ne formāli šodien, bet es sameklēšu mums abām skaistu lelli, jo baidos, ka zirdziņš diez vai būs spējis nodzīvo tik garu mūžu. Tā būs lelle, kas mums abām patiks, un kas turpmāk man mājās atgādinās, ka esmu satikusi Tevi, mazā meitene. Ka esmu turējusi Tevi savās rokās. Ka Tu esi tepat, un es esmu tepat... Mēs esam.

Pat racionālais prāts atgādina, cik daudzus gadus esmu Tevi aizmirsusi, mazā meitene. Aizmirsusi mīlēt. Līdz tam, ka pat nesaprotu, kas man patīk un ko es vēlos. Šodien un lielajā dzīvē. Daudzus gadu desmitus esmu staigājusi apkārt, izmisīgi gaidot mīlestību, novērtējumu, atzinību no citiem. Domājot, ka šie ārējie atzinumi spēs vairot prieku manā dzīvē un iedos vērtību man kā cilvēkam. Pa retam uz kādu laiku arī vairo un iedod. Taču tas dod atļauju arī citāda veida ietekmēm – ārējām dusmām, naidam, kritikai, ķengām, kam atkal ļauju sevi raustīt kā lelli aiz diedziņiem ap rokām un kājām (marioneti).

Ar prātu saprotu, ka mūsu vērtība neslēpjas ārējos faktoros. Taču sirds vēl mācās sajust to skaistumu un vienreizību, kas manī un Tevī, mazā meitene, ir klātesoša no sākta gala kā iedzimtais grēks. Jo mēs esam Dieva izpausme, un sirdsgudrā meitene Evita teiktu, ka tāpēc vien mūsu dzīvei ir jēga.

Bet es vēl neesmu Tur – tai prieka un mīlestības zemē, kur man pietiek ar sevi pašu. Zemē, kur mīlestības upe plūst prieka krastos. Tāpēc vēl šodien ir grūti. Jo šodien es vēl turpinu diedelēt uzmanības druskas, ievērošanu, pamanīšanu, atzinību. Un sirds baidās vilties, nesaņemt cerēto, nedabūt gandarījumu, pat ja prāts sen zina, ka manas ekspektācijas nav piepildāmas pēc definīcijas. Un pati uz sevi par šito visu dusmojos, jo tas atkal un atkal man parāda, ka vēl neesmu izaugusi, lai cik man gadu. Un šodien par vienu vairāk.

Mazā meitene no manas bērnības, nerauj roku laukā no manas plaukstas. Turpini man būt līdzās, lai rādītu, ka dzīve ir laba, un lai palīdzētu arī man tam noticēt. Prāts tam piekrīt, sirds reizēm šaubās. Es mācīšos Tevi mīlēt, samīļot cik bieži to Tu vai es vēlēsimies. Mums būs arī lelle, kas vairs nepazudīs. Ikdienā sajūtot Tavu mazo, uzticamo plaukstu savējā es ikreiz sev atgādināšu, ka man nekur nav jānokļūst un nekas nav jāpaspēj. Šobrīd svarīgākais ir palikt kopā ar Tevi, palikt savā centrā un palikt tagadnē.

Mazā, mēs esam tikko piedzimušas, neilgu brīdi pāri pusnaktij, ļoti grūtās dzemdībās, kas mūsu mammai vēl prasīja ilgas nedēļas atkopšanās pēc smagas asiņošanas. Un īstenībā vairāk kā deviņus mēnešus atpakaļ ārsti mammai nemaz neatļāva domāt par vēl vienu mazuli. Bet mēs esam, redzi... Vai šis fakts vien man nepaģēr apstāties un izdzēst visu, ko esmu bezcieņā pret savu dzīvību augstāk sarakstījusi? Ja vien ar Dzēst taustiņu varētu salabot to, kā jūties un domā...

Redzi, es rakstu, es turpinu dzīvot un ceru, ka ar šo mirkli mans grūtais laiks sāks ritēt uz gaišo pusi. Turpinu ticēt, ka man reiz patiks arī mūsu dzimšanas diena. Tad es varbūt būšu izaugusi, jo būšu spējusi sev piedot un sapratusi savu vērtību, negaidot tās ārējus atzīmējumus. Tad es varbūt lēnām varēšu sākt laist Tavu mazo, uzticamo roku vaļā, mana meitenīte, reizē pateicoties Tev par manu šodienu, ka esmu tieši tāda un ka esmu ar to mierā. Es sūtu Tev bezgala daudz mīlestības, mazā, burvīgā meitene. Tik daudz, lai pietiek arī mūsu vecākiem gan toreiz, gan tagad, kas mūs turpina mīlēt savā vislabākajā veidā. Lai pietiek mums pašām un līst pāri uz mūsu mīļajiem ģimenē, tuviniekiem, draugiem un visiem cilvēkiem...

Daudz laimes dzimšanas dienā, mēdz teikt. Kā var būt daudz laimes, to joprojām nesaprotu. Tā vai nu ir, vai nav. Tāpat kā sviests. Vai vairākas mazas laimītes veido „daudz laimes”? Un kas var izmērīt laimes lielumu, lai sašķirotu to lielajās un mazajās? Un kāpēc laimes tikai dzimšanas dienā vajag? Un vai to var tā vienkārši iedot no malas? Un vai ar novēlējumu pietiek? Šis viss man tiešām iet garām, vēl pagaidām. Kad būšu izaugusi, varbūt tad sapratīšu. Tāpat kā to, ka visas atbildes ir manī pašā. Arī laime. Un tad mēs sarīkosim sev dzimšanas dienas ballīti:)

13. Pietura. Mana slimība – mans skolotājs

Tue, 17 Mar 2015 14:38:00 +0000

Attēls no William G. Crook grāmatas "The Yeast Connection Handbook"

Ko Tu neteiksi, un vajag arī sagadīties – tieši 13. Pietura šim ierakstam...

Ilgi nevarēju izlemt, kurā no Curantur sadaļām lai lieku šo rakstu – tikpat labi tas varētu būt Depresijas tēmas caurvīts, tikpat labi iederētos Gripas nodaļā... Tomēr nolemju šo stāstu pievienot Ceļš uz Prieku Pieturām, un tas nekas, ka šoreiz tas nebūs Urrā stāsts, Ego fanfarām skanot (lai gan – bez Ego pieminēšanas arī šeit neiztiksim). Jo kas to teicis, ka Ceļš uz Prieku ir viens vienīgs Prieks? Lielās atklāsmes nereti atnāk tieši grūtajos brīžos. Un es ticu, ka arī tās var mani tuvināt Priekam un Veselībai. Un ar veselību šoreiz domāju to visplašāko nozīmi, kas ietver arī emocionālo veselību. Jo stāsts būtībā ir par to, kā mana fiziski sliktā veselība atgādināja, kādā bedrē esmu ar savu emocionālo veselību.

Stāsts nebūt nav vieglais. Jo man jāatzīstas savā sakāvē. Un es sev situ uz pleca par drosmi Tev to uzticēt. Ticot, ka to nepavērsīsi pret mani.

3 Lietas – labas lietas

Tātad – es saslimu. 10. Martā. Liekas, nu, un – kas tur liels? Paceļ roku tas/tā, kurš nav slimojis šajā aukstajā gada sezonā... Taču man radās ļoti nevieglas pārdomas. Sajūtot gripai tik raksturīgo nespēku un temperatūru, mans pirmais jautājums bija – vai ar gripu vienā sezonā var slimot divas reizes? Jo laikā ap Jaungadu man likās, ka es jau savu gripu atstrādāju. Jo toreiz gan kaulus lauza, gan klepus vēlāk pievienojās, vien temperatūra neko īpaši liela nebija. Toreiz nopriecājos, ka salīdzinoši ātri un viegli būšu tikusi galā ar sezonas slimošanu. Ai, kā es toreiz kļūdījos...

Guļot teju beigta šoreiz, taču jau ar gripu, kādā otrajā dienā pēkšņi atcerējos, ka es taču slimoju arī Novembrī, tieši uz valsts svētkiem. Tātad šī ir jau trešā reize vienā sezonā, kas ir visai netipiski man, kas biju pieradusi domāt, ka principā daudz neslimoju, un, ja saslimstu, tad parasti visai viegli un ātri tieku uz pekām (te es runāju par akūtajām saslimšanām).

Tagad rakstot ieraugu, ka visas 3 reizes, kad saslimu, ir bijušas uz svētkiem – 18. Novembri, Jaungadu un tagad – saviem dubultajiem svētkiem - vārda dienu un Curantur 1. dzimšanas dienu. Bet tieši šī trešā reize man iegriezās īpaši sāpīgi, un laikam man vajadzēja nolikties tieši savos svētkos, lai beidzot sāktu domāt. Jo iepriekšējās slimošanas savu mesidžu līdz manīm vēl nespēja novadīt.

Visas pasaules bēdas

Un tā šoreiz es nolikos pamatīgi. Ar temperatūru – sen neatceros sev 38.5 grādus. Kā beigta plauša nogulēju non-stopā 5 dienas. Bez cerībām, ka būs labāk. Tikai sestajā slimošanas dienā – lēnām sāku vazāties pa māju, jutu, ka arī apetīte beidzot atgriežas un līdz ar to cerība, ka izdzīvošu.

Tas viss arī nebūtu nekas traks. Ja vien es pati nebūtu tā, kas citiem bārstu gudrus padomus, kā atveseļoties. Problēma ir tajā, ja pati saslimstu, es iekrītu Melnajā caurumā, kur līdz manai apziņai nesniedz viedās gudrības, ar ko tik labprāt dalos, kad slimo citi. Tā vietā, lai izmantotu visu, ko zinu, sevis uzcelšanai no pelniem, es pati krītu dziļāk un dziļāk bezspēkā, bezcerībā, nevarībā. Drīz fiziski sliktajai pašsajūtai klāt līdzi pievelkas depresīvās domas, kā lielās bēdas no Kaķīša dzirnavām... Un man pazūd viss – pārmetu sev pagātni, iznīcinu tagadni, šaubos par nākotni...

Un šoreiz šis viss mani ķer riktīgi līdz kaulam. Jo pat ar visu savu Melno caurumu saprotu – es te esmu sevi novedusi pati. Ar to, kā dzīvoju. Vai drīzāk – ar to, kā neprotu dzīvot. Jo nu jau veselu gadu, kopš darbojos ar Curantur, es savā aizrautībā ar pasaules glābšanu esmu aizmirsusi tikai vienu cilvēku – sevi pašu. Atceroties visus un visas, visas slimības un problēmas, visas pasaules bēdas, Indija vai Amerika. Un atkal varu vilkt analoģijas ar Kaķīša dzirnavām, kur Ķēniņš raudāja par visām pasaules bēdām. Interesanti, ka tieši vakar abi ar dēlu šo foršo pasaku filmu noskatījāmies Jūtūbē.

Aizņemtība un sabrukums

Atskatoties atpakaļ, ieraugu, ka jau vairāk kā gadu manas fiziskās aktivitātes ir bijušas tuvas nullei. Pat manas apņemšanās izkustēties mūzikas pavadībā (vai kādreiz teicu, ka dejoju?) vai izstaipīt sevi uz jogas paklājiņa sen izdzisušas, šo abu jomu patika palikusi vairs tikai teorētiska. Jau kaut kad rakstīju, cik ļoti man grūti sevi izvilkt laukā kaut vai īsai pastaigai, pat saulainā dienā man jāpielieto pārdabisks spēks, lai izvilktu sevi aiz matiem. Tagad marta saulei atnākot, pat šos skopos soļus svaigā gaisā ietaupu, pasauļojot seju istabā pie loga.

Un tā, laikam ejot, es tomēr kādā smadzeņu stūrītī sāku baidīties, kurā brīdī mans fiziskais ķermenis sabruks pilnīgi un galīgi. Taču nedaru neko, lai tas nenotiktu. Jaungada cēlā apņemšanās katru dienu 30 min vingrot tā arī palikusi nepiepildīta... Un īstenībā līdz šim pat klusām brīnos, cik ilgi mans nabaga ķermenis var mani – nepateicīgo – nest, nežēlojoties un nepīkstot. Nē, nu mana burvīgā masierīte Evija ar saviem profesionālajiem pirkstiem gan samana, kā lēnām eju bojā...

Jā, man jāatzīstas ar lielu kaunu, ka visu šo laiku es esmu aizmirsusi parūpēties par sevi. Ne tikai fiziskā ziņā. Esmu uztaisījusi sevi par tik svarīgu, tik aizņemtu, tik, manuprāt, svētīgu darbu darošu, ka manis pašas vajadzības taču varu pastāvēt pie ratiem. Visas manas dienas paiet pie datora, lasot, rakstot, atstāstot, iesakot, komentējot, klausoties... Interneta plašumi ir bezgalīgi, un, iesākot lasīt vienu interesantu rakstu, tas mani aizved pie nākamā, tad vēl nākamā, līdz klāt jau pusdienas laiks, bet vai tad man laiks paēst, man taču svarīgākas lietas darāmas... Tā es bieži sēžu vēl halātā, jo duša taču arī atņem man tik vajadzīgo, svarīgo laiku, krēmu uz sejas uzklāt atceros labi, ja katru trešo, ceturto rītu... nav laika.

Un ja vēl sliktums beigtos tikai ar mani... Es taču aizmirstu gan māju, gan bērnus, gan vīru. Projekts sakārtot virtuves skapīšus tā arī paliek projekta līmenī gada garumā, tāpat ar dēla istabas kārtošanu pēc būtības. Bet es taču darbojos sabiedrības labā, kādi skapīši, kādas istabas...

Ego pīkst

Un tā es ar vienu aci darbojos ar visu savu aizrautību, bet ar otru aci sevi vēroju no malas, un esmu spiesta nonākt pie smaga secinājuma – ka esmu kļuvusi datoratkarīga. Ka man liek elpot gmail ienākošās vēstules, un tās nosaka manu dienas kārtību, ka kāri tveru, cik cilvēki sasniegti, cik komentāri, cik patikšanas īkšķīši katram manam ierakstam FaceBook/Curantur lapā. It kā šajos ciparos slēptos mana vērtība vai dzīves jēga. Vai tiešām es domāju, ka man kāds ordeni beigu galā piešķirs?

Un tad man tomēr jādomā, vai te atkal nerēgojas mans nabaga Ego. Kas grib būt ievērots, grib būt pirmais, kas atnes svarīgo vēsti, alkst atzinības galu galā. Un šobrīd es nerakšos tālāk, kas tam ir vēl dziļāk apakšā, jo man jau tāpat pietiek mēslu, ko vākt šajā līmenī.

Un neba mani taustiņi pārstāj klikšķēt, vakaram atnākot. Ir taču tik ērti puiku atstāt dirnam pie TV vai datora, jo es netraucēti varu turpināt savas lietas. Kad sanāk visi mājinieki, tad pēdējā brīdī atraujos, un skrienu stresaini kaut ko gatavot vakariņām. Lai pēc tām – atkal datorā, nereti tikai pieklustu vēlu pēc 23 vai pat pēc pusnakts, tai brīdī neiedomājoties, ka tā arī sēžu jau vismaz 15 stundas. Un tā dienām, nedēļām, mēnešiem.

Jā, brīžam, kad ar savu trešo aci piefiksēju, ka visi mājās tupam katrs pie sava ekrāna, un tā vakariem no vietas, tad kāds smadzeņu stūris mani brīdina, ka labi vairs nav... Bet man taču nav laika domāt pēc būtības, ka nupatās visa ģimenes dzīve aiziet pa pieskari, man taču jāturpina glābt pasaule... Un es turpinu apbrīnot cilvēkus, kuri jau kļuvuši par manām autoritātēm – cik profesionāli viņi strādā, cik produktīvi, cik daudz izdara. Tātad man vēl jārok, jārok...

Einšteins un depresija

Un es roku... līdz kādā brīdī sāku pīkstēt par uzglūnošo un jau reālo depresiju. Lai gan draugi, paziņas, lasītāji nespēj salikt kopā manis radīto iespaidu ar aktīvo rosīšanos un darbošanās apjomu ar depresijas noti. Es gan varu, mans ķermenis var, jo gan zemapziņa, gan varbūt tieši vairāk fiziskais ķermenis jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Bet es ko – izveru sevi cauri depresijai un ar kaismi uzsāku rakstu sēriju par depresijas iemesliem, caur tiem risinot arī savas personiskās problēmas. Sērija gan šobrīd pieklususi, gaidot uz manu laiku, ak, es – aizņemtā... Man patīk teiciens, ka arī Einšteinam bija tikai 24 stundas dienā, bet, re, viņš paspēja Relativitātes teoriju izveidot. Es saprotu, ka viņam tātad bijusi izcila darba organizācija, jo es gan nepaspēju ne piekto daļu – mans darāmo darbu un rakstāmo tēmu saraksts top tikai garāks un garāks, un, liekas, tas nekad nebeigsies.

Mana draudzene, kurai ļoti patīk un izdodas plānot savu laiku, brīnās par manām problēmām. „Kā”, viņa saka, „ieplāno! No 8-12 esi Homeopāte, tad gatavo pusdienas, pēc tam no 13-16 atkal esi Homeopāte! Pēc tam esi ģimenei!” Smaidot novērtēju draudzenes rūpes par mani un priecājos par viņas talantu tik eleganti organizēt savu dzīvi, bet uzreiz atzīstu savu fiasko šādi mainīties...

Bet brīžam es domāju, vai tikai manas depresijas iemesls nav vēl banālāks nekā es domāju – manām šūnām gluži vienkārši nepietiek skābekļa. Un kur lai tās ņemtu skābekli, ja laukā neeju un ja muskuļi kustēties drīz vispār būs aizmirsuši?

Lauras Skola

To, CIK ļoti par sevi nerūpējos, man īstajā brīdī un sev raksturīgajā tiešajā stilā atgādina Uguns Skolas Laura. Guļu bez spēka un atkārtojumā klausos Lauras vebinārus par Seksualitāti un Intīmo dzīvi (eu, tad jau nemiršu vēl!). Starp citu, vēl vari paspēt pieteikties, jo vebināri gaisā līdz 21. marta 24.00.

Laura savā stilā – īpaši neauklējoties ar uķi, puķi – pa spalvai neglauda, bet sauc lietas īstajos vārdos. Ka mēs katrs pats tik meistarīgi savu dzīvi sačakarējam. Un ka pie savām problēmām varam vainot arī tikai vienu cilvēku – katrs pats sevi. Un tas tā ir pa visām līnijām, seksuālās attiecības un to problēmas ir tikai kārtējais likuma apstiprinājums. (Piebilstu - veselība arī.) Un pirmais solis prom no problēmām sākas ar parūpēšanos par sava Zvēriņa vajadzībām. Un, jo vairāk klausos, jo vairāk ieraugu, cik ilgi un bezmaz apzinīgi esmu sevi ignorējusi, nedevusi sev pat iespēju un laiku sadzirdēt savas vajadzības, fiziskas un emocionālas. Jo esmu pārprastā sevis aizņemtībā sev iestāstījusi, ka man taču nav laika atslābt ne mirkli - ne nemedicīnisku grāmatu, ne žurnālu palasīt, viss tiek mērīts ar lietderības koeficientu...

Un beigu galā – baigi jau nu lietderīgi guļu knapi dzīva.

Zināšanas neatbrīvo no slimošanas

Un tā es pirmās 2 slimības dienas no vietas noguļu nemaņā – savā Melnajā caurumā - bez prasmes un spēka sev palīdzēt. Jo, ja es vesela esot, neprotu par sevi parūpēties, ir visai loģiski, ka es to nepratīšu, arī slimai guļot. Tomēr ievēroju, ka man ik pa laikam gribas dzert izteikti aukstu ūdeni. Cilāju savā nogurušajā prātā gripas homeopātiskās zāles, un neatceros, kurai no tām bija raksturīgs tieši šis simptoms. Tikai trešajā dienā Colds/Flu mape tomēr ieceļo manā gultā, un atrodu, ka zāles ir Bryonia un Eupatorium. Bryonia sāk nākt man palīgā.

Šķiet, 4. dienā es nolemju sev sarīkot Detox vannu, cerot, ka slimības toksīni tā ātrāk gribēs atstāt manu organismu. Kamēr vēl tikai tek vannai ūdens, es no ledusskapja sadabūnu savu slaveno skābu kāpostu burku, jo tukšās zarniņas sailgojušās skābā, kraukšķīgā veselības avota (šokolāde var stāvēt pie ratiem). Tā, guļu karstajā mālu ūdenī, un smaidīdama lieku iekšā skābus kāpostus.

Tikai 5. slimības dienā atceros par vistas buljona atveseļojošo spēku. Saņemu visu savu neesošo enerģiju, top kauliņu zupa, kas, neatejot no katla, ar kāri ielīst manās bezspēcīgajās iekšās. Vēl lielākam efektam zupai pievienoju sviestu. Liekas, cāļa zupa baro gan dvēseli, gan pagurušo miesu, jo burtiski sajūtu tās iedarbību līdz kāju pirkstiem. Domāju, ka tieši zupas nopelns ir, ka sestajā slimošanas dienā esmu jau kustama un ka var tapt šis raksts.

Auzas ir

Bet to, kādās auzās esmu, sapratu pēc tā, ka pat slimības gultā guļot, mans prāts, tā vietā lai atpūstos, maldās pa Curantur sadaļām, atrodot, ko pielabot te, pamainīt tur. Kur likt jaunu apakšsadaļu, kā to nosaukt, kur sen solīto neesmu uzrakstījusi, kādi raksti pirmie būtu jāraksta utt, utjpr. Tā domās man tapa šis raksts, pirms to vēl sāku drukāt. Domāju nevis par sevi, vai bērniem, vai dzīvi, bet esmu 100% iekšā sevis pašas radītajā virtuālajā pasaulē, slima vai vesela. Un tāpēc iedomājos – varbūt patiesi esmu jau nojūgusies?

Nē, nu sev attaisnojumam saku, ka tas taču labi, jo nozīmē, ka man patīk tas, ko daru, un cilvēku atsauksmes man dod motivāciju turpināt. Visa māksla būtu atrast līdzsvaru starp manu darbošanos un savu dzīvi, ko līdz šim esmu tik meistarīgi atstājusi novārtā. To jau apzinos gan, ka citiem varu dot tikai tad, ja pati esmu vesela. Un tagad varu teikt paldies savam gudrajam ķermenim un slimībai, kas pie manis nāca tikām, kamēr es beidzot sapratu tās nesto vēsti.

Svinīgi solos

Un pirmais smagajā mācībā gūtais apsolījums sev ir doties uz sporta klubu, tiklīdz kā varēšu tikt laukā no mājas. Jo līdzšinējā sevis mānīšana, ka es jau pati, gudra, varu, kā redzam, ir novedusi mani pie vispārēja kraha. Tātad man tomēr vajag pātadziņu, kas dzen. Kā lielais dēls teica, ja samaksā naudu, tad kaut vai skopuma dēļ būsi spiests iet. Nē, nu es nevaru teikt, ka man galīgi nebūtu gribasspēka, re, kafiju tā arī nedzeru no 2. janvāra, un neko, dzīvoju. Bet kafijas nedzeršana laiku nepatērē, kamēr vingrošana manā prātā līdz šim taču laupītu manu tik lietderīgo laiku.

Baidos sasolīt par daudz, bet zinu, ka man vajadzētu tomēr kaut mazliet ņemt vērā draudzenes padomu un apzināti ieplānot laiku gan pusdienām, gan savai atpūtai, gan ģimenei. Einšteins taču ēda pusdienas, domāju:)

Nu, ko, teicienu par Kurpnieku bez kurpēm zini, vai ne? Diemžēl šoreiz man tas jāattiecina uz sevi pašu. Vēl jau neesmu atpakaļ pilnajā spēkā un enerģijā, bet gribētos sev apsolīt par sevi turpmāk parūpēties labāk. Lai nesanāk teikt: „Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem!”

Es atļāvos šajā rakstā pati sevi pavilkt uz zoba, lai situācija nesajustos tik dramatiska. Un man ir aizdomas, ka pasaulē staigā vēl daudzi tādi paši "neaizvietojamie" cilvēki kā es. Un tāpēc varbūt manas mācības var noderēt arī Tev. Taču es zinu, ka turēt solījumu man var nākties visai grūti, ņemot vērā savu talantu izrullēties kā Carcinosin paklājiņam (Carcinosin – zālīte Homeopātijā, kam raksturīgas rūpes par citiem, aizmirstot par sevi). Bet mana veselība, mans tik ilgi novārtā atstātais ķermenis klauvē pie mana veselā saprāta, un liek man pamosties un apjēgt, ka mans mīļais teiciens „Izvēlies būt vesels!” attiecas arī uz mani:) Jo Prieks taču nav iedomājams bez Veselības, vai ne?

Lasi nākamo ierakstu te 14. Pietura. Daudz laimes dzimšanas dienā!

12. Pietura. Pastāvēs, kas pārvērtīsies (Rainis, „Zelta zirgs”, 1909)

Thu, 27 Nov 2014 11:49:00 +0000

Lasi iepriekšējo rakstu te

Un īstais pārsteigums vēl bija priekšā - jo vairāk vēroju sava Ego paslēpes, jo vairāk sapratu, ka man patiesi Ego piemīt. Un kad pavisam „brutāli godīgi”, kā Ugunsskolas Laura saka, parunāju ar sevi, man nākas atzīt, ka, jā, manī ir godkāre, jā, es alkstu atzinības, jā, man ir svarīgi, ka mani novērtē. Bet neskatoties uz to, ka Ego fakta atzinums pašai bija pozitīvs, ieslēdzās aizvainojums par to, ka cilvēki man atļaujas to norādīt.

Jo vai tad godkāre ir kas slikts, un vai tad es esmu vienīgā uz zemes, kas alkst panākumu un to novērtējuma? Un vai tad vispār Ego ir kas slikts? Un kāpēc citiem var būt, bet man ne? Un kāpēc tiem ar lielo Ego veicas, tātad Dievs uzskata, ka tas ir atbilstoši visiem kosmosa likumiem, un palīdz bruģēt ceļu uz panākumiem? Ko tad cilvēki no manis grib? Kāpēc tieši mans maziņais nabaga Ego citiem traucē?

Pēc tam, kad biju kādu brīdi panēsājusies ar fakta konstatāciju un arī savu aizvainojumu apkārt, sāku skatīties reālistiskāk. Un sev par lielām bēdām ieraudzīju, ka visupirms un visvairāk mans lielais Ego (lai neteiktu Egoisms) izpaužas ģimenē. Bet mani vistuvākie cilvēki mani mīl tik ļoti (un arī pazīst manu aizvainošanās spēju), ka man to nesaka. Un arī iemācījušies ar to sadzīvot. Šī atziņa man ir ļoti sāpīga. Tāpat kā nākamā – izrādās, es nemaz neesmu tik laba, kā biju iedomājusies. Ka mana sirds nemaz nav tik tīra kā „dimanta oliņa bez neviena melnumiņa”, citējot filmu Sprīdītis.

Un ka tikai es pati sev biju ilgu laiku uzlikusi klapes, iestāstot sev, cik laba esmu, cik sirdsskaidra. Tagad saprotu, ka tas jau bieži robežojies ar pārlieku pareizumu un varbūt pat augstprātību intonācijās, paužot savu nelokāmo, pareizo viedokli. Tāpat neiecietību, kas robežojusies ar asumu, situācijās, kas man nav bijušas pieņemamas. Bieži, to īpaši varu teikt par savu darba vidi, esmu rīkojusies kā Žanna D’Arka – vispārības labā un cēlu mērķu vārdā upurējusi labas attiecības ar kolēģiem. Taisnības vārdā, kā domāju, esmu metusies risināt konfliktus, kur varbūt man nemaz palīdzību neprasīja. Tāpat no sava pareizuma „augstumiem” esmu bieži pārāk viegli nosodījusi cilvēkus, aizmirstot, ka katra cilvēka rīcība tai brīdī ir labākais, ko viņš var izdarīt, balstoties uz savu tā brīža pieredzi, lietu sapratni un zināšanām.

Un tā pamazām, kārtu pa kārtai ļoti lēnām un ļoti sāpīgi sāka lobīties mana „neesošā” Ego miziņas. Un kad vēlējos uz pleca paraudāt savai draudzenei par šo dzīves netaisnību, kas man nodarīta, kamēr es tik labs cilvēks, bet man re, piespiedu kārtā jārevidē savi skeletu kambari, tad draudzene nevis paturēja man rociņu, bet tiešā tekstā deva nākamo devu virsū, ka, jā, konkrēti viņai arī vēl šis aspekts traucē – ka mani raksti ne tādi, ka tonis nav īstais...

Un tai brīdī es atkal sagumu, bet reizē arī sapratu, ka Ego spēles ilgtermiņā man kā cilvēkam dos vismaz divkāršu labumu. Viens, ka pateicoties cilvēkiem apkārt, kas spēj norādīt uz manām nepilnībām ar pirkstu, man ir dota iespēja savus melnumus un savu Ego pašķīdināt un tuvoties labākam, tīrākam cilvēkam sevī.

Bet tikpat vērtīga ir otra atziņa - ka cilvēku viedokļi, tāpat kā paši cilvēki, ir tik unikāli dažādi, un, ka ja es uzklausīšu un ņemšu vērā katru kritiku un ieteikumu, es palikšu uz vietas, kā tas vezums pasakā, kuru katrs dzīvnieks velk uz savu pusi. Un man liekas, ka lielu daļu savas dzīves es tieši ar tādu sajūtu esmu dzīvojusi – cenšoties pielāgoties cilvēkiem un situācijām. Tieši tāpēc jau bija tik spēcīga mana pirmā reakcija uz Ego parādīšanos pie apvāršņa.

Un draudzene, redzot manu kārtējo sanīkumu un asaras acīs, mani mierina, ka viņa, tieši tāpat kā citi cilvēki, man saka šīs lietas tikai tāpēc, ka sajūt, ka tam pienācis laiks, ka tic, ka es spēšu uzklausīt un mainīties uz augšu. Es nesaku, ka es neieklausīšos, jo, kā lasi, procesi notiek pa dziļo, un Ego kārtas lobās skanēdamas. Bet varbūt tagad, tikai tagad es pamazām sāku sajust kādu savas būtības stingru pamatu, uz kura būvēt to foršo, atvērto, priecīgo Es versiju. Pamats, kuru ES uzskatu par labu esam.

Jo, kā runājām iepriekš, Centra sajūta, Kodola sajūta ir svarīga. Sava Es apziņa. Sevis pieņemšana. Jo tikai no turienes mēs varam dot citiem. Tikai tad, kad apzināmies sevi, savus talantus, savu vienreizīgumu uz šīs Zemes, tikai tad varam dalīties ar to, dāvājot citiem cilvēkiem. „Neaizmirsti, ka tu esi absolūti unikāls, precīzi tāpat kā jebkurš cits cilvēks”, šis citāts no 2014.gada 14. aprīļa žurnālā Ieva publicētās intervijas ar Helmūtu Ancānu.

Un ir tik kaifīgi (Ineses Prisjolkovas teiciens) apzināties un sajust, ka abus šos procesus man palīdz caurdzīvot cilvēki man apkārt – gan mana Centra, Es apziņas un varēšanas stiprināšanu, gan manas dimanta oliņas pulēšanu, pa vienai vien nolobot nespodrās Ego miziņas. Un ir tik superīgi, ka mēs varam viens otru pulēt un slīpēt, lai visiem kopā būtu vieglāka un priecīgāka dzīvošana.

Un jo vairāk domāju, jo interesantāk man tas viss šķiet – kā var būt, ka cilvēki, palīdzot man augt labākai, lobot manus melnumus, īstenībā mani tuvina sev pašai. Jo dzidrāka paliek mana dimanta oliņa, jo skaidrāk varu saskatīt tās vienreizīgumu un skaistumu. Un ar kaulu smadzenēm sajūtu, ka šis manā dzīvē ir brīdis, kad tieši uz sava Ego es varu atsperties un augt savā būtībā, lai pēc tam viņam atļautu izšķīst...

Es vēl joprojām esmu ceļā, bet ticu, ka vēl vienu ugunīgu solīti tuvāk. Vienu solīti tuvāk uz to līdzsvaru savā būtībā, kur sajūtu sevi kā vienreizīgumu, kā vērtību, bet tai pat laikā, tīru, skaidru, dāsnu cilvēku, bez iedomības un bez pārākuma, sirdi vaļā, spēju sajust un atsaukties, tai pat laikā ar savu īpašo, spēcīgo pamatu, ticību sev un labajam cilvēkos.

Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv

- Silvija

11. Pietura. Ego spēles brīvā dabā

Thu, 27 Nov 2014 11:28:00 +0000

Lasi iepriekšējo rakstu te

Tagad varu pasmaidīt par sevi toreiz – burvīgajās Augusta nogales dienās Ugunsskolas Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumā - un pirmajām vārajām Ego atklāsmēm. Un šīs pārdomas varbūt tā arī būtu norimušas laikā, apbirušas aizmirstības putekļiem. Bet, diemžēl (par laimi to saukšu vēlāk) mans svaigi uzmodinātais Ego i nedomāja aizmirsties, kur nu vēl apbirt putekļiem...

Tā pagājušonakt izdomāju, ka šitās dubultspēles starp mani un manu Ego daļu dikti atgādina paralēlās realitātes sajūtu, ko ik pa laikam izdzīvoju, ieejot FaceBook. Kamēr es spiežu vien uz savu profilu un tuvo draugu virtuālajiem vēstījumiem, tikmēr man liekas, ka es atrodos savā drošajā, ierobežotajā pasaulē. Kur ir forši, bet dažbrīd – mazliet paredzami. Un tikai manu draugu vai paziņu aktivitātes jau nākamajā aizsniedzamības lokā – kādas citas lapas, raksta vai bildes atzīmēšana vai komentēšana – man pēkšņi atver acis un atgādina, ka, wow, tur taču ir neaptverama pasaule, daudz tālāka par mani, kurā ir citi cilvēki, citi Patīk un Dalies, tātad citi viedokļi un domas, un notikumi.

Kamēr es spēlējos savā smilšukastē ar sava pierastā Es būtību, tikmēr īpašu problēmu nav, jo savi mīļie trūkumi jau sen pieradināti un ikdienā netraucē, nu pārāk netraucē. Bet kad, kā FaceBook virtuālajos laukos, pēkšņi apjaut, ka bez zināmā Es, ir vēl vesela milzu pasaule, šoreiz Ego veidolā, kam, kā izrādās, ir savas ambīcijas, savi sacensību noteikumi un pašlepnums, tad saprotu, ka šitais - man līdz šim neapjaustais realitātes lauks - vēl prasīs zināmu laiku, lai to apgūtu.

Un tagad es pat nedaudz baidos, vai līdz šim ēnas pusē mītošais Ego lauks nav lielāks par mani pašu. Un vispār - vai ir jāliek vienlīdzības zīme starp Ego un cilvēka Ēnas daļu, ar Ēnu šoreiz domājot ne tik labās puses, gan apzinātas, gan vēl ne. Un vai darbs ar Ego un tā pieradināšanu reizē nozīmē Ēnas puses izgaismošanu? Un vai, kad Ego mazinās un mazinās, līdz gaismā izšķīst, tad arī mūsu Ēnas vairs nav? Un tad mēs beidzot esam TUR, kur viedā apgaismībā dzīvo, piemēram, Ekarts Tolle (Echart Tolle)?

Par apgaismību es šobrīd varu tikai pasmaidīt, nojaušot, ka vienā Zemes dzīvē to retais var piedzīvot. Un neba tāds mans mērķis, kad no rīta mostos jaunai dienai. Bet to, cik tāls vēl mans ceļš, parādīs tālāko mēnešu notikumi un cilvēki.

Kā jau rakstīju, mana Ego spēles, sākušās pavisam negaidītā veidā, vietā un laikā (ar Lauras un Michel Ugunsskolas organizēto Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumu 2014. gada augusta nogalē), ar to nebūt negribēja beigties.

Sanāca tā, ka salīdzinoši nesen, apmēram viena mēneša laikā (nu tad, kad tie trakie aptumsumi bija) man vairāki cilvēki tiešā tekstā (kurš rakstiski, kurš mutiski) norādīja uz manu, hm... Ego. Precīzāk, iebakstīja man (manam Ego) ar pirkstu acī tā, ka es vairs nevarēju izlikties, ka neredzu un nejūtu, vai ka tas uz mani neattiecas. Un, interesanti, ka tie bija savstarpēji nesaistīti cilvēki – gan ļoti jauna meitene (kuras drosmi joprojām apbrīnoju), gan veselas 2 manas draudzenes, gan pieredzējusi un dzīvesgudra kundzīte, gan cilvēks no tālāka ģimenes loka, gan vēlāk sāku jau pati vilkt līdzības uz situācijām savā ģimenē.

Bet pazīstamu un pat ne tik pazīstamu cilvēku komentāri par manu pārlieku lielo Ego vispirms mani galīgi apstulbināja. Nu, neviens no šiem cilvēkiem nebija klāt mana Ego Ugunskristībās un neredzēja, kā mans nabaga Ego aiz karstuma vienkārši ņēma un izlīda (piedzima) nez no kurienes (kā man likās, jo līdz tam brīdim par sava Ego eksistenci nezināju). Ja vēl tas būtu tikai viens cilvēks, es teiktu, ok, kuram negadās kļūdīties. Bet veseli 5 ļautiņi viena mēneša laikā, tā bija informācija, ko vairs nevarēju neņemt vērā.

Un tomēr - pirmajā brīdī nesapratu neko. Kamēr biju devusi luksusu atzīties sev pašai, nu, jā, ok, labi, lai būtu, varbūt manī arī ir kāda maza kripata no tā sasodītā Ego, tikmēr citiem tādas pašas tiesības devusi vēl nebiju. Tāpēc pēc pirmajiem „brutāli godīgajiem” tekstiem es riktīgi apstulbu.

Kā? Es? Es, kas visu dzīvi to vien darījusi, kā par citiem domājusi, sevi vienmēr atstājot pēdējā vietā? Es, kas teju pati Māte Terēze... Kāds Ego? Re, mājas lapa, lai, kur roku uz sirds dalos ar visu, ko zinu - tik nesavtīgi, cik nu vien var... Nesapratu, ko cilvēki no manis grib un par ko runā. Jo līdz pat šim brīdim (nu, labi, līdz oktobrim), nēsājoties ar savu zemās pašapziņas un mazvērtības kompleksu, dzīvoju svētā pārliecībā, ka man Ego vispār nav. Ka es labprāt tādu iegūtu, ja man iedotu vai parādītu, kur un kā var dabūt.

Tāpēc visu dzīvi esmu apbrīnojusi cilvēkus ar tādu veselīgu pašapziņu. Tāpēc man īpaši dūrušies acīs cilvēki, kam Ego pēc mana vērtējuma ir pietiekams vai, precīzāk, tā ir par daudz. Un tad es kritiski viņus ķidāju savās domās, reizē mācos, atsijājot, kas man der, bet kā es nekad nedarītu. Un tagad sev pretim smaidu, jo zinu, ka nevar otrā ieraudzīt to, kā pašā nav. Un šai atziņai vien mani vajadzēja darīt uzmanīgai. Ja man citu Ego duras acīs, tas nozīmē, ka manējais arī rīvējas. Bet vai tad es toreiz spēju līdz sevīm to visu aizvilkt, kamēr biju aizņemta ar citu cilvēku tiesāšanu... Nu, biju tādās pārāk ideālās domās par sevi, saņemu spēku un tā arī saku. Enter.

Un te uz līdzenas vietas izrādās, ka MANS Ego kādam traucē. Nu, laikam traucē, ja cilvēki man sāk to aizrādīt tieši vai aplinkiem. Un, sagremojot pirmo aizrādījumu (kas bija vissmagākais), ilgi nebija jāgaida līdz nākamajam komentāram, un tad jau panesās. Un man vajadzēja sakrāt šo viedokļu kritisko masu, lai tā pa īstam atsēstos. Un tad pēc pirmās reakcijas - kategoriskā nolieguma un sašutuma - sāktu vispirms vērot savu Ego un pēc tam sāku analizēt un pamazām izdarīt secinājumus. Un brīžam man ir jāskatās uz sevi no malas, vērojot nebūt ne vienkāršos iekšējos procesus. Tad sajūtos kā Ezītis miglā - brīžam pazudis, brīžam nobijies, brīžam iekritis bedrē (upē), taču cenšoties saglabāt virzienu – no miglas laukā. Pretim sev. Joprojām:)

Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv

- Silvija

Lasi tālāk te

10. Pietura. Mana Ego Ugunskristības

Thu, 27 Nov 2014 11:13:00 +0000

Lasi iepriekšējo rakstu te

Pagājis kāds krietns laiciņš, kopš Tevi atstāju savā stāstā, ļaujot Tev domāt, ka kopš tās dienas viss manā dzīvē ritējis rožaini vien. Īstenībā ir daudz kas noticis pa šo laiku, un tas viss – cilvēki, notikumi, situācijas, domas un vārdi – ir mani veidojuši, mainījuši un slīpējuši. Un šis process jau notiek ikvienam no mums, tas, visticamāk, nebeigsies, kamēr vien elposim. Un tas ir tik forši, skaisti, dažreiz sāpīgi, bet tik ļoti dzīvi apliecinoši. Jo nemainoties tikai miroņi un akmeņi, un arī tam īsti nevaru piekrist.

Un tā vienā bezmēness naktī es sevi uzrauju no miegu tik un tā nenesošā spilvena, lai dalītos ar Tevi savā ceļa turpinājumā. Savā ceļā uz prieku un uz priekšu. Jo gribu būt godīga pret Tevi, manu lasītāj, ko varbūt nedaudz esmu pieradinājusi. Lai Tu nelolotu ilūzijas, ka visa mana dzīves sapratne un darbs ar sevi beidzās iepriekšējā rakstā ar toreiz tik optimistisko Es esmu. Tas viss līdz šim – tikai puķītes. Bet odziņas vēl nāks... ai, kā nāks.

Jā, es biju Lauras un Michel Ugunsskolas Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumā, un tajā ieguvu ļoti daudz. Lai gan process un darbs, kas tika darīts 3 ļoti intensīvās dienās, bija dziļš un pamatīgs, vēl joprojām, pat pēc vairākiem mēnešiem, lieku un pārlieku sevī nometnē gūtās atziņas. Viena no tām - ka bieži mēs dzīves situācijas, savu ģimeni, no kuras nākam, apstākļus, kādos esam šobrīd, pat savas rakstura īpašības izmantojam par ērtu aizsegu un attaisnojumu savai nekā nedarīšanai. Šo saprast personiski ir ļoti sāpīgi.

Ar praktiskiem uzdevumiem (iešana pāri ugunij, stikla lauskām utml.) un šūnu atmiņas palīdzību apziņas kartē tika iezīmēti it kā visai ekstrēmie pieturas punkti – jā, es te biju, jā, es to izdarīju. Bet, kā teicu draudzenēm pēc nometnes un stāstīju mājās, šie drosmīgie uzdevumi un atribūti manās sajūtās un prātā ir tikai kā simboli, kā kniepadatiņas kartē, kas man uz laikiem atgādinās, ko es varu.

Taču lielākais darbs jau notika visu 3 dienu garumā - Lauras un Michel rūpīgi piemeklētajās un labi sagatavotājās nodarbībās. Tieši tajās mēs katra sastapāmies ar saviem iekšējiem dēmoniem, un katra šķetinājām savas dzīves samezglojumus. Lai patīrītu vietu kam labākam, gaišākam, kas nāks un kas pēc definīcijas jau ir mūsos. Tikai pašu kompleksi, bailes, ēnas puses jebkādās to izpausmēs traucējušas gaišajai pusei mirdzēt. Un drosmīgos rituālus es tagad redzu kā šo iekšējo procesu ārēju apliecinājumu jebšu sava darba nosvinēšanu. Bet milzu vērtība jau bija arī pašiem rituāliem, un galvenais, ko caur šiem uzdevumiem sapratu – ka varu tikt galā ar savām bailēm.

Toreiz, tumšā, bet zvaigznēm piebērtā augusta naktī, veicot pašu pirmo nometnes uzdevumu, ko Laura un Michel sauc par iesvētībām, es sapratu galveno – ka bailes ir tikai projekcija manā prātā. Bet diemžēl tām ir tāds spēks, ka bieži tās attur no darīšanas. Un nepārkāpjot šim sava prāta uzprojicētajam žogam pāri, mēs bieži tā arī neuzzinām, kas ir baiļu otrā pusē un ko īstenībā spējam. Un vēl dīvainākais, ka bailes un varēšana pēc tam, kad tas traucējošais baiļu žogs novākts, ir tik pārsteidzoši tuvu, it kā tās būtu spoguļa divas puses, viena melna un baisa, neko neredzoša, bet otra – rāda varēšanu un skaistumu visā spozmē.

Iešana pār uguni likās neiespējamā misija ne man vienai, un sākotnēji es pat nesapratu uzdevuma dziļāko jēgu un kāpēc tas jādara. Tagad es zinu, ka grūtāk par pašu iešanu pār oglēm ir tikt pāri savām bailēm un šaubām, jo, pat vēl nepieskaroties oglēm, prāts jau rullē savus iestaigātos celiņus – ogles taču karstas, ogles var apdedzināt, tas pēc tam ilgi sāp, un bla, bla, bla... Prāts it kā cenšas mūs glābt, atrodot desmitiem visai pamatotu iemeslu, kāpēc nedarīt. Pēc tam, kad jau abām pēdām biju uz karstajām oglēm, un sekundes miljondaļā sapratusi, ka es to varu, likās, ka ne tikai kvēlojošās ogles, bet visa pasaule ir man pie kājām. Jo es varu visu!

Toreiz, kad šī jaunā, tikko iegūtā pieredze un sapratne bija dzimusi, tālu smieklīgi likās visi ikdienišķie sīkumi, kas nereti traucē notikt lielajā lietām. Lielākā daļa meiteņu nogāja pa vairāk kā 500 grādu karstām oglēm, daudzas to brīvprātīgi darīja vairākas reizes, kāda izvēlējās iet uzreiz turp un atpakaļ, tā divreiz pagarinot savas dvēseles izaugsmes formātu. Tikpat drosmīgi (un varbūt vēl drosmīgāk) rīkojās tās meitenes, kas pieejot pavisam tuvu un sajūtot Uguns dvēseli, nolēma šoreiz pār uguni neiet. Dziļākajā būtībā viņas palika godīgas pašas pret sevi, jo spēja sajust, kas tieši tobrīd viņām ir vislabākais. Vienādi vai otrādi, jaunā varēšanas apziņa tagad cēla mūs spārnos, jo, ja mēs varam iet (un varam nolemt arī neiet) pa uguni, tad ko mēs nevaram?

Labais ieguvums no nometnes uzdevumiem un visiem procesiem, ko Lauras un Michel vadībā un viņu superīgās komandas gādīgā uzraudzībā izdzīvojām, ir mērāms ar ilgtermiņa mērauklu.

Taču liels pārsteigums man pašai šajā visā bija, ka līdz ar varēšanas lidojumu un cerību, ka dzīvē jaunajām atziņām būs visai reāls pielietojums, dziedinošo procesu iedrošināti (bet varbūt karstuma dzīti) sāka līst laukā arī mani mellie mošķi, par kuru esamību es pat nenojautu. Vispirms, kā pliķi sejā, ieraudzīju savu godkāri, kā arī to, cik svarīgi man ir, kā izskatos vērotājam no malas, jeb, precīzāk, kādu iespaidu es atstāju.

Kad Ugunsrituāla pāris pirmajās reizēs sapratu, ka šito uzdevumu varu pacelt, sākās manas godkāres (Ego?) sacensība - bet CIK reizes tad es varēšu noiet pa karstajām oglēm, a? Veselas 4 nogāju - no problem. Bet vai tad cipars 4 smuki izskatās? Ne tak. Ko mājās teikšu - ka 4 reizes nogāju, bet līdz piecām neaizvilku? Un vispār - 5 ir daudz foršāks cipars. Soļoju piekto reizi, lai tad ir, tā teikt, pie vienām sāpēm (bet sāpju līdz pat šim brīdim īstenībā nemaz nebija). Bet Dievs jau nav mazais bērns, dzird katru mūsu domu un nodomu, pat ja skaļi nepasakām, un, štie, tieši šai 5. soļošanas reizē starp kāju pirkstiem man ieķērās oglīte, ko uzreiz tā nemaz nevarēju fiksi nopurināt, nu, un jā, šoreiz gan sajutu karstumu. Bet, priecājos, ka vismaz šo debesu zīmi sadzirdēju (nevarēju nesajust) un apstājos pie savām goda 5 reizēm.

Tāpat šaustu sevi tagad par to, ka, tiklīdz es (vai drīzāk mans Ego) iegāju azartā ar sevi, tā arī spēju aizdomāties, KĀ izskatīšos bildē, un tad nu rokas tā vai šitā, smaids pār visu ģīmi, lai. Ar nepacietību gaidīju, kad ieraudzīšu Anda un Michel fotografētās bildes, un jau tad zināju, ka katru reizi, kad tās uzlūkošu, prieks par par savu varēšanu mīsies ar mācību par ārišķību. Kas to būtu domājis - nakts melnumā, uguns karstumā beidzot sastapu vaigā savu Ego...

Mans Ego izmežģījās galīgi, kad nākamajā dienā pārrunājām savas Ugunsiešanas sajūtas un pieredzi. Un līdz manīm tikai tad līdz galam aizgāja doma par iespēju un izvēli arī neiet pār oglēm. Un ka tas varbūt ir vēl drosmīgāk – spēt nepakļauties pārējo „varētāju” vārdos neizteiktajam spiedienam, būt „brutāli godīgai” pret sevi un sajust tieši savas dvēseles vajadzības tajā konkrētajā brīdī. Un mans jaunizceptais Ego (ceru, ka Tu saproti manu ironiju) bezmaz apvēlās otrādi, saprotot, kādu pašapliecināšanās iespēju tas palaidis garām...

Un neba jau es visus sava svaigi atrastā Ego gājienus te nu uzreiz tā stāstīšu...

Un šitais viss – šitā Ego ņemšanās, kas sākās ar Lauras un Michel Ugunsskolas Ugunsrituālu - man ir pārsteigums un īsts atklājums par sevi, jo līdz šim domāju, ka man nu gan nepiemīt tāda greznība kā Ego. Vai drīzāk - nojaušot, ka tam ir vairāk negatīva aura (nu, saki, kāpēc tad viedais ir tas, kuram Ego vairs nav?), sev biju veiksmīgi aizmālējusi acis ar naivu iedomu, ka tas uz mani neattiecas. Jo es taču esmu labais cilvēks, nu kaut mazdrusciņ jau vieds, vai tad ne? Bet, re, bija jāsakrīt kopā zvaigznēm, karstām oglēm, superīgiem cilvēkiem, lai es šajā ekstremālajā un vienlaikus ļoti drošajā vidē kā savu atspulgu spogulī pēkšņi ieraudzītu savu Ego, pašai par lielu pārsteigumu.

Tad vēl nezināju, ka notikumi tālākajos mēnešos, mani atsēdinās vēl pamatīgāk.

Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv

- Silvija

Lasi tālāk te

9. Pietura. Iedvesma un Prieks

Sat, 23 Aug 2014 23:35:00 +0000

Nevaru nepieminēt arī citas nometnes skolotājas, kas dalījās ar savu pieredzi, un katra citādi, bet mūs visas iedvesmoja. Sievišķības paraugstunda, vizuāls un juteklisks baudījums bija Mandalu deju skolotājas Evitas Ružas nodarbība. Evita mums demonstrēja, manuprāt, pašu sievišķīgāko deju, kas būtībā ir Meditācija dejā, kas ļauj sajust, sabalansēt visas čakras, vairot sievišķo enerģiju, vairot mīlestību pašām pret sevi, audzēt sevī jutekliskumu, sapludināt kopā sievišķo enerģiju gan fiziskā, gan emocionālā līmenī. Pie šī es noteikti vēlētos atgriezties, ņemot vērā manu iedzimto mīlestību uz deju vispār.

Ineses nodarbības par Mīļošanos, mīlēšanos un seksualitāti bija noderīgas mums visām neatkarīgi no vecuma. Tās bija labi strukturētas, tai pat laikā atstājot vietu spontanitātei, jautājumiem un smiekliem, kas Ineses nodarbībās nekad neizpaliek. Praktiskā samīļošanās ļāva uzreiz sajust drošību un mīlestību, ko spējam dāvāt cilvēkiem sev blakus. Un Ineses pašas harizma, spēja aizraut, interesanti stāstīt, tai skaitā izmantojot piemērus no savas dzīves - tie ir tikai daži no viņas daudzajiem talantiem, kam pāri visam – vēlme dalīties, vēlme palīdzēt, vēlme darīt pasauli labāku. Viņas daudzās idejas, uzņēmību un mērķtiecību varu tikai apbrīnot. Un tieši Inesei un viņas jaukajai komandai (Aijai, Santai un visām meitenēm, kas iesaistītas Pavasara studijā) varu teikt Paldies par iespēju būt šādā lieliskā nometnē, kas mums katrai dāvāja vietu, laiku un iespēju nonākt līdz savas sievišķās būtības maigajam kodolam.

Biodejas bija mans atklājums, un to varu ieteikt cilvēkiem, kam samīļošanās un atvēršanās citiem ikdienā ir problēma. No apmēram tautiņdeju noskaņojuma nodarbības sākumā, kad dejojām aplī pa seši, tad četri, tad divi, astoņi, un kā nu vajadzēja, mēs drīz nonācām pie dziļi dziedinošām dejām, kas kulminēja Eņģeļu dejā ar acīm ciet. Izdejojām arī savus sapņus, un klausījāmies, ko saka sirds. Biodejas noris nesarunājoties, tā ļaujot satikties un sarunāties pavisam citā līmenī. Biodejas mums vadīja aizrautīgās skolotājas Anita Čapkovska un Elīna Seipulova. Un tagad atrodu Elīnas reklāmas lapiņā, ko viņa saka par Biodeju: „Man Biodeja ir būt Šeit un tagad, atļaut būt sev pašai. Atļauties būt brīvai.” Hm, kur es to būtu dzirdējusi?

Paldies lai tiek arī Ineses vīram Tomam, kas neiztrūkstoši bija klāt, kad vien vajadzēja, Indrai, kas vadīja uguns rituālu un visiem citiem, kurus nepieminu šeit, bet kas bija iesaistīti nometnes organizēšanā un sekmīgā norisē. Un sirsnīgu paldies sūtu katrai no meitenēm, kas bija ar mani kopā Pavasara studijas Sievišķības nometnē Vecmuižā. Par to, ka dalījies, par to, ka uzklausīji. Par to, ka biji blakus. Par iedvesmu, ko sniedzi. Par ciešajiem apskāvieniem Biodejās un ne tikai. Par to, ka ar Tevi atļāvos būt Es pati. Paldies arī par komplimentiem ko saņēmu, no kuriem visjaukākais bija ar domu „Kad es izaugšu, vēlos būt kā tu”. Bet pāri visam – paldies, ka biji kopā ar mani man tik nozīmīgajā pārdzimšanas brīdī. Es jutos pagodināta būt klāt Tavējā. Mēs esam lieliskas. Mums viss ir. Mēs ESAM.

Un dziļā cieņā varu pateikties savam vīram, kas visus šos garos – manu jautājumu, šaubu, atbilžu meklējumu - gadus ir pacietīgi bijis man līdzās. Ar savu atbalstu, sapratni un mīlestību. Un es lūdzu piedošanu saviem burvīgajiem, gudrajiem bērniem, par manām daudzajām nelaimīgajām asarām un brīžam ļoti melnajām domām.

Šodien es saprotu, ka manas iedomātās Laimes barjeras nemaz nav. Nekad nav bijis. Bet ka tā BARJERA LAIMEI PRIEKŠĀ ESMU BIJUSI ES PATI.

Šodien ir Vieglums, Prieks, Paļaušanās, Ticība un Brīvība. Vai mans ceļš ir galā? Noteikti ne. Process turpinās, es to izbaudu. Bet ticu, ka man vēl būs mirkļi un situācijas, kas pārbaudīs mani un manas šī brīža sajūtas noturību. Taču es eju tiem pretim ar Mīlestību. Pret sevi.

Un, re nu, pa apli esmu nonākusi pie tās pašas domas, ar ko iesāku savu garo stāstu. „Ir svarīgi nonākt kontaktā ar sevi pašu, nevis tikai reaģēt uz ārpasauli. Jo, lai reaģētu uz ārpasauli, kājām jābūt stingri uz zemes un pašam jāizjūt savs centrs” /Vaira Vīķe Freiberga/ .Tikai mans aplis ir izrādījies visas manas līdzšinējās dzīves garumā.

P.S.

Interesanti - kad pāris dienas pēc Sievišķības nometnes man draudzenes un krustmeita jautāja, kā man gāja, es nevarēju vēl parunāt, nespēju noformulēt savas domas un sajūtas vārdos. Jo mans Pārdzimšanas process vēl turpinājās. Un, nojaušu, ka tas turpināsies vēl kādu laiku.

Toties dažas dienas vēlāk, kad es nokļuvu savas masierītes Evijas rokās ar ciešu apņemšanos nerunāt, lai vairāk spētu izjust, kā ar manu ķermeni sarunājas viņa, es vairs nevarēju nostāvēt klusu par to, kas ar mani ir noticis. Iespējams, tādēļ, ka Evija manu jauno emocionālo Es saveda kopā ar manu augumu, un tas tik ļoti bija pa īstam. Un runājot es nemaz nepamanīju, kuru mana ķermeņa daļu viņa tobrīd dziedina, brīžam es nevarēju parunāt, brīžam asaras apslāpēja manus vārdus... Un tad - Evijas ciešais apskāviens, mums šķiroties, un klusi teiktie vārdi „Tu iedvesmo”...

Un tad es nolēmu, ka man tas viss ir jāuzraksta. Un ar Eviju fantazējām, ka vēl labāk būtu, ja man būtu tāds tehnoloģiskais brīnums, kas spētu drukāt, kamēr es domāju. Jo citreiz manas domas skrien pārāk ātri, un dators ne vienmēr pie rokas. Un tad, darot ikdienas lietas, labās domas piemirstas. Bet te nu tas ir – īsā, nerediģētā versija par Manu Ceļu uz Prieku.

ES RAKSTU, TĀTAD DZĪVOJU:) Un Mīlestībā dāvāju šo savu pieredzi arī Tev.

- Silvija

Lasi nākamo rakstu te

8. Pietura. Atslēgas vārds „Brīvība”

Sat, 23 Aug 2014 22:37:00 +0000

Noslēdzošais vakara rituāls pie uguns kopā ar Lauru mums deva vēl vienu iespēju sevis transformācijai. Un šis mazais solītis bija saistīts ar lielo vārdu, ko saku par sevi – Pārdzimšanu. Es neatceros, kā sauca tehniku, bet kāda meitene pat minēja tās nosaukumu, tātad šis ir psihologiem (?) labi zināms process darbam ar cilvēkiem.

Uzdevums ietvēra vispirms savas problēmas noformulēšanu, lai pēc tam to apvērstu par 180 grādiem un iedomātos sevi situācijā, kad šīs problēmas vairs nav. Un tad ieklausīšanos savās sajūtās. Un tad iedomāšanos, kur mūs šī sajūta aizved tālāk jeb kas būtu tas, ko mēs vēlētos vēl. Un atkal iejušanos tajā vēlamajā situācijā, it kā mēs jau tur būtu un mums būtu piepildītas mūsu ilgas. Un atkal fokusēšanās uz sajūtām tad. Un šādā veidā mēs varam iet, cik tālu sniedzas mūsu vēlmes, un iedomāties un sajusties jau tajās esam.

Viena no meitenēm šo drosmīgi veica visu klātbūtnē kopā ar Lauru. Pārējās mēs katra pie sevis atzinām, kas katrai ir tas visaktuālākais šobrīd. Kad sapratu uzdevuma shēmu, mans loģiskais prāts atkal ieslēdza savu skepsi, sak, redzēs, redzēs, kas man te sanāks. Drosmīgajai meitenei kopā ar Lauru izdevās piefiksēt 6 vai pat 7 līmeņus savām vēlmēm un sajūtām, it kā, kad vēlmes jau piepildītas. Līdz attiecībām ar Dievu un saplūsmei ar Visumu un citiem augstiem plauktiem es netiku, tas man būtu licies nedaudz falši, un es priecājos, ka mana skepse man palīdzēja būt godīgai pret sevi. Man to līmeņu sanāca mazāk, un baidījos, ka uzdevums man tāpēc neizdosies.

Mana pirmā un, acīmredzot, svarīgākā problēma, ar ko sāku savu procesu es, bija Pašapziņas trūkums (tagad smaidu, kāpēc neprasīju pili, kā pasakā par Zelta zivtiņu). Laura lūdza sajust vietu ķermenī, kur šī sajūta atbalsojas. Mana labā roka uzgūla vietai, kur krūšu iedobīte, tikai pavisam nedaudz atstatu no sirds (ja ticam, ka sirds kreisajā pusē).

Tālāk soli pa solim Laura mūs sajūtās izvadīja līdz definētās problēmas atrisinājumam, manā gadījumā – līdz Pašapziņai, kuras nu man ir gana. Laura jautāja: "Ko man tas dotu?" "Priecīgu dzīvi", atbildēju sev. Un tālāk? Kā es ar to priecīgo dzīvi justos? Laimīga, sev teicu. Ko vēl varu vēlēties? Nezināju, ko vēl var dabūt šai saulē, likās, tālāk par laimi nav kur, tāpēc teicu – man ir viss. Kādas tad ir sajūtas, ja ir viss? Liels miers, sev atbildēju. Un tālāk? Likās, ka nezinu, ko vēl vēlēties, tomēr vārds Harmonija ienāca prātā. Kādas sajūtas, ja ir sasniegta Harmonija? Jūtos Piepildīta, nācās atzīt. Kad Laura taujāja vēl tālāk, šķita neko vairāk no sevis nespēju izspiest, likās, ka iedomātie Laimes kalngali būtu jau sasniegti.

Jau redzēju, ka esmu par vairākiem līmeņiem atpalikusi no grupas darba, un sāku baidīties, ka uz mani šis uzdevums tātad nestrādās. Tomēr šajā brīdī pat cauri manai skepsei līdz apziņai izlauzās Manas Laimes augstākā un pārākā stadija – Es esmu es pati un staroju priekā par dzīvi. Un kad Laura jautāja tālāk, kā ar šo jūtamies, mana atbilde bija - Laime. Tas bija, manas sirds-prāt (cik nesavienojami vārdi man salikās vienā), augstākais laimes rādītājs – reizē tik maz un tai pat laikā tik daudz tieši man. Tas bija maģiski, spēcinoši, pārsteidzoši. Ka sākot analizēt tikai vienu savu nepilnību (pašapziņas trūkumu), es nonācu pa apli līdz pilnīgai sevis pieņemšanai, kas mani atbrīvo priekam.

Bet ar to vēl uzdevums nebeidzās. Jo, kad katra no mums bija nonākusi pie augstākā iespējamā laimes izpausmes un dzīves pilnības līmeņa, Laura ļoti profesionāli šo sajūtu nostiprināja, liekot mums iedomāties sevi pirms dzimšanas, bērna vecumā, skolas laikā, tagad, un arī nākotnē. Un, projicējot šo sajūtu visas mūsu dzīves garumā, mēs sapratām – ka viss, ko vēlamies, patiesībā ir bijis mūsos visu laiku, pat pirms dzimšanas, visu līdzšinējo dzīvi un tur būs arī nākotnē. Dziļi, spēcīgi, emocionāli.

Un noslēdzošais žests lika man kārtējo reizi izplūst asarās – Laura lūdza uzlikt vienu roku uz sirds un otru, kas visu laiku bijusi uz attiecīgās emocijas vietas ķermenī, arī pārnest uz sirdi. Un tā es tur stāvēju, abām rokām sargājot sirdi, nespējot valdīt asaras, jo sapratu un reizē nesapratu vienu – kāpēc, lai spētu savienot šīs divas vietas (un emocijas) savā ķermenī, kas taču atradās tik tuvu, tikai divu pirkstu attālumā viena no otras (bet, ja zinām, ka sirds īstenībā ir centrā - pat tuvāk) man vajadzēja veselus 45 gadus? Tajā brīdī sapratu, ka man ir viss. Jo ES ESMU.

Un tikai nākamās dienas pēcpusdienā, kad visas meitenes sasēdāmies noslēdzošajā aplī, man izkristalizējās atslēgvārds, ko vēlos pateikt visiem kā savu lielāko ieguvumu no nometnes dienām. Un šis atslēgvārds ir BRĪVĪBA. Brīvība būt sev pašai. Vienkārši BŪT. Un ticēt, ka ar to ir pietiekami. Lai dzīvotu priecīgi šai pasaulē un spētu dot arī citiem. Un kā smagas bruņas nokrita visas manas daudzu gadu desmitu smagumu piesūkušās domas, sajūtas, pašpārmetumi, neticība sev. Un sapratu, ka man vairs nevajag Mainīties, nevajag par kaut ko Kļūt, nevajag sevi Pārveidot. ES ESMU. Un tas ir ok. Tas ir pietiekami. Un īstenībā tas ir ļoti daudz. ES DZĪVOJU.

Un pamazām man viss noskaidrojās, un es redzēju labāk, kāpēc mani tik daudzus gadus ir vadījusi iekšēja pretestība, varbūt protests, it kā nespēja mainīties. Atceros, jau vidusskolas laikā sev jautāju: „Kāpēc Man ir jākļūst tādai kā citi, lai mani pieņemtu?” Tas man nelikās pareizi, taisnīgi pat pusaudzes gados. Jo domāju, kāpēc citiem ir tiesības BŪT, bet man ir jāmainās?

Smaidu par sevi, ka tikai tagad esmu nonākusi līdz apjausmai, ka arī es varu tikai BŪT. Jo tieši tādas kā Es taču nav vairs nevienas pasaulē. Un tieši tāda, kāda esmu, es ticu, es varu ko dot citiem cilvēkiem. Nevis nenogurstoši turpināt absurdus sevis meklējumus, spoguļojoties citu cilvēku dzīvēs, priekšstatos un gaidās par to, kādai man būs būt. Vārdi „Pieņem sevi”, „Iemīli sevi” man liekas tagad zaudējuši nozīmi. Vai vismaz ir otršķirīgi. Jo pirms tam ir svarīgi vispār sevi atrast, atpazīt jeb identificēt, vienreiz par visām reizēm, tā līdz kaulu smadzeņu šūnu kodoliem un vēl dziļāk - līdz kaulu smadzeņu šūnu kodolos esošo DNS aminoskābēm.

ES ESMU. Un ar to pietiek, lai dzīvotu foršu dzīvi, par kuru pašai prieks. Es nolieku savas smagās dienas. Uzticot savu stāstu arī Tev. Es nesaku, ka ar šo apjausmas brīdi mana dzīve turpmāk būs tikai rozēm kaisīta. Es vēl daudz ko mācīšos. Dzīvot sev, dzīvot savu dzīvi, saklausīt savas vajadzības. Katra mazā situācija būs mans mazais tests, kas man rādīs, cik patiesa esmu pret sevi.

Viss tikai tagad sāksies. Un es raugos uz dienām un gadiem, kas nāks, ar bezgala mīlestību pret sevi, kā arī prieku, un lielu vēlmi dzīvot. Jo es esmu atradusi sevi. Un, lūdzot piedošanu tai skumjajai mazajai meitenei, ko biju pazaudējusi sen atpakaļ un kuras dzīvi veidot priecīgu bija manos spēkos, bet es nemācēju; lūdzot piedošanu sev, es izvēlos vairs nepazaudēties – viedokļos, pienākumos, padomos, attieksmēs.

ES ESMU. Un man nav par to nevienam jāatvainojas. Jo BŪT ir pietiekami. Mums visiem, mums katram te ir vieta, laiks un iespējas. Un mēs katrs varam bagātināt viens otra dzīvi, un tas ir tik skaisti. Beidzot, beidzot esmu sevi atvedusi līdz tik atbrīvojošajai sajūtai, ka tikai BŪT ir pietiekami. Tas ir tik vienkārši. Man nav vairs jāizpelnās mīlestība - pat neko nedarot, ES ESMU MĪLESTĪBAS VĒRTA.

Šīs atklāsmes man ir devušas lielu atbrīvotības sajūtu. BRĪVĪBA ir manas dzīves šī brīža atslēgas vārds. Ko arī Tev novēlu. Paldies Tev, Laura.

Lasi tālāk te

7. Pietura. „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”

Sat, 23 Aug 2014 22:09:00 +0000

Mani ļoti priecēja, ka vairums sieviešu, kas piedalījās nometnē, bija meitenes ap/zem 30 gadu vecuma. Un es ticu, ka viņas savos Laimes meklējumos progresēs ātrāk nekā es. Kā nākamā mūsu skolotāja Laura teica – „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”. Tāpēc es patiesi priecājos, ka mūsu kopējais ceļš uz laimīgu pasauli ritinās arvien ātrāk un ātrāk.

Un tā esam nonākuši pie spēcīgākajām nodarbībām nometnes dienās. Laura Dennler no Ugunsskolas mūs vedināja cauri dziļiem procesiem sevis izzināšanā. Viena no tehnikām ietvēra saraksta veidošanu par katru ķermeņa daļu, kas mums pašām nepatīk. Sākumā ātri pārskrienot domās visam augumam no galvas līdz kājām, likās, tā īsti varu piesieties tikai kājām – ne tik slaidas, zilām vēnām, celulīts, lai... Bet, atverot kritisko prātu (tik viegli!), sāku piesieties arī saviem matiem, nagiem, acīm, gurniem, zobiem, krūtīm un tad jau teju visām sarakstā uzskaitītajām ķermeņa daļām. Ar vienu aci vēroju, cik sirsnīgi visas meitenes raksta, kas nu kurai pie sevis nepatīk.

Acis un sirdi uz uzdevuma būtību man atvēra pašas Lauras drosmīgi nolasītais mums visiem priekšā – par saviem (viņasprāt) fiziskajiem trūkumiem. Skatījos uz skaisto, slaido, pārliecināto sievieti priekšā 70 citām sievietēm un nespēju ticēt tam, ko viņa lasa par sevi. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk man acīs sakāpa asaras. Jo sapratu, ka mēs visas, mēs katra to sev nodarām ik dienas. Teju skaļā balsī bija jābrēc, kad arī manas nelielās komandas biedres man skaļi nolasīja savus manai acij neredzamos fiziskos trūkumus.

Sāpīgāk par saviem trūkumiem bija redzēt, ko citas meitenes atklāj par sevi – pat nosaucot nepilnības viņu sejā vai augumā, es nespēju tos ieraudzīt. Skatījos, bet neredzēju, klausījos, bet neticēju. Un kad kārta pienāca man, bija grūti runāt, tomēr arī es devos grūtajā sevis dziedināšanas ceļā. Uzdevums bija tik spēcīgs un deva mums iespēju saprastu reizi par visām reizēm, kāda trako māja ir mūsu galvās. Saprast, ka citi mūs redz skaistas un ka tikai mūsu pašu galvās mājo lielākais kritiķis. Laura to sauc par Perfekto sievieti katrā no mums, kas mūs dzen, kritizē, nosoda, salīdzina.

Bet tā kā nodarbību vadīja profesionāle Laura, tad jau sagaidīju, ka problēmu uzplēst un izdzīvot procesu ir tikai puse no darba. Tikpat svarīgi ir to pareizi noslēgt un dziedināt. Un to mums palīdzēja vakara rituāls pie ugunskura, kuram uzticējām katra savu slēptāko trūkumu sarakstu, dodot iespēju uz visiem laikiem atvadīties no sevis šaustīšanas, vietā gūstot ticību un pārliecību, cik skaista mēs katra esam savā vienreizīgumā un neatkārtojamībā. Manai vārajai sievišķības apziņai tas bija tik veldzējoši. No sirds priecājos, jo biju nokārtojusi nākamo klasi savā Sievišķības skolā.

Kad līdzīgā veidā bijām veikušas nākamo uzdevumu, arī šis saraksts vakara izskaņā tika atdots dziedinošajam uguns spēkam. Nekas vairs netraucēja plaukt mūsu sievišķībai. Pagātnes rēgi bija pavisam taustāmi aizslaucīti no mūsu apziņas, zemapziņas un katras šūnas. Arī šis process bija dziedinošs, tas bija noņēmis mūsu pašu prātā un sirdī mītošos šķēršļus, kas kā vecas skārda bundžas bija vilkušies mums pakaļ visu dzīvi.

Protams, vērtīgi bija Lauras vārdi un idejas arī starp šīm tehnikām. Man prātā palika viņas teiktais: „Kāpēc mēs vienmēr uztraucamies par to, ko citi par mums padomās, bet nevis par to, ko mēs par viņiem padomāsim.” Ticu, ka katra no meitenēm paņēma no Lauras nodarbības tieši sev vajadzīgo. Un tieši tik daudz, cik katra bija gatava to paņemt tieši tajā brīdī.

Lasi tālāk te

6. Pietura. Mana nabaga saulīte

Sat, 23 Aug 2014 21:43:00 +0000

Kā teicu, vienā brīdī es pārdegu sevis meklējumos, paguru un biju spiesta ieturēt pauzi, jo sapratu, ka, pat ja pār mani gāztos visas cilvēces gudrība vienlaicīgi, arī tas diez vai man spētu palīdzēt. Beigās es sajutu - jo vairāk lasu, jo vairāk es pašiznīcinos. Lai gan pati biju tik ilgi tiekusies pēc atbildēm un risinājuma, brīdī, kad man kāds tiešā tekstā rādīja ar pirkstu uz manām kļūdām un ko tik es visu neesmu darījusi pareizi, tā cilvēciskā daba un mana vārā pašlepnuma druskas lika man noslēgties visiem padomiem. Un es neapzināti iekopu tādu nelielu skepticisma un cinisma devu (par ko zinu tikai es), varbūt sevi cenšoties pasargāt no sāpinošās apziņas, ka es patiesi neesmu lietas tik ilgi sapratusi. Nu, cik ilgi viens cilvēks var ņemties? Kāpēc tikai man kaut kas būtisks dzīvē nepielec, un kam vēl jānotiek, lai tas mainītos uz labu?

Aizbīdīju rūgtās domas un retoriskos jautājumus pagrīdē, lai nedaudz noņemtu smagumu no dvēseles, kas jau daudzus, daudzus gadus jutās ļoti nogurusi. Iepauzēju ar atbilžu meklēšanu, bet par savu Laimes barjeru jau smējos un stāstīju draudzenēm kā joku. Atstāju sev vien ticību, ka viss atrisināsies (un varbūt arī manā dzimšanas dienā mani kāds atcerēsies, kaut vai ar zaļu (bet vēl labāk – sarkanu, jo sarkanā ir mana mīļākā krāsa:) pārsprāguša balona stērbelīti, kas lieliski saderēs ar manu podiņu).. Ēzelīša dzimšanas diena.

Un tad tas notika. Kad vismazāk to gaidīju. Kad biju palaidusi sevis izzināšanas paradumu atvaļinājumā. Apzinoties savas vājās puses tieši saistībā ar sievišķību, un iepriekš sapratusi, cik nozīmīgi tas ir attiecībās, es sajutu, ka man jāpiesakās uz Ineses un Pavasara studijas rīkoto Sievišķības Vasaras nometni. Teicu sev, man tur jābūt, ka tas būs mans šīs vasaras laiks sev. Paturot tiesības tur ierasties ar visu savu skepticisma devu azotē.

Un, kad mēs sakām Sievišķība, ar to nesaprotam tikai kleitas un kurpes, smaržas un auskarus. Jo ar to visu esmu mierā, un ne jau to braucu mācīties. Braucu lūkot, kā varu vairot Sievišķību šī vārda dziļākajā, viedajā nozīmē. Un, kā redzēsi, te man vēl daudz kas jāsaprot. Un viss šis garais ievads piecarpus Pieturu garumā ir tikai tāpēc, lai Tu labāk saprastu manas pārvērtības, kas ar mani notika šajā skaistajā augusta nedēļas nogalē zem Vecmuižas simtgadīgajiem ozoliem. Šodien, kad šo rakstu, par skaisto, kas notika Vecmuižā, kā arī par manis pašas solījumiem sev man atgādina sūnas kumšķīši, ko aizņēmos no varenajiem kokiem. Bezmaz jāierāmē būtu, lai brīžos, kad viss atkal sašķobās, man atgādinājums būtu acu priekšā.

Un man Tev laikam ir jāpārstāsta spilgtākie notikumi šajā nometnē, kas, es ticu, palīdzēja pārdzimt ne vien man, bet daudzām no 70 sievietēm, kas kopā ar mani baudīja šīs dienas. Varu tikai nojaust, kas mainījās, dzima, pārvērtās katrā no sievietēm šīs nometnes laikā, es te padalīšos par savām pārvērtībām. Pirmais šoks un apstiprinājums, ka ne velti esmu šai Sievišķības nometnē, bija nodarbība ar Janu Paegli. Jana mums stāstīja un rādīja, cik svarīga ir intīmās muskulatūras trenēšana sievietes veselībai un pilnvērtīgai baudai. Bet ne jau par to mans šoks.

Pirms nodarbības Jana mums lika 30 sekundēs aizvērtām acīm uzzīmēt, kā mēs iedomājamies, redzam, sajūtam sevi kā Sievieti. Un, jāatzīst, ka es biju viena no divām sievietēm, kas smagi izgāzās šajā vienkāršajā uzdevumā – es pat nemēģināju zīmēt cilvēciņu, bet savu sievietes būtību dāsni attēloju kā saulīti ar stariņiem. Tas bija tik raksturīgi man – pat esot sevis labošanas nometnē, domāt par citiem, kaut domās dodot citiem gaismu un siltumu. Kamēr manis pašas nemaz nav. Kamēr mana sievietes būtība snauda kaut kur dziļi aprakta un nespēja izlauzties apziņas virspusē, pat esot 70 lielisku sieviešu kompānijā.

Cita meitene uzzīmēja puķīti. Nojaušu, ka viņai līdzīgas pārlieku citiem došanas problēmas, aizmirstot par sevi. Lielais vairums meiteņu uzzīmēja shematisku sievišķā dzimuma būtni, attēlojot trijstūra kleitiņu un/vai garākus matus kā sievišķības simbolu. Ne velti mēs visas bijām tieši Sievišķības nometnē smelties zināšanas un iedvesmu, kā vairot un spēcināt no dabas ielikto un paredzēto.Toties savā sievišķībā uzgavilēja tās, kas bija centušās attēlot sievietes auguma aprises, liekumus un apaļumus, šīs meitenes Sievišķības skolā tātad bija daudzas klases man priekšā.

Un es varēju raudāt par savu atpalicību dzīves skolā, bet es izvēlējos priecāties, ka beidzot esmu ko sapratusi. Jo mācīties nebaidos, to daru visu dzīvi, īpaši intensīvi tieši beidzamos gadus, kad man ir sajūta, ka pati autodidakta režīmā apgūstu pat medicīnu, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem saistībā ar manu veselību, pie reizes padaloties arī ar citiem par saprasto. Par to vari lasīt citās šīs mājas lapās sadaļās.

Lasi tālāk te