Kad imunitāte apjukusi

Fri, 15 Apr 2016 09:50:00 +0000

Intervija ar Silviju Ābeli žurnālam TAKA, publicēts 2016. gada februāra numurā.

Intervijas autore Madara Grantiņa

Autoimūnās saslimšanas kļūst aizvien izplatītākas, it īpaši tāpēc, ka klasiskā medicīna nesniedz iespējas šīs kompleksās veselības problēmas izārstēt. Tieši tāpēc intervijā ar homeopāti un GAPS diētas konsultanti SILVIJU ĀBELI izzinām autoimunitātes sarežģīto dabu un klasiskās medicīnas ēnas puses.

Silvija Ābele ir pabeigusi Īrijas Homeopātijas skolu, viņai ir 5 gadu pieredze homeopātijā savā praksē, kas šobrīd reģistrēta ārpus Latvijas. Bet brīvajā laikā dalās ar savām zināšanām blogā www.curantur.lv un uzsver, ka tieši holistisks skatījums uz cilvēka veselību un to ietekmējošiem faktoriem palīdz saprast autoimunitātes cēloņus, lai dziedētu organismu.

Viena no Jūsu specialitātēm ir homeopātija, cik ilgi tajā strādājat?

Homeopātija ir mana sirds aicinājuma izglītība, kurai, paralēli turpinot strādāt savā profesijā, pievērsos pēc 20 gadus ilgas akadēmiskās pieredzes Universitātē, galvenokārt, bērnu veselības dēļ un sākotnēji tikai ar interesi pamācīties, lai pati varu izmantot šīs zināšanas ģimenē. Uzsākot mācības Īrijas Homeopātijas skolā, nenojautu, kurp šis ceļš mani aizvedīs un ka tas būs tikai pirmais pakāpiens uz tālākajām zināšanām veselības jomā. Turpinu daudz mācīties un esmu sapratusi, ka man ir ļoti svarīgi dalīties ar apgūto tālāk.

Pēc homeopātijas studijām ieguvu GAPS (Gutand Psychology Syndrome) konsultanta sertifikātu, kas ietver atveseļošanos ar uztura palīdzību. Strādāju arī ar CEASE terapiju, kas ļauj izmantot homeopātiju organisma attīrīšanai no zālēm, vakcīnām, toksīniem utml. un tiek bieži lietota autisma gadījumos.

Kas ir autoimunitāte un kādas ir tās izpausmes organismā?

Pirms atbildu, jāsaprot, ka klasiskās medicīnas un alternatīvās medicīnas skatījumi uz jebkuru slimību, tai skaitā autoimūnām saslimšanām, ir atšķirīgi. Alternatīvā medicīna skaidro, ka autoimunitāte ir kompleksa organisma situācija, kas veidojusies gadu garumā un daudzu cēloņu mijiedarbībā. Gribas ticēt, ka ar laiku medicīnas zinātnei būs vairāk atbilžu par autoimunitātes cēloņiem un to darbības mehānismiem. Tikmēr holistiskā medicīna var palīdzēt ieraudzīt kopsakarības un iespējamos risinājumus arī tradicionālajai medicīnai šķietami tik bezcerīgā situācijā kā autoimunitāte.

Turpretī, klasiskā medicīna uzskata, ka autoimunitāte ir visai galējs stāvoklis organismā, kad imūnsistēma vairs netiek galā ar savu aizsargājošo funkciju. Ilgāku laiku tā centusies izstrādāt antivielas, lai neitralizētu asinīs nonākušās svešās vielas, kam tur nevajadzētu būt, – toksīnus, vīrusus, līdz galam nesagremotas pārtikas vielas, u.tml. Taču, kad ilgāku laiku imūnsistēma strādājusi ar pārslodzi, vienā brīdī ķermenī rodas sajukums, un imunitāte vairs nespēj atšķirt, kas ir „sliktie” no ārpuses, un kas ir savējie. Tā rezultātā organisms sāk uzbrukt arī saviem audiem. Tā ir autoimunitāte, kas katram cilvēkam var izpausties citādi, atkarībā no vājās vietas organismā. Klasiskā medicīna visbiežāk nerod skaidrojumu, kāpēc attiecīgā autoimūnā saslimšana organismā sākusies, un medicīna diemžēl autoimūnām slimībām palīdzēt nespēj, vien iespēju robežās piedāvā ar zālēm mazināt attiecīgā orgāna simptomus, lai ar tiem vieglāk sadzīvot.

Saskaņā ar tradicionālās medicīnas šī brīža sapratni, ja reiz šāds autoimūns process organismā sācies, no tā vairs nav atpakaļceļa. Tas it kā ierakstās organisma šūnu atmiņā. Asinīs atkal parādoties kairinātājam (antigēnam), atsāksies imunitātes process, kas cīnās ne vien ar svešajām vielām, bet arī organisma šūnām un audiem. Labākais, ko cilvēks varot darīt, esot sadzīvot ar autoimunitāti un iespēju robežās censties netracināt imūnsistēmu ar vielām, kas tai kaitē un izsauc organisma pretreakcijas. Taču kamēr pašu autoimunitātes faktu vienādi saprot gan klasiskā medicīna, gan alternatīvā medicīna, uz tās cēloņiem šīs medicīnas jomas skatās atšķirīgi, un tātad arī uz ārstēšanu.

Kādi apstākļi veicina imunitātes hiperaktivitātes attīstību?

Autoimunitāte parasti tiek sasniegta ilgākā laika periodā, kurā vairāki aspekti ir krājušies viens blakus otram. Un toksiskums ir viens no atslēgvārdiem, kad no holistikas skata punkta runājam par autoimunitāti. Organisma piesārņojums tiek uzturēts gan ar neveselu zarnu traktu, gan kosmētikas līdzekļiem, zālēm, nepiemērotiem traukiem, sadzīves ķīmiju, dzerot nekvalitatīvu ūdeni, elpojot piesārņotu gaisu, u.t.t.

Saskaņā ar ārsta Alessio Fasano darbu, medicīniskais skaidrojums autoimunitātes priekšnosacījumiem ietver trīs galvenos faktorus: ģenētisku noslieci, vīrusu/baktēriju vai svešu audu antigēnu klātbūtni organismā un palielinātas zarnu caurlaidības sindromu (leaky gut).

Vēlos pievērst uzmanību mazliet citādam skatījumam uz autoimunitāti, kas man ir izkristalizējies, pamatojoties gan uz homeopātes izglītību un GAPS konsultanta zināšanām, gan medicīnas apguvi pašmācībā. Lai kā medicīna grib balstīt daudzu slimību cēloņus uz ģenētisko noslieci vai vīrusu klātbūtni organismā, es domāju, ka tas ir pārāk šaurs skatījums un vērsts uz vainīgā meklēšanu. Taču tagad, pateicoties pētījumiem epiģenētikā, saprotam, ka dažādie vides faktori, un ar vidi saprotam ari cilvēka ķermeni, ir vēl nozīmīgāki nekā paši gēni. Domas, uztura produkti, medikamenti, ādas kopšanas līdzekļi, sadzīves ķīmija, gaiss, u.t.t. ir ietekmējošie aspekti.

Nav arī nozīmes meklēt „vainīgos” vīrusus un baktērijas, jo cilvēka organisms nemaz nevarētu funkcionēt, ja organismā nebūtu baktēriju. Cilvēka zarnu traktā dzīvo 2-3 kg baktēriju, tā ir zarnu mikroflora jeb mikrobioms, kas piedalās gan gremošanas procesā, gan vitamīnu un neiromediatoru ražošanā, gan arī gādā par imunitāti un aizsardzību pret infekcijām. Kamēr organisma vide ir labvēlīga un imunitāte spēcīga, cilvēks var pārnēsāt vīrusu un nesaslimt, pat, ja apkārt visi slimo ar gripu. Daudzos gadījumos vīrusu saslimšanas nodrošina organisma attīrīšanos un palīdz attālināt hroniskas un autoimūnas saslimšanas.

Zarnas un gremošanas trakts ir kā pamat sistēma, kuru sabojājot, nobrūk arī redzamā sistēma- viss cilvēka organisms.

Tā tas ir, palielināts zarnu caurlaidības sindroms ir būtisks nosacījums autoimunitātes iegūšanā. To labi var izprast iedziļinoties zarnu sieniņu uzbūvē un uzdevumos un faktoros, kas var ietekmēt to darbību. Palielinātai zarnu caurlaidībai, uzskaitot vien galvenos atslēgvārdus, raksturīgas neveselas zarnu epitēlija šūnas, atmirušas zarnu mikrobārkstiņas, efektīvi nestrādā starpšūnu ciešās jūgles (tight junctions), kas zarnu šūniņas cenšas saturēt kopā. Visu citu faktoru starpā arī glutēns (tā olbaltumviela zonulīns) veicina zarnu sieniņu caurlaidību, tā dodot iespēju nesagremotām uzturvielām un toksīniem nokļūt asinīs, kas izraisa autoimunitātes simptomus.

Taču, neskatoties uz daudzajām publikācijām medicīniskajā literatūrā par hipercaurlaidīgās zarnas sindromu un tā saistību ar autoimunitāti, masu medicīna vēl spītīgi atsakās atzīt šāda sindroma esamību. Es domāju, šis sindroms, lai gan ir autoimunitātes uzturētājs, tomēr tas nav tās pirmcēlonis. Problēma ir sākusies krietni agrāk. Tāpēc es ar holistiskās pieejas domāšanu vēlos atrast jebkuru simptomu cēloni, lai mazinātu slimības izpausmes, lai kādas tās būtu.

Kā visbiežāk šajā kaitē var iedzīvoties?

Palielinātas zarnu caurlaidības sindroms nerodas uzreiz un pats no sevis. Tās jau ir sekas ilgstošiem procesiem organismā, kam lielā mērā pamatā ir organisma piesārņojums – jebkādu nevēlamo vielu pastiprināts daudzums asinīs un citās organisma sistēmās. Minēšu dažas no iespējām – dzīvsudrabu saturošās sudraba amalgāmas plombes, jebkuras ķīmiskas zāles (īpaši antibiotikas un pretsāpju tabletes), pretapaugļošanās tabletes un citas hormonus saturošas zāles. Arī vakcīnas, kosmētiskie līdzekļi ar organismam nepazīstamiem savienojumiem to sastāvā, sadzīves ķīmijas produkti, pārstrādāta pārtika un tās piedevas, alkohols, nekvalitatīvs dzeramais ūdens ar fluoru, hloru, hormoniem u.c. vielām, piesārņots gaiss, u.t.t. Lauksaimniecībā izmantotie pesticīdi un herbicīdi, kas nonāk arī pārtikā, ir vēl viens nopietns un vērā ņemams faktors.

Nepietiekami pilnvērtīgs un nekvalitatīvs uzturs ir viens no būtiskiem faktoriem hipercaurlaidīgo zarnu sindroma izraisīšanā un uzturēšanā. Iespējams, lielākais kaitējums rodas no līdz nepazīšanai pārstrādātas un ģenētiski modificētas pārtikas, kā arī cukuru saturošo produktu lietošanas uzturā. Cukurs un saldumi var radīt haosu organismā, īpaši zarnu traktā, jo tas baro sliktās baktērijas, parazītus un raugus (Candida), kas vēl vairāk bojā zarnu mikrofloru. Ģenētiski modificēta pārtika satur Bt toksīnu un glifosātu, kas apgrūtina gremošanu, veicina disbiozi un palielina zarnu caurlaidību.

Nemaz nerunājot par rūpnieciski ražotajā pārtikā izmantotajām piedevām – stabilizatoriem, emulgatoriem, mākslīgajiem saldinātājiem, krāsvielām, hidrogenētām eļļām, trans-taukiem, u.c., arī it kā veselīgi produkti var saturēt savienojumus, kas īstenībā mums nodara vairāk sliktu nekā labu. Papildus glutēnam nediedzēti graudi satur fitātus un lektīnus – savienojumus, kas aizsargā augus no pelējuma un parazītiem, bet ir cilvēka organismam nedraudzīgas un grūti sašķeļamas olbaltumvielas. Tāpat pienā esošais A1 tipa kazeīns ir zināms kā viens no savienojumiem, kas var traucēt zarnu trakta veselībai. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pasterizācijas process iznīcina piena dabiskos fermentus, kas būtu palīdzējuši šo A1 kazeīnu un piena cukuru laktozi organismā sašķelt. Jo vairāk rūpnieciski pārstrādāta, pārveidota pārtika ir, jo nedraudzīgāka, neatpazīstamāka tā paliek cilvēka organismam.

Skaidrs ir tas, ka organismu sabojāt ir pat ļoti vienkārši, kaut vai pakļaujoties vājuma mirkļiem vai apstākļiem.

Jāņem vērā arī iespējamās cilvēku gremošanas trakta problēmas, kā piemēram, samazinātu skābes daudzumu kuņģī, kā rezultātā nepietiekama daudzuma fermentu izdalīšanās rezultējas nepilnīgā produktu sagremošanā. Zarnu mikrobioma novirzes (disbioze), kur antibiotikas ir vieni no lielākajiem vaininiekiem, aknu nespēju tikt galā ar organisma attīrīšanas uzdevumu, nepietiekami aktīvu zarnu darbību (aizcietējumi), kas ļauj toksiskajām vielām no zarnām uzsūkties atpakaļ asinīs nevis tikt izvadītām no organisma. Tad skaidrs, ka toksisko un nevēlamo savienojumu nonākšana asinīs ir tikai laika jautājums.

Vairāku minēto faktoru rezultātā var attīstīties organisma jutība pret kādu pārtikas produktu (piemēram, glutēnu vai pienu), alerģija vai produktu nepanesamība. Tas var izpausties kā gremošanas traucējumi, sezonāla alerģija, bet arī kā ekzēma, kā galvassāpes, kā ilgstošs nogurums, arī astma, u.tml. Šis jau ir nopietns signāls, ka organismā ir sākušies gremošanas sistēmas būtiski traucējumi un ka pastāv palielināta zarnu caurlaidība. Slimību sniega bumba ir sākusi velties un to apturēt var tikai dzīvesveida nopietna revīzija. Ja cilvēkam vēl nerodas sapratne par procesiem savā ķermenī, ceļš līdz autoimunitātei ir īss.

Te noteikti ir nepieciešams rezumējums!

Daudzu faktoru kopums, kur liela nozīme ir arī stresam, lēnām izjauc organisma līdzsvaru, līdz visu faktoru ilgstošas ietekmes rezultātā vienā brīdī organisma tolerances līmenis ir sasniegts. Tad sākas zarnu sieniņu un zarnu mikrofloras nopietnas izmaiņas, kas rezultējas toksīnu un nepilnīgi sagremotas pārtikas nonākšanā asinīs. Ārste N. Campbell-McBride uzskata, ka asinis mums šādā gadījumā ir kā toksīnu upe.

Ir skaidrs, ka imunitāte nespēj uz šo visu posta ainu noskatīties vienaldzīgi, un glābj situāciju, izstrādājot antivielas pret „svešajiem”. Taču organismā radītā haosa dēļ imunitāte vairs nespēj atšķirt nevēlamos savienojumus no paša organisma audiem (molekulārās mīmikrijas princips), un tiek iedarbināts autoimunitātes graujošais mehānisms.

Kamēr cilvēki katrs savā ģimenē nesāks veikt labās izmaiņas veselības virzienā, tikmēr autoimūno slimību epidēmija ies plašumā. Tik vienkārši un reizē tik sarežģīti tas ir.

Kas liecina par autoimūnu saslimšanu klātbūtni?

Imunitāte uzbruks katrā gadījumā citai organisma sistēmai, izpaužoties kā konkrētās slimības simptomiem. Katras slimības gadījumā organisms ražos specifiskas antivielas, ko var noteikt asinīs, un tā diagnosticēt attiecīgo autoimūno saslimšanu. Parasti simptomi ir pirmais, ko cilvēks sāk ievērot, tad arī būtu labi attiecīgo antivielu rādītājus noteikt pēc iespējas agrīnā stadijā, lai pēc iespējas ātrāk varētu rīkoties, izrevidējot gan ēdienkarti, gan domājot, kādi vitamīni būtu nepieciešami, kā attīrītu organismu, u.t.t. Man nav saprotama situācija, kad, piemēram, endokrinologs pacientam 10 gadus izraksta sintētiskos vairogdziedzera hormonus, bet ne reizi nav noteicis antivielu daudzumu asinīs.

Autoimūno saslimšanu piemēri	Simptomi	Kāpēc simptomi rodas?
Psoriāze	Sarkani, zvīņveida niezoši izsitumi uz ādas. Ir vairāki psoriāzes paveidi atkarībā no izsitumu veida un lokalizācijas.	Paātrinās ādas šūnu dzīves cikls.
Multiplā skleroze	Dīvainas sajūtas, nejutīgums, locekļu stīvums, tirpšana, reiboņi, redzes traucējumi, galvassāpes, līdzsvara traucējumi, kustību traucējumi u.c.	Nervu šūnu apvalka mielīna noārdīšanās galvas un muguras smadzenēs.
Celiakija	Vēdera darbības traucējumi no caurejas līdz hroniskiem aizcietējumiem, vēdera pūšanās, vēdera sāpes, slikta dūša, vemšana u.c. Sliktas uzturvielu uzsūkšanās dēļ celiakija var ilgākā laikā novest arī pie galvassāpēm, anēmijas, attīstības traucējumiem bērniem, svara zuduma, novēlotas pubertātes, zobu bojāšanās, kaulu sāpēm, depresijas, pastāvīga noguruma, menstruālā cikla traucējumiem, nespējai iznēsāt mazuli, neauglības, u.c.	Tievo zarnu epitēlija šūnu bārkstiņas un mikrobārkstiņas celiakijas gadījumā ir pilnībā atmirušas. Tā rezultātā rodas palielināta tievo zarnu jutība pret graudu olbaltumu glutēnu jeb glutēna nepanesamība.
Reimatoīdais artrīts	Sāpošas un iekaisušas locītavas (delnas locītavās, pirkstos, potītēs, ceļos), kas ar laiku sāk deformēties un ierobežot kustības.	Imunitāte uzbrūk organisma audiem, kas noved pie attiecīgo locītavu iekaisuma.
Hašimoto hipotireoidīts (vairogdziedzera palēnināta darbība ar autoimūnu komponenti)	Palēninās visi vielmaiņas procesi – mazāk enerģijas, depresija, rodas aukstuma sajūta roku pirkstos un pēdās, ķermenis paliek salīgāks, nespēja iznēsāt bērniņu. Var palikt trauslāki nagi, sākt izkrist mati.	Organisms sāk iznīcināt vairogdziedzera audus. Tā kā vairogdziedzera audu paliek mazāk, tie nespēj pietiekami daudz saražot vairogdziedzera hormonus, kas regulē vielmaiņas ātrumu organismā.
1.Tipa cukura diabēts	Paaugstināts cukura līmenis asinīs, bieža urinēšana, slāpes, bada sajūta, svara zudums, nespēks, acs tīklenes atslāņošanās (retinopātija), perifēro nervu bojājumi (neiropātija), čūlas kājās.	Aizkuņģa dziedzerī noārdās insulīnu ražojošās šūnas.
Krona slimība	Vēdera sāpes, caureja, nogurums, apetītes zudums, anēmija, svara zudums sliktas uzturvielu uzsūkšanās dēļ, asiņošana, nosprostojumu un fistulu veidošanās zarnās.	Līkumaino zarnu (Ileum) iekaisums, bet var aptvert arī citas zarnu un gremošanas trakta daļas.

Ja nu ir manāmi kādi aizdomīgi simptomi, antivielu daudzuma noteikšana visticamāk radītu skaidrību.

Jāatceras, ka antivielu diagnostika un diagnozes noteikšana ir svarīgas, bet nav pašmērķis. Šī informācija jāizmanto kā sākums ceļam atpakaļ uz veselību. Autoimunitāte nebūt nerodas vienā dienā, tā ir gadiem ilga, vai par gadu desmitiem ilga organismam uzlikta slodze izturēt gan neveselīgo un pārstrādes procesā sabojāto pārtiku, gan uz ādas liktus ķīmiskus krēmus, gan dzertas zāles, u.t.t. Pie autoimunitātes diagnozes mēs tiekam, kad ilgtermiņā esam darījuši savam organismam pāri, līdz vienā dienā pēdējais salmiņš salauž kamieļa muguru. Un grūts, bet ne neiespējams ceļš priekšā tiem, kas centīsies atveseļoties, mainot to, kas gadiem bijis atstāts novārtā.

Un ceļš, protams, atšķirsies atkarībā no tā, kur cilvēks meklēs palīdzību. Klasiski medicīnas pārstāvji ieteiks lietot zāles simptomu mazināšanai. Bet, ja ar zālēm mēs paliktu veselāki, šobrīd pasaulē nebūtu autoimūno saslimšanu epidēmiju. Ārstēšanai autoimunitātes gadījumā būtu jābūt kompleksai, ko arī piedāvā holistiskā pieeja cilvēka veselībai. Tā palīdzēs izvērtēt visas dabiskās iespējas – uzturu, dabas preparātus, homeopātiju, vitamīnus, organisma attīrīšanu, ja nepieciešams - dabiskos hormonus, u.t.t., lai atveseļotu organismu kopumā.

Kas homeopātijā ir tik īpašs, ka tā var apturēt organisma pašiznīcināšanos?

Homeopāts neārstē atsevišķu orgānu, pat ja pacients atnāk pie viņa ar kaiti kādā konkrētā organisma vietā vai sistēmā, bet tieši pretēji – visu organismu kopumā. Tāpēc arī pacienta analīžu rādītāji homeopātam var nebūt svarīgi, lai gan, ja ir zināšanas, analīzes var palīdzēt saprast, kurā virzienā domāt, gan meklējot atbilstošākās homeopātiskās zāles.

Homeopātija, atšķirībā no klasiskās medicīnas, ārstē cilvēku kopumā, ņemot vērā kā fiziskos, tā emocionālos un mentālos simptomus, ģimenes veselības vēsturi, spēcīgus emocionālus pārdzīvojumus pagātnē vai šobrīd, pacienta slimību vēsturi, vēršot īpašu uzmanību uz to, kā tieši šim cilvēkam attiecīgā slimība izpaužas, un kādos apstākļos simptomi kļūst vairāk izteikti vai samazinās.

Pēc visiem šiem parametriem homeopāts piemeklē atbilstošākās homopātiskās zāles, kas dod stimulu jeb impulsu mūsos katrā esošajam dzīvības spēkam (vital force) sākt organisma sakārtošanas darbu. Atveseļošanās potenciāls ir mūsos katrā pašā, un homeopātiskās zāles to tikai pastimulē, ar nosacījumu, ka piemeklēts simptomiem un cilvēka enerģijai vislabāk atbilstošākais preparāts. Nav mazsvarīgi, ka visi homeopātiskie preparāti ir iegūti no dabas vielām.

Analoģijā ar pulksteņa svārstu, kad cilvēks saslimst, viņa vidējais aritmētiskais dzīvības enerģijas svārsts ir kādā pozīcijā apstājies un ierūsējis. Ķermenis saviem spēkiem netiek no šīs stagnējošās situācijas laukā. Pēc līdzības ar cilvēka simptomu bildi un raksturīgo pacienta enerģijas amplitūdu, piemeklētais homeopātiskais preparāts spēj izkustināt no vietas ierūsējušo pulksteņa svārstu, visbiežāk nedaudz pastiprinot jau esošos simptomus. Tad organisms sākt darbināt pašatveseļošanās mehānismus, lai atgūtu veselību.

Tā kā homeopātija, izrādās, ir nekaitīgāka par medikamentiem, tai noteikti pievēršas ne mazums cilvēku.

Homeopātiju lieto gandrīz 10% pasaules iedzīvotāju un daudzās, no klasiskās medicīnas viedokļa, bezcerīgās situācijās tā cilvēkiem ir devusi iespēju atveseļoties. Arī manu divu bērnu astmas diagnozi varu minēt kā piemēru, kur ārstu verdikts bija nelokāms – vienīgais ceļš ir visu dzīvi lietot steroīdu hormonus saturošus un bronhus paplašinošus inhalatorus. Mūsdienu medicīna nespēj astmu izārstēt, tāpat kā daudzas citas, tai skaitā, autoimūnas saslimšanas. Tieši pateicoties homeopātijai, bērni ārstu ieteiktos inhalatorus nav lietojuši un šobrīd ir veseli.

Neārstējamo slimību kļūst arvien vairāk, te arī pieskaitām visas slimības, kam pamatā autoimunitāte, un, diemžēl, ar tām slimo arvien jaunāki cilvēki, pat bērni un zīdaiņi. Un, ja medicīna ir strupceļā un nespēj piedāvāt risinājumu, tad ir tikai loģiski, ka cilvēki to meklēs alternatīvajā medicīnā, un homeopātija ir viena no iespējām. Un ir skumji redzēt un piedzīvot situāciju, ka tā vietā, lai klasiskā medicīna, apzinoties savas ierobežotās iespējas, būtu atvērta un ieinteresēta sadarbībai ar alternatīvajām terapijām ar kopīgu mērķi palīdzēt cilvēkiem kļūt veselākiem, tā dara visu, lai mazinātu sava alternatīvā „konkurenta” dzīvotspēju.

Homeopātija palīdzēs imunitātei un mobilizēs organismu veselības atgūšanai. Taču esmu pārliecināta, ka bez attiecīgām izmaiņām uzturā un dzīvesveidā ātru progresu tikai ar homeopātiju nevar sasniegt. Homeopātijā ir termins „slimību uzturošais faktors” (maintainig cause), kas var traucēt homeopātiskajam preparātam palīdzēt izārstēt to vai citu saslimšanu. Attiecībā uz autoimūnajām saslimšanām jāsaprot, ka tās radušās ilgākā laika periodā un tām ir savi noteikti uzturošie faktori. Homeopāts autoimunitātes gadījumā var dot visas iespējamās homeopātiskās zāles, taču, kamēr cilvēks neveiks nopietnas izmaiņas dzīvesveidā, tikmēr paliekoša rezultāta nebūs.

Homeopāta un pacienta sadarbība vienmēr ir kopdarbs, kurā pacients ierauga plašāku perspektīvu uz veselību, uzturu un organisma attīrīšanas nozīmi. Atveseļošanās programmā iekļautais homeopātiskais preparāts palīdzēs mobilizēt organisma iekšējo potenciālu veselības virzienā. Homeopātijā ir daudz dažādu virzienu un metožu, kā strādāt. Katrs homeopāts var strādāt citādi, izmantojot savas homeopātijas zināšanas un personisko pieredzi darbā ar pacientiem, savu individuālo darba stilu un specifiskās zināšanas.

Kādi profilakses pasākumi ir nepieciešami, lai nesaskartos ar organisma novirzes sekām?

Katrā ziņā par autoimunitāti jādomā nevis tad, kad pie tās jau esam tikuši, bet tieši tagad, kamēr esam veseli. Domāt par uzturu, kas dziedina, nevis padara slimāku, lietot mazāk zāļu, rūpēties par organisma attīrīšanu un turpmāku nepiesārņošanu. Tādi ir galvenie aspekti veselības saglabāšanai.

Daži vienkārši soļi attiecībā uz uzturu ir pa spēkam katram. Ir tikai divu veidu ēdiens – tāds, kas dziedina, un tāds, kas veicina un uztur iekaisumus un padara slimu. Vispirms ir jāpārstāj lietot uzturā iekaisumu radošus produktus (glutēns, pārstrādāts piens, cukurs, soja, utt). Automašīnā taču neliesim zemāka oktānskaitļa benzīnu vai saldināto dzērienu. Bet nez kāpēc cilvēki mēz uzskatīt, ka ķermenis var paciest visu, un kad nevarēs, tad dakteris iedos īstās zāles veselībai.

Otrs solis ir ēst vairāk tādu ēdienu, kas mūs spēj padarīt veselākus, un saskaņā ar GAPS diētu galvenie ir probiotiskās baktērijas saturošie produkti, kauliņu buljons, labie tauki, tai skaitā piesātinātie dzīvnieku tauki. Ir laiks atgriezties pie patiesības un vienkāršāka un veselīgāka dzīvesveida, pēc iespējas izvairoties no rūpnieciski pārstrādātiem produktiem. Un trešais solis būtu piemeklēt visatbilstošākos nepieciešamos vitamīnus. Kā galvenos jāmin zivju eļļu, D vitamīnu, kas mums – latviešiem, ir kritiski zems, C vitamīnu, u.c. Visus šos trīs soļus piedāvā īstenot GAPS dzīvesveids, iekļaujot arī organisma attīrīšanu kā ceturto soli. Vairāk par GAPS diētu un dzīvesveidu var uzzināt manā blogā.

Kā dzīvot tālāk, lai pasargātu organismu, ja cilvēku jau skārusi kāda no saslimšanām, ar ko klasiskā medicīna netiks galā?

Manuprāt, GAPS programma ir pilnīga veselības uzturēšanas programma, kas izmantojama gan, lai saglabātu veselību, gan atveseļotos no saslimšanas. Protams, GAPS nav vienīgā iespēja palikt veselākam, taču par tās efektivitāti pārliecinājušies tūkstošiem cilvēku visā pasaulē.

Pats svarīgākais solis ir ievērot atbilstošu uzturu. GAPS diētas ietvaros katra produkta izņemšanai un pievienošanai ēdienkartē ir medicīnisks pamatojums. Autoimunitātes gadījumā glutēns ir produkts numur viens, kas jāizslēdz no uztura uz visiem laikiem. Tāpēc diētas, kas izmantojamas autoimunitātes gadījumā, kā piemēram, Paleo diēta, Specifisko ogļhidrātu diēta (SCD) un GAPS diēta nesatur glutēnu. Galvenie nevēlamie produkti ir:

ogļhidrātus un glutēnu saturošie graudaugi un to izstrādājumi (maize, makaroni utt.)

cieti saturošie produkti - kartupeļi, kukurūza, zirņi, pupas, u.c.

cukurs un to saturošie produkti

pasterizēts un homogenizēts piens un tā neraudzētie produkti

soja un citi, iespējams, ģenētiski modificētie produkti

pārstrādāta pārtika – augu eļļas, margarīni, pusfabrikāti, u.t.t.

Pēc tam, kad vairs nebarojam savu organismu ar vielām, kas tam var nākt par sliktu, var sākt atjaunot zarnu sieniņas un sakārtot zarnu mikrofloru. To dara ar GAPS uztura plānu, kas lielā mērā balstās uz veselību veicinošu pārtiku. Arī lietoto produktu kvalitātei ir nozīme. Ideāli, ja var atļauties ekoloģiski audzētus dārzeņus un gaļu no sauli un zāli redzējušiem lopiņiem un putniem.

Kādi ir Jūsu organisma enerģijas saglabāšanas noslēpumi un ieteikumi lasītājiem?

Cenšos pati dzīvē īstenot to, ko uzzinu, iemācos un tālāk stāstu cilvēkiem. Jau vairāk kā desmit gadus ģimenē nelietojam nekādas ķīmiskās zāles, visas akūtās saslimšanas ārstējot ar dabiskiem līdzekļiem, tai skaitā homeopātiju. Pēdējos pāris gadus esmu pievērsusies GAPS dzīvesveidam, ģimenē iespēju robežās cenšamies ēst pēc tās principiem. No kosmētikas un sadzīves ķīmijas lietojam tikai nepieciešamāko un dabisko. Nelietojam mājās ne gaisa atsvaidzinātājus, ne pūšamos dezodorantus, ne izsmidzināmus tīrīšanas līdzekļus, ne fluoru saturošas zobupastas. Jau gadu kā vairs nekrāsoju matus, un tā jūtos labi. Gada nogalē izņēmu beidzamo dzīvsudrabu saturošo plombi, pēc kuras veicu aktīvu organisma tīrīšanu. Lietoju zivju eļļu un ik pa laikam kādus vitamīnus. Iespēju robežās pavingroju. Vasarā daudz peldu jūrā un sauļojos. Daudz strādāju un mācos sev interesējošo. Vēlme un iespēja palīdzēt cilvēkiem uzlabot veselību mani uzlādē un dod enerģiju nepagurt.

Papildus uztura sakārtošanai, mans ieteikums ir nopietni domāt un mainīt kosmētikas lietošanas paradumus, tāpat sadzīves ķīmiju. Jāpievērš uzmanība mājās lietotajiem traukiem, lai netiktu izmantoti alumīnija katli, alumīnija folija cepšanai, ar teflonu pārklātās nepiedegošās pannas, plastmasas trauki, polietilēna pārtikas plēve, u.t.t. Saprotams, īpaši rūpīgi jāapdomā, kad un kādas zāles nepieciešamas, tās bieži lietojam pēc ārsta ieteikuma kāda simptoma mazināšanai, nepadomājot par iespējamajām blaknēm. Tāpat vakcīnu nepieciešamība un daudzums ir ļoti nopietni jāapsver.

Autoimunitāte būtībā piespiež cilvēku pārdomāt visus veselības uzturēšanas aspektus, lai varētu ne tikai „ar šo diagnozi sadzīvot”, bet ar laiku justies labāk. Un vispareizāk ir negaidīt autoimunitātes diagnozi, lai sāktu šos ieteikumus īstenot!

www.curantur.lv - Intervija žurnālam TAKA

Kad imunitāte apjukusi