www.curantur.lv - Depresija

Depresijas iemesli. 1. Nevesela zarnu mikroflora

Wed, 29 Oct 2014 16:16:00 +0000

Lasi iepriekšējos rakstus te

Aptumsums. Depresija
Depresija nav slimība. Depresija ir emocija
Antidepresanti. Kailā patiesība

Pēc visai dramatiska tēmas aizsākuma 3 iepriekšējos rakstos beidzot ķeros Depresijai pie ragiem. Pretēji tendencei - problēmu novelt uz smadzeņu neiromediatoru neoptimālu darbību un ieteikt antidepresantus tās labošanai - es meklēšu problēmas (depresijas) pamatcēloni. Un līdz ar to – arī atbildes, ko darīt. Tātad mans piedāvājums ir nevis aizmālēt īsto iemeslu ar zīmogu Depresija un piedevām maskēt to no virspuses ar psihotropajām zālēm, bet rakt dziļāk un saprast, kāpēc manā un varbūt Tavā dzīvē depresija ir visai biežs viesis. Un ko īstenībā tā mums grib pateikt.

Šoreiz vēlos Tev parādīt vismaz 5 iespējamos iemeslus depresijai, no kuriem pirmos 3 jau esmu apdomājusi, šo to izmēģinājusi, un par katru no tiem varu kaut ko pateikt no savas pieredzes. Kamēr atlikušos 2 aspektus vēl pētīšu, lasīšu, domāšu un ziņošu par secinājumiem vēlāk. Bet vēlos, lai saproti, ka šie manis 5 minētie iemesli nebūt nav izsmeļošais saraksts. Bet ļoti ceru, ka jau šis nelielais uzskaitījums piedāvās Tev aizdomāties, kas īstenībā organismā nav kārtībā, un tāpēc, iespējams, rada depresijas izpausmes.

Iespējamie depresijas iemesli:

Zarnu trakta veselība
Dzelzs deficīta anēmija
Vairogdziedzera veselība
Virsnieru dziedzera veselība (adrenalīns, kortizols)
Sievišķo hormonu saistība ar depresiju

Jau citā rakstā iepriekš īsi ieskicēju vismaz trīs iespējamos depresijas iemeslus, ja tā var teikt, fizioloģiskā līmenī. Tagad ķersimies tēmai klāt plašāk un pēc būtības. Šajā rakstā nedaudz vairāk apskatīsim tikai pirmo iemeslu - vai un kāpēc depresijai ir saistība ar zarnu trakta veselību. Lasi nākamos rakstus, ja vēlies uzzināt vairāk arī par citiem iespējamajiem ceļiem, meklējot risinājumu Depresijai.

1. Zarnu trakta veselība

Progresīvā Funkcionālā medicīna (kas cilvēku, viņa veselību skata kā vienotu veselumu, nevis izolēti katru slimību atsevišķi) uzskata, ka visa cita starpā barības trakta veselība ietekmē mūsu mentālās spējas, kā arī emocijas. Tātad, atveseļojot zarnu traktu, ir lielas cerības uz depresijas mazināšanu. Ja par šo pieeju vēlies uzzināt vairāk, lasi par Dr Perlmutter darbu, viņš šī gada rudenī sācis izdot jaunu medicīnisku žurnālu Brain and Gut.

Jau kādu laiku atpakaļ Curantur Facebook lapā atzīmēju Dr Perlmutter ziņu par ļoti vienkāršu, bet interesantu pētījumu. Sievietēm, kas tik vien, kā dzērušas kefīru (probiotiskajām baktērijām bagātu produktu) mēneša garumā, uzlabojies emocionālais stāvoklis jeb emocionālā reakcija uz apkārtējiem faktoriem.

Tas viss, saprotams, jauki, bet vai zini, kāpēc zarnu veselība saistīta arī ar emocijām? Jo 90% “laimes hormona” serotonīna tiek saražots zarnās tur mītošo baktēriju dzīves procesu rezultātā. Tā lūk.

Mēs un mūsu baktērijas

Lai Tevi neapbēdina ziņa, ka mēs ar visu savu augsto inteliģences koeficientu esam vien liela māja baktērijām, kas skaita ziņā ir 10x vairāk par mūsu pašu šūnām. Kopējais baktēriju svars cilvēka organismā ir vismaz pāris kilogrami. Tātad sanāk, ka mūsos baktēriju ģenētiskais materiāls daudzkārt pārsniedz mūsu pašu ģenētisko informāciju. Līdz ar to, mēs esam vairāk baktērija nekā cilvēks:) Bet par šo nav jābēdājas, jo jau pāris miljonus gadu cilvēks ir sadzīvojis draudzīgā simbiozē ar baktērijām organismā. Jo, ja baktēriju mums nebūtu, mēs nevarētu pastāvēt. Un tikpat vajadzīgi baktērijām esam mēs. Baktērijām patīk dzīvot uz ādas, mutē, uz dzimumorgāniem, bet visvairāk – zarnās.

Zarnu trakta baktēriju veselība īstenībā nosaka mūsu organisma veselību, savukārt, nevesela zarnu trakta baktēriju mikroflora ir cēlonis daudzām (ja ne visām) slimībām. Un to zināja jau Hipokrāts pirms mūsu ēras, sakot “visas slimības sākas zarnās”. Kā smejies, medicīnas zinātnei vajadzēja nieka 2,5 tūkstošus gadu, lai saprastu šī teiciena patieso gudrību. Diemžēl, nojausma un pamazām arī sapratne par šo cilvēka-baktēriju kopdzīvi un tās nozīmi veselībā un slimībās medicīnas zinātnē sākusi rasties tikai beidzamo 10 gadu laikā.

Piebildīšu, ka sadaļā Uzturs / Zinātne vari atrast saites uz jaunāko zinātniski medicīnisko literatūru par to, kā zarnu baktēriju mikroflora ietekmē organisma spēju būt veselam vai tieši otrādi - ir jebkuras slimības pamatā. To, kuru scenāriju izvēlēsies cilvēka organisms, ietekmē delikāts labo un patogēno baktēriju līdzsvars zarnu traktā, kur ideālajā gadījumā būtu jābūt lielam labo baktēriju pārsvaram.

Medicīna un mēs paši arvien vairāk un vairāk pārliecināmies, ka zarnu trakta veselība (tātad, arī tas, ko mēs ēdam) būtībā nosaka mūsu vispārējo veselību. Un par to var ikviens pārliecināties pats - tik vien kā atsakoties no glutēna, cukura un rūpnieciski pārstrādāta piena, iespējams atbrīvoties no aknes, ekzēmas, artrīta pirmajiem simptomiem un daudzām citām ligām.

Tagad termins Microbiome jeb baktēriju mikroflora ir mutē teju katram sevi cienošam un jaunākajiem zinātnes sasniegumiem līdzi sekojošam ārstam. Vai arī Latvijā? Teiciens “zarnas ir mūsu otrās smadzenes” vairs nemaz nav joks. Taču mūsu senči paaudžu paaudzēs ir zinājuši par baktērijas saturošas fermentētas pārtikas (skābi kāposti, fermentēti dārzeņi, fermentētas zivis, gaļa, kefīrs uc) nozīmi zarnu un visa organisma veselības saglabāšanā. Un, smejies vai raudi, šodien augstākais domas lidojums ir Fecal transplant jeb fēču paņemšana no donora ar veselu zarnu mikrofloru un ievadīšanu slimā cilvēka zarnās, tā dodot iespēju labajām baktērijām vairoties un atveseļot vājinieku. Tik vienkārši tas īstenībā ir.

Bet, daudzas gadu desmites jājot medicīnas progresa zirgā ar antibiotiku pātagu rokā, zinātne ir darījusi visu, lai šo dabas doto vienkāršo simbiozes mehānismu sabojātu. Un ar patērētāju sabiedrības sterilo domāšanu esam paši sev iedvesuši bailes no baktērijām un uzskatām tās kā kaut ko par katru cenu nīdējamu. Lai antibakteriālās ziepes kalpo kā viens no piemēriem.

Maza bērniņa nākšana pasaulē pa dabiskajiem dzemdību ceļiem dod iespēju viņam saņemt baktēriju mikrofloru no mammas (jā, norijot un iesējot tik vajadzīgo baktēriju celmus savā zarnu traktā), un tas ir labākais sākums bērna imunitātes veidošanās procesam. Bet lasu par sievietēm, kas arī Latvijā apzināti izvēlas ķeizargriezienu, jo 21. gs. varot izvēlēties dzemdēt bez sāpēm. Izvēle jau ir, tikai nez vai šīs sievietes apzinās, ka mazulis mammas baktēriju vietā savā sistēmā pirmajās dzīves stundās, ļoti iespējams, dabūs slimnīcas stafilokoku vai citu baktēriju buķeti, kam tūlīt pa pēdām sekos antibiotikas. Un bērniņam būs nulle aizsardzības.

Un tas ir tikai sākums daudzām bērna veselības problēmām vēlāk, kam atkal un atkal tiks virsū uzmestas antibiotikas, tātad spēcīgas zāles, kas bojās jau tā neveselo zarnu traktu un bērniņa vājo imunitāti. Ja vēl iedomāsimies visai reālo situāciju, ka bērniņš savos agrīnajos gados ēdīs daudz cukuru un cieti saturošus produktus, tā barojot sliktās baktērijas viņa sistēmā un izjaucot baktēriju veselīgo līdzsvaru, tad mums vairs nav jābūt izbrīnītiem, kāpēc bērni tik daudz slimo, teju katram otrajam ir alerģija vai astma. Paši darām visu, lai sabojātu dabas doto gudro simbiozes mehānismu un pēc tam vainojam gēnus. Mūsu labajām baktērijām sen būtu bijis jāapvainojas...

Kāpēc visas slimības sākas zarnās

Bet, tieši tāpat, kā zarnās paslēpts mūsu veselības potenciāls, nevesela gremošanas sistēma var kļūt par pastāvīgu toksīnu avotu un ilgtermiņā radīt hroniskas, un vēlāk arī autoimūnas saslimšanas. Šis scenārijs attīstās situācijās, kad zarnu traktā dominē sliktās jeb patogēnās baktērijas, un ir daļēji vai pilnīgi atmirušas zarnu šūnu (enterocītu) bārkstiņas, kas vairs nespēj aizkavēt toksīnu nonākšanu asinīs. Un tādu, slimīgu dzīves plānu mēs, diemžēl, paši izveidojam, gan neveselīgi ēdot, gan lietojot ar toksīniem pilnus sadzīves ķīmijas produktus un kosmētiku, kā arī lietojot spēcīgas ķīmiskas zāles (antibiotikas, hormonu preparātus u.c.). Kā tieši sagraujam savu zarnu mikrofloru, jebšu, kādi ir procesi, kas noved mūs pie slimībām un alerģijām, vēlāk rakstīšu sadaļās Uzturs un GAPS.

Te tikai dažas ātras domas – vai zināji, ka ogļhidrāti (cukurs, ciete, miltu produkti u.c.) baro tieši sliktās baktērijas organismā, tās vairojas un paliek stiprākas, izdalot toksīnus, kas vairāk un vairāk piesārņo organismu. Ja esi savu reizi cīnījusies ar Candida sēnīšu infekciju, tad pirmā lieta, kas būtu jādara, jāpārtrauc barot šī organismam nedraudzīgā sēnīte ar cukuru un jebkuriem ogļhidrātiem. Šī paša iemesla dēļ slimo bērnu māmiņām iesaku nedot bērniem saldumus, maizi, makaronus un citus ogļhidrātus saturošus produktus, ja vēlas, lai mazais ātrāk tiktu uz strīpas. Un kuriozs ir, ka pat antibiotikas bērniem ir pagatavotas kā salds sīrups.

Slikto baktēriju barošana ar cukuru un spēcināšana ir tikai viena negatīvā puse šai pietiekami komplicētajai bildei. Otra ir, ja organismā nav pietiekami daudz fermentu, kas apēstos ogļhidrātus sašķeļ, tie ne līdz galam sašķelti nonāk pa taisno asinīs, kur uzvedas kā opiātu un kazomorfīnu grupas vielas – toksiski un atkarību izraisoši savienojumi, kas, savukārt, izraisa mūsu un mūsu bērnu saldumkāri. Šo visu sīki un smalki Tu vari tālāk lasīt Natasha Campbell-McBride GAPS grāmatā un klausīties viņas lekcijas, un uzzināt, kāpēc zarnu trakta veselība ietekmē visas mūsu organisma sistēmas, kā arī labsajūtu.

Lasi arī Dr Tom O'Bryan darbu - par glutēnu un tā saistību ar autoimūnajām saslimšanām. The Gluten Summit - Dr O'Bryan rīkota interneta konference 2013. gada novembrī bija lielisks informācijas avots, kas spēja mainīt dzīvi uz labu daudziem tūkstošiem cilvēku. Starp citu, lekciju ierakstus joprojām var iegādāties un uzzināt daudz vērtīga savas veselības uzlabošanai.

Kā atveseļot zarnu traktu

Bet visā tajā labā ziņa ir – ka jebkurā brīdī mēs varam sākt domāt par zarnu mikrofloras atveseļošanu. Un to var darīt pavisam vienkārši:

Ēdot fermentētu pārtiku
Ēdot pēc iespējas dabisku pārtiku
Neēdot pārstrādātu pārtiku, jo īpaši cieti, cukuru saturošus produktus, rafinētās augu eļļas, pārstrādātu (homogenizētu un pasterizētu) pienu
Lietojot probiotiķus
Nelietojot antibakteriālas ziepes un citus spēcīgus sadzīves ķīmijas līdzekļus
Strādājot dārzā (jā, zināma deva netīrumu ir pat ļoti veselīga)
Ievērojot GAPS / SCD diētu, kas speciāli domāta zarnu mikrofloras atveseļošanai

Ko labu baktērijas mūsu organismā sadara:

ražo serotonīnu – o, jā, tas mums der, vai ne
palīdz sagremot pārtiku – jo īpaši cieti un citus ogļhidrātus
gādā par mūsu imunitāti – ¾ mūsu imūnsistēmas atrodas zarnu baktēriju ziņā
ražo K-vitamīnu
un pilda vēl daudzas citas mūsu dzīvības procesiem un priekam absolūti nepieciešamas funkcijas, ko šeit neiztirzāsim. Lasi vairāk te

Ui, nu gan es aizrunājos... Mēs taču te par depresiju runājam, vai ne...

Tātad ar Microbiome saprot visu baktēriju populāciju un ģenētisko informāciju, ko tās satur. Ja runājam tikai par baktērijām, kas dzīvo zarnās, teiksim Gut Microbiome jeb zarnu (baktēriju) mikroflora. Baktērijas palīdz cilvēka organismam nodrošināt daudzas bioķīmiskās reakcijas, kas nodrošina visu mūsu sistēmu saskaņotu darbību, gan možu un priecīgu prātu.

Dr Perlmutter mēdz teikt, ka zarnas nav vis mūsu otrās smadzenes, bet pirmās. Jo tur viss sākas. Arī depresija. Latviešu valodā mēs nelietojam izteicienu “Gut feeling”, tuvākais līdzinieks, kad gribam pateikt par labu intuīciju mums laikam būtu “sajūtu ar muguras smadzenēm”. Bet angļu valodā šis būtībā filoloģiski/filozofiskais izteiciens ataino gadu tūkstošus glabātu gudrību – ka zarnas ir pirmās, kas sajūt, un tikai pēc tam pieslēdzas smadzenes. Un tagad medicīnai ir atbilde, kāpēc. Jo mūsu veselība, arī emocijas, arī intuīcija sākas veselā zarnu traktā.

Šai virzienā mans lielais iedvesmas avots ir arī Dr Natasha Campbell-McBride, kas runā par to pašu un vēl vairāk – ka vesels zarnu trakts ļauj atveseļot bērnus no autisma un citām mentālām problēmām (ADD/ADHD, disleksija uc). Uz viņas GAPS grāmatas vāka melns uz brūna stāv rakstīts arī Depresija - kā cerība, kā apsolījums, ka risinājums ir, un tas ir paslēpts mūsu katra vēderā:)

Mans GAPS eksperiments

Apbruņojusies ar šo visu labo informāciju kā teorētisko pamatojumu, turēju Natašu pie vārda un padevos viņas saldajam solījumam, uzsākot pirmo lielāko eksperimentu ar sevi (toreiz vēl nezināju, ka sekos citi arī). Eksperimenta personiskais mērķis citu potenciālo ieguvumu starpā bija mazināt manus depresīvos stāvokļus.

123 Dienu garumā vari sekot manam eksperimentam ar GAPS diētu tepat Curantur.lv. Uzreiz Tev pasaku, ka es neievēroju visai strikto Sākotnējo GAPS diētu, bet uzreiz ķēros pie Atļauto un Neatļauto produktu saraksta apdomāšanas. Te vari uzzināt, kādus produktus centos neēst un kādus varēju baudīt uz nebēdu. Stingrs Nē attiecās uz cukuru, miltus un jebkurus ogļhidrātus saturošajiem produktiem, kā arī rūpnieciski pārstrādāto pienu.

Kā man veicās diendienā, lasi sadaļā Mana GAPS diētas dienasgrāmata. Un uzzini, ka mans GAPS piedzīvojums nebeidzās 124. dienā, bet nu jau sen ir pāraudzis citā kvalitātē, un tajā aizvien vairāk un vairāk iesaistās visa mana ģimene.

Bet lai Tu nelolo rožainas cerības, ka ar pirmajiem GAPS diētas soļiem mana depresija pazuda kā pērnais sniegs saulē, uzticu Tev savas grūtības, dzīvojot pēc GAPS Uztura programmas. Taču, kā nojaut, smagumi manā ceļā nav bijuši par iemeslu, lai es mainītu kursu uz priecīgu dzīvi.

Lai arī Tu nesapriecājies par daudz, varu jau tagad pačukstēt, ka GAPS diēta manu depresiju būtiski mazināt nespēja. Kādā brīdī smaidot domāju, ka jāraksta pretenzijas vēstule GAPS autorei, jo viņas solītais nav izpildījies. Tomēr eksperimentu vairāk kā 120 dienu garumā par neizdevušos neuzskatu. Tieši otrādi, tā rezultāti mani vedināja meklēt tālāk. Lai atrastu nākamās atbildes.

Pēc tā, ka pat ar GAPS diētu depresijas periodi turpināja nākt un būt, es secinu, ka tas viss vēl nav tik vienkārši – neēdīšu vairs glutēnu un cukuru, un depresija laidīsies prom no manis kā no mēra. Saprotu, ka manai problēmai jāpieiet daudz plašāk un nopietnāk. Jo nepietiek tikai kaut ko neēst, nepieciešams organismam iedot visu nepieciešamo (tai skaitā, vitamīnus, mikroelementus, omega taukskābes uc) normālu funkciju uzturēšanai. Un tas mani aizved tālāk uz nākamo sadaļu un rakstu par dzelzs rādītāju nozīmību komplicētajā depresijas bildē.

Lasi nākamo rakstu te

Depresijas iemesli. 2. Dzelzs deficīta Anēmija

Antidepresanti. Kailā patiesība

Mon, 27 Oct 2014 14:31:00 +0000

Par manu personisko depresijas pieredzi lasi te

Lasi iepriekšējā rakstā, kā darbojas antidepresanti

Ievadam te ielieku pāris domas, ar ko nobeidzu iepriekšējo rakstu. Jā, dažreiz vājuma brīžos, kad pagurstu no visa mēģināšanas, man sagribas, lai patiesi manā depresijā es varētu vainot kādu slimību. Tas būtu daudz vienkāršāk. Tad man gandrīz būtu attaisnojums un tiesības TĀ sajusties. Un man nekas pašai nebūtu jādara, atliktu vien iedzert tableti un cerēt, ka tā visu sakārtos manā galvā un dvēselē.

Un ja slimību - depresijas cēloni - nevaram atrast, tad nosauksim pašu depresiju par slimību. Un, diemžēl, vairums rakstu presē un vairums ārstu tieši uz to mudina. Un iesaka antidepresantus kā vienīgo risinājumu dvēseles sāpēm. Un cilvēki jau tā steidzīgajā ikdienā izvēlas ceļu, kur pašam nav nekas jādara. Jo tablete, izmainot bioķīmiju cilvēku smadzenēs, taču sola laimi mūžīgu.

Par laimi vai nelaimi, bet tas priecīgākas dzīves apsolījums nav tik viennozīmīgs. Lasi tālāk un uzzini par antidepresantu ēnas pusēm un farmācijas industrijas aizkulisēm.

Šis raksts tapis pēc video noskatīšanās The Marketing of Madness: The Truth About Psychotropic Drugs. Te rakstā minētie fakti pārsvarā dzirdēti tieši šajā video rullītī, lai gan pati video skatījos 2 gadus atpakaļ un toreiz angliski sagatavoto materiālu izmantoju savai lekcijai par Homeopātiju un depresiju. Citi informācijas avoti minēti raksta beigās. Velti arī Tu savai veselībai šīs 3 stundas, un es ceru, ka tās mainīs Tavas domas par antidepresantiem. Un neba šis vienīgais vai labākais video. Dzīvojam interneta laikmetā un varam piekļūt visa veida informācijai, bieži pretrunīgai. Tev tad atsijāt, kas Tev der, un kas ne.

Daži fakti par psihotropajām zālēm

Daudzu mentālo slimību (tai skaitā depresijas) pamatā var būt kādas fiziskas kaites vai organisma disbalanss fizioloģiskā līmenī. Par to es rakstīšu nākamajos rakstos. Taču psihotropās zāles slimības neārstē, bet tikai nomaskē simptomus, pie tam radot daudzus blakus efektus.

Slimo smadzeņu depresijas modelis ir farmācijas industrijas mārketinga triumfs. Šodien ir gandrīz neiespējami apmeklēt psihiatru, no viņa kabineta neizejot ar mentālas slimības diagnozi (99% pacientu tiks izrakstītas psihotropās zāles).

Psihiatru rokasgrāmata ar visu mentālo slimību sarakstu DSM I (Diagnostic and Statistical Manual for Mental disorders) 1952. gadā uzskaitīja 112 mentālās slimības. 1994. Gadā IV – jau 374 mentālās slimības, bet jaunākajā versijā DSM V (2013. gada maijs) – vēl esot klāt vismaz 15 jaunas mentālas slimības, bet man nav datu par kopējo mentālo slimību skaitu. Īstenībā es brīnītos, ja tās būtu tikai 15.

Šis slimību un mentālo noviržu saraksts dod iespēju psihiatriem pielikt slimības diagnozes birku un izrakstīt zāles teju jebkuram no mums, un būtībā tas legalizē psihotropo zāļu masveida lietošanu. Vai zināji, ka ir tādas jaunas mentālas „slimības”, kā bērna garastāvokļa maiņas (kuram bērnam vai pieaugušajam tā nav?) vai iepirkšanās slimība? Te iedodu dažus šo moderno „slimību” piemērus ar tulkojumu arī angliski, kā tas ir rakstīts DSM V:

kompulsīvas iepirkšanās traucējumi - compulsive shopping disorder
interneta atkarība - internet addiction disorder
bipolārie traucējumi bērniem jeb garastāvokļa maiņas - paediatric bipolar disorder (mood swings of children)
kautrīgums jeb sociālā trauksme - social anxiety disorder (shyness)
trauksme pēc šķiršanās, piemēram, ilgas pēc mājām - separation anxiety disorder (homesickness)
premenstruālā trauksme - premenstrual dysphoric disorder
akūta stresa traucējumi - acute stress disorder
utt, utjpr.

Tas viss būtu smieklīgi, ja nebūtu traģiski. Jo mērķis šādam papildinātam mentālo slimību sarakstam ir viens – iedot psihiatra rokās teorētisko pamatojumu mūs ielikt attiecīgajā kastītē, lai izrakstītu attiecīgās smadzeņu darbību izmainīt spējīgās zāles.

Neskatoties uz manu periodisko depresiju, man principā liekas, ka esmu mentāli vesela. Bet pēc šī jaunā saraksta es pilnīgi noteikti esmu slima, jo savu reizi man uznāk gan kompulsīva iepirkšanās (šokolāde vai saldējums), savu reizi man kādās situācijās reāli ir sociālā trauksme, nu, un par interneta/datora atkarību es sāku aizdomāties pavisam nopietni, ja svētdienas pēcpusdienā nevis lasu grāmatu vai spēlējos ar bērnu, bet rakstu šo rakstu un dedzīgi pievienoju Curantur Facebook lapai jaunākos atradumus medicīnas zinātnē. Varbūt man steidzami vajag zāles?

Psihotropās zāles tiek dotas nevis, lai slimību izārstētu, bet lai kontrolētu, bieži - visas dzīves garumā, jo atteikties no psihotropajām zālēm nav viegli, devas samazināšanas jāveic ļoti pakāpeniski, pretējā gadījumā var rasties nopietni blakus efekti – nopietni riski veselībai un pat dzīvībai. Piemēram, daudzos gadījumos pašnāvības cilvēki izdara tieši tad, kad sāk atteikties no antidepresantiem un pārāk strauji samazina to devu. Tāpēc vienkāršāk liekas zāles lietot visu laiku, visu mūžu. Kas par labu un ērtu mērķauditoriju šo zāļu ražotājiem!

Medicīniskajā literatūrā līdz šim nav datu, ka kādas psihotropās zāles būtu izārstējušas mentālo slimību. Jebkuras no šīm stiprajām zālēm ietekmē delikāto smadzeņu darbību, kas var radīt neparedzamus un neatgriezeniskus procesus. Jo psihotropās zāles ir toksiskas organismam, pietiek palasīt kaut vai Prozac blakus efektus, lai vēlreiz nopietni apdomātu to lietošanu. Piemēram, ja ievēroji, viens no blakus efektiem ir savas identitātes un realitātes sajūtas zaudēšana. Tas man izsauc vismaz šermuļus.

Cita problēma ir, ka psihotropās zāles, tātad arī antidepresanti, ar laiku nepieciešami lielākās un lielākās devās, lai uzturētu to pašu zāļu darbības efektu, un cilvēks reāli no tām kļūst atkarīgs.

Daži fakti par antidepresantiem

Viss augstākminētais par psihotropajām zālēm tikpat labi attiecas uz antidepresantiem. Šeit, taupot Tavu laiku, mēģinu vēlreiz lakoniskā veidā apkopot konkrētākus faktus tieši par antidepresantiem.

Antidepresanti ir emocionālie pretsāpju līdzekļi - sk. grāmatu Michael Corry, Aine Tubridy, Depression - an Emotion not a Disease
Antidepresanti ir kļuvuši par dzīves stila zālēm moderno laiku sabiedrībā, kur pierasts izvēlēties pat savu garastāvokli
Antidepresanti ir pasaulē visvairāk izrakstītās un lietotās zāles
Vai zināji, ka antidepresantus izraksta pat profilaktiski, lai izvairītos no depresijas nākotnē
Antidepresantus ārsti izraksta pusaudžiem un pat bērniem - sk video Paxil study 329 un uzzini, ka Seroxat zāles 3x palielina pašnāvības domas un ar tām saistītu uzvedību pusaudžiem
Pie antidepresantiem pierod un vajadzīgas arvien lielākas un lielākas devas, skati šo 6 min video, kur īsi paskaidrots gan SSRI zāļu darbības mehānisms, gan kāpēc iestājas atkarība

SSRI zāļu darbības mehānisms

Smadzeņu nervu šūnu sinapsēs (nervu šūnu savienojuma vietās jeb mazajā telpā, kas atrodas starp nervu šūnām) ar zālēm tiek bloķēti serotonīna (labsajūtu izraisošie neiromediatori) receptori, kas nozīmē, ka serotonīns tieši sinapšu vietās uzkrājas, jo nespēj saistīties ar attiecīgajiem receptoriem un nonākt smadzeņu šūnās. Serotonīna uzkrāšanās rada mirkļa eiforijas sajūtu.
Ar laiku šie zāļu bloķētie receptori vairs nespēj paši normāli darboties, un, neskatoties uz lokālu serotonīna pārpalikumu sinapsēs, smadzeņu šūnās ilgtermiņā rodas serotonīna iztrūkums. Iestājas organisma tolerance pret attiecīgajām zālēm. Tāpēc vajag arvien lielākas un lielākas devas zāļu, lai labsajūtas efektu uzturētu.
Un tieši tāpēc zāļu devas strauja samazināšana ir tik bīstama – ilgstoši bloķētie receptori vairs nespēj darboties, kā agrāk, un tas rada serotonīna nepietiekamību smadzenēs. Tas var draudēt ar ļoti nopietnām sekām – smagu depresiju un pašnāvības tieksmēm.

Antidepresantu blakusparādības

Prozac lietošanas dēļ ir reģistrēti 3.9 miljoni nevēlamu blakusparādību (agresija, pašnāvība uc) 10 gados. Visizplatītākie blakusefekti, lietojot SSRI antidepresantus (Paxil, Lexapro, Zyprexa, Prozac, Zoloft u.c. – kur katrai no šīm zālēm ir >1000 blakus efektu):

emociju notrulināšanās, vienaldzība (jo samazinot depresiju, tiek samazināts arī prieks)
neskaidra redze
sausa mute
zems asinsspiediens
iekšējā asiņošana
svara pieaugums
miega traucējumi
krampji
sirds darbības traucējumi
pazemināts libido
7x palielināts krūts vēža risks
diskinēzija (dyskinesia) - abnormālas patvaļīgas kustības
akatīzija (akathisia) - abnormālas patvaļīgas kustības
depresija – jā, dzerot antidepresantus, depresija var palikt vēl smagāka
pašnāvības tieksmes

VĒLREIZ UZSVERU. Lai samazinātu psihotropo zāļu devas, ir jāstrādā kopā ar savu psihiatru. Devas jāsamazina pamazām un ilgākā laika periodā. Ja zāles pārtrauc spēji, tas var izsaukt simptomu pastiprināšanos – vēl dziļāku depresiju, pašagresiju un pašnāvības tieksmes. Jautā savam psihiatram un ģimenes ārstam par alternatīviem depresijas ārstēšanas veidiem. Nesamierinies tikai ar antidepresanta recepti. Tā ir Tava dzīve, Tava veselība, un izvēle vienmēr ir Tavējā.

Laba vieta, kur sākt, būtu izlasīt šo materiālu Harm reduction guide to coming off psychiatric drugs, ko publicējis Icarus Project and Freedom Center 2007. gadā. Varbūt Tu zini kādu, kurš grib un var iztulkot šo vērtīgo 28 lpp. materiālu latviski? Pagaidām to var ielādēt no interneta angliski un spāniski. Youtube pieejams arī 40 min video par šo tēmu.

Ja ar šo rakstu nepietiek, lai Tu aizdomātos, tad noskaties filmu The Marketing of Madness: The Truth About Psychotropic Drugs un izsver, kā antidepresantu paciņā ir vairāk - solītās brīvības vai turpmākas atkarības un nopietnu risku veselībai (un dzīvībai). Bet es turpinu un turpināšu nenogurstoši sludināt - veselība un dzīvesprieks nav paslēpti ķīmisku zāļu kastītē. Tie ir mūsos pašos. Meklēsim atbildes kopā.

Atgādinu, ka viss augstāk rakstītais ir mans subjektīvais viedoklis, kas radies lasot un klausoties lekcijas, un šo informāciju izfiltrējot caur savas pieredzes prizmu. Raksts nepretendē uz absolūtu patiesību, un pilnīgi noteikti nevar aizstāt Tev medicīnisku konsultāciju vai ieteikumu. Ja izvēlies izmēģināt kādu rakstā atrasto ieteikumu, zini, ka tā ir Tava atbildība.

Literatūras avoti

Michael Corry, Aine Tubridy, Depression - an Emotion not a Disease, Mercier Press, 2005
Video The Marketing of Madness: The Truth About Psychotropic Drugs, 2011 (3 stundas, kas mainīs Tavas domas par antidepresantiem)
Harm reduction guideto coming off psychiatric drugs, Published by Icarus Project and Freedom Center, 2007 (var ielādēt no mājaslapas angļu un spāņu valodā, skaties arī video, 40 min)
Mark Hyman, The UltraMind Solution: The Simple Way to Defeat Depression, Overcome Anxiety, and Sharpen Your Mind, 2010
John Virapen, Side Effects: Death, 2009. Šī grāmata tulkota arī latviski Blakus parādība Nāve. Džons Virapens, Zvaigzne
Robert Whitaker, Anatomy of an Epidemic: Magic Bullets, Psychiatric Drugs, and the Astonishing Rise of Mental Illness in America, Crown, 2010
Michael Corry, Aine Tubridy, Going mad – Understanding Mental Illness, Newleaf, 2001
Colm Keane, Nervous Breakdown, Mercier Press, 1994
Aine Tubridy, When Panic Attacks, 2008
Simon N. Young, How to increase serotonin in the human brain without drugs, J Psychiatry Neurosci. 2007 November; 32(6): 394–399
Judyth Reichenberg-Ullman, Robert Ullman, The Homeopathic Treatment of Depression and Anxiety, Narayana Publishers, 2012
Gracelyn Guyol, Healing Depression & Bipolar Disorder Without Drugs: Inspiring Stories of Restoring Mental Health Through Natural Therapies, Walker&Company, NY, 2006

Turpmāk vēl

Depresija nav slimība. Depresija ir emocija

Sun, 26 Oct 2014 23:28:00 +0000

Lasi iepriekšējo rakstu šeit

Iepriekšējā rakstā uzticēju Tev savas sajūtas un domas melnajos depresijas brīžos. Tagad ceru, ka notici man. Un saproti, kāpēc es par šo ņemos un pētu, un tagad rakstu Tev. Šoreiz, noliekot emocijas malā, mēģinu lietišķi. Skaidrošu gan to, kas īsti ir depresija no medicīniskā un alternatīvā viedokļa. Kā mums piedāvājas palīdzēt medicīna. Ko darīt varam mēs paši. Kā darbojas antidepresanti, un vai tie ir panaceja dvēseles sāpēm.

Atgādinu, ka viss zemāk rakstītais ir mans subjektīvais viedoklis, kas radies lasot un klausoties lekcijas, un šo informāciju izfiltrējot caur savas pieredzes prizmu. Raksts nepretendē uz absolūtu patiesību, un pilnīgi noteikti nevar aizstāt Tev medicīnisku konsultāciju vai ieteikumu. Ja izvēlies izmēģināt kādu rakstā atrasto ieteikumu, zini, ka tā ir Tava atbildība. Tomēr ļoti ceru, ka manā viedoklī vismaz ieklausīsies.

KĀ DARBOJAS ANTIDEPRESANTI

Depresija medicīniski joprojām tiek skaidrota kā mentāla slimība, kam pamatā ir ķīmisks disbalanss smadzenēs. Šī teorija ir radusies tālajā 1965. gadā (J. Schildkraut), un, dīvainākais, ka 50 gadus vēlāk psihiatrija joprojām balstās uz šo pašu modeli, ko dzīvu palīdz uzturēt peļņu vienmēr alkstošā farmācijas industrija.

Antidepresanti jeb SSRI zāles (selective serotonin reuptake inhibitors jeb selektīvie serotonīna atpakaļsaistīšanās inhibitori) tika izstrādātas un joprojām tiek izrakstītas, pamatojoties uz pieņēmumu, ka depresija ir rezultāts nepietiekamam neiromediatoru serotonīna un dopamīna līmenim smadzenēs. Serotonīns ir laimes (“feel good”), hormons kas mums palīdz justies labi un būt apmierinātiem ar dzīvi. Pēc Schildkraut modeļa sanāk – ja serotonīns smadzenēs ir pietiekami, mēs jūtamies laimīgi, ja ne – esam depresijā.

Tātad antidepresantu darbības būtība ir palielināt serotonīna daudzumu smadzenēs. Kā to var panākt? SSRI zāļu darbības mehānisms ir šāds – smadzeņu nervu sinapsēs (nervu šūnu savienojuma vietās jeb mazajā telpā, kas atrodas starp nervu šūnām) ar zālēm tiek nobloķēti serotonīna receptori (jeb vārtiņi uz šūnu). Tas nozīmē, ka serotonīns uzkrājas sinapsēs jeb starpšūnu telpā, jo nespēj saistīties ar attiecīgajiem receptoriem un nonākt smadzeņu šūnu iekšienē. Lokāla serotonīna uzkrāšanās rada mirkļa eiforijas sajūtu, un liekas, ka zāles atrisinājušas visus mūsu kreņķus.

Bet īstās problēmas tikai sākas. Ja SSRI zāles lieto ilgāku laiku, zāļu bloķētie receptori vairs nespēj paši normāli darboties un drīz iziet no ierindas pilnībā. Un tad, neskatoties uz zāļu radītu lokālu serotonīna pārpalikumu sinapsēs, smadzeņu šūnās ilgtermiņā rodas serotonīna iztrūkums. Tāpēc vajag arvien lielākas un lielākas devas zāļu, lai ātri iegūstamo labsajūtas efektu uzturētu.

Tieši tāpēc antidepresantu devas strauja samazināšana ir tik bīstama – ilgstoši bloķētie receptori vairs nespēj darboties, kā agrāk, un tas rada serotonīna nepietiekamību smadzenēs. Tas var draudēt ar ļoti nopietnām sekām – smagu depresiju, pašagresiju un pašnāvības tieksmēm. Uzmanīgs lasītājs jau šeit pamanīs disonansi (lasi – loģikas trūkumu) starp zālēm, ko it kā jālieto depresijas mazināšanai, un tās blakus efektiem, kas ir vēl smagāka depresija.

Patiesībā līdz šim vēl neviens nav klīniski pierādījis šīs serotonīna hipotēzes patiesību, jo ne serotonīnu, ne dopamīnu nevar izmērīt dzīvas būtnes smadzenēs. Neviens speciālists vai instruments nevar izmērīt smadzeņu neiromediatoru disbalansu vai to koncentrāciju dzīvā organismā. Bet, kad cilvēks vai dzīvnieks vairs nav dzīvs, tad šīs koncentrācijas vairs nav tādas, kādas tās bija, dzīvības procesiem vēl mutuļojot.

Tāpēc zinātnieki un ārsti joprojām nezin, vai depresijas iemesls ir serotonīna koncentrācijas samazināšanās smadzenēs, vai varbūt ir tieši otrādi – depresijas rezultātā (kam pavisam citi iemesli) serotonīna līmenis ir samazināts.

Līdzīgi ir ar holesterīnu un sirds slimību mītu. Tā kā operējot, ārsti atrod daudz holesterīna uz sirds asinsvadu sieniņām, viņu pieņēmums ir, ka tieši šie organismam tik vajadzīgie tauki (starp citu, no holesterīna tiek ražoti arī hormoni) ir vainojami sirdslēkmē. Šis apgalvojums jau pierādīts kā nepareizs. Oriģinālais pētījums te.

Tagad mēs zinām, ka holesterīns organismā steidz labot iekaisumus, tai skaitā sirds asinsvados, un tieši tāpēc to atrod sirdī, operācijas laikā atverot krūšukurvi. Un vainot holesterīnu sirds slimībās būtu tas pats, kas vainot ugunsgrēkā ugunsdzēsēju mašīnas, kas ieradušās notikuma vietā, lai situāciju vērstu uz labu.

Uzzinu, ka serotonīna līmeni var noteikt asinīs, bet tas vēl neko neliecina par šī neiromediatora daudzumu smadzenēs. Un, pat ja varētu, tas arī nedotu atbildi, kas ir pirmais – depresija, kas pazemina laimes hormona daudzumu, vai kādu iemeslu dēļ zemais serotonīna līmenis, kas izraisa depresiju.

Psihiatriem zinātnisku laboratorisku izmeklējumu veidā joprojām nav iespēju noteikt rādītājus, kas liecinātu, ka organismā ir kas bioķīmiski vai fizioloģiski nepareizi, un kas būtu pamatā mentālas slimības (tai skaitā depresijas) simptomiem. Līdz ar to teorija, ka depresija ir serotonīna iztrūkums smadzenēs, manuprāt, ir baltiem diegiem šūta.

BET KAS TAD IR DEPRESIJA? UN KĀ PALĪDZĒT?

Mūsdienu psihiatrijas modelis apgriež otrādi cēloni un sekas, uzskatot, ka depresija ir fiziska (bioķīmiska) problēma cilvēku smadzenēs (samazināta serotonīna koncentrācija), līdz ar to pieejot cilvēkam kā salauztai mašīnai. Un no šāda aspekta pieejot depresijai, visai drastiskas ir arī metodes depresijas „ārstēšanai”.

Mūsdienu medicīnas iespējas depresijas ārstēšanai

Antidepresanti jeb Psihotropās zāles. Antidepresanti ārstē (drīzāk nomāc) simptomus, neņemot vērā cēloni, ietver daudz risku, blakusparādību, kā arī atkarību no šīm zālēm. Vikipēdijā lasām, ka Psihotropa viela ir psihoaktīva viela, kas ietekmē centrālo nervu sistēmu (tātad arī smadzenes), izmainot lietotāja uztveri, garastāvokli, apziņu, izziņu un uzvedību. Vai nav baisi?
Elektrošoks jeb elektrokonvulsīvā terapija – lieto, kad psihotropās zāles nepalīdz, šī ir ļoti traumējoša tehnika, bojā smadzenes, var izraisīt atmiņas zudumus utml. Vai zini filmu „Beautiful mind” ar Russel Crowe galvenajā lomā? Tagad nevaru atrast ātrumā, bet pirms kāda laika lasīju rakstu par jaunu meiteni Norvēģijā, kas elektrošoku veikusi jau 70 reizes savas depresijas ārstēšanas nolūkos. Cik reizes vajag, lai saprastu, ka nepalīdz ilgtermiņā?

Man labāk patīk šis viedoklis par depresiju. “Depresija nav slimība, bet dabiska emocionāla reakcija uz dzīves grūtībām”, saka Michael Corry un Aine Tubridy grāmatā “Depression - an Emotion not a Disease”.

Depresijas cēloņi no emocionālā viedokļa

Šis vairāk lai ir kā informācija tiem, kam ar depresiju dzīvē nav līdz šim bijis nekāda sakara. Jo tiem mums, kam pašiem ir grūti, ir gandrīz vienalga, kas depresiju izraisa citiem, jo citu grūtums mūsējo diemžēl vieglāku nepadara. Mēģinu iespējamās emocijas grupēt pa tēmām, lai to garais saraksts nav līdz lapas apakšai, un šis, protams, ne tuvu nav pilnīgs saraksts:

bēdas, vainas sajūta, vientulība, ilgas pēc mājām
sirdslietas jeb neveiksmes attiecībās, cilvēks nejūtas mīlēts, problēmas laulībā
finanšu problēmas, darba zaudēšana
tuvinieku zaudēšana, vientulība, sēras, bēdas
emocionālā trauma tagad vai bērnībā, apcelšana, izslēgšana no kolektīva
narkotiku atkarība, alkoholisms
traumatiski notikumi, slimība
fiziska vaina (saindēšanās, anēmija, vairogdziedzera problēmas u.c.)
utt.

Un vai Tu joprojām domā, ka visos šais tik svarīgajos, tik dažādajos dzīves izšķirošajos notikumos un spēcīgajās emocijās vainojams viens pats nabaga serotonīns un cilvēks kā vienkārša būtne, kam kāds zobratiņš nestrādā perfekti? Ka šīs visas situācijas var ielikt vienā kastītē un dot visiem vienas zāles? Es ne.

Dabiskas iespējas depresijas mazināšanai

Kā tur bija teiciens par laimīgiem cilvēkiem, kas visi vienādi laimīgi, bet nelaimīgie - nelaimīgi katrs pa savam. Esmu pārliecināta, ka katram cilvēkam depresijas cēloņi un depresijas izpausmes ir ļoti individuāli. Un individuālai arī jābūt pieejai, to mēģinot atrisināt. Tāpēc te zemāk minu dažas dabiskas iespējas depresijas mazināšanai. Un, o, jā, es zinu, ka šis viss, kas te sarakstīts prasa daudz vairāk paša cilvēka iesaistes problēmas risināšanā, salīdzinot ar antidepresanta Prozac tableti, ko iemet mutē un gaidi brīnumus (gan labā, gan sliktā nozīmē).

Psihoterapija – palīdzēs atrast pamatcēloni
Alternatīvā medicīna – Reiki, Akupunktūra, Homeopātija uc – enerģētiska ārstēšana, ņem vērā un atbalsta cilvēku kopumā nevis tikai depresijas simptomus. Homeopātija skatīs individuāli katra pacienta konkrētos depresijas simptomus, kā arī ņems vērā cilvēka konstitūciju, emocionālos un fiziskos faktorus, lai piemeklētu visatbilstošāko homeopātisko preparātu. Homeopātijas iespējas depresijas mazināšanā šobrīd tiek pētītas plašā pētījumā, ko vada mans kolēģis NHL Homeopātu biedrībā Peter Viksveen. Skati pētījuma protokolu te.

Kā vari palīdzēt pats/i sev

Depresija ir sāpes, ievainojums, pārdzīvojums – dod laiku tā sadziedēšanai, tieši tāpat kā dotu laiku sadzīt fiziskai vainai
Vingrošana – veicina laimes hormonu (serotonīna uc neiromediatoru) izdalīšanos. Mēģini noorganizēt vismaz 15-20 min fizisku aktivitāšu katru dienu - pastaigu, peldi, darbu dārzā, dejas uc. Galvenais, lai šī darbošanās Tev būtu prieka avots
Joga, meditācija, elpošanas tehnikas
Rolfings – strādājot ar muskuļiem un audiem katru reizi, kad atnāk negatīvās emocijas (skati vairāk Ida Rolf)
Organisma attīrīšana no pesticīdiem, dzīvsudraba uc toksīniem – zāļu tējas, sulu kūres, aknu attīrīšana (kafijas klizma uc)
Saules gaisma – 15 min saules gaismas acīs katru dienu spējot mazināt depresijas izpausmes, jo saules stariem sasniedzot acs ābola aizmugurējo daļu, tiekot padoti prieka signāli attiecīgajiem smadzeņu centriem. Varbūt es šo izdomāju, jo neatceros, kur un kad to būtu izlasījusi
Labs un pietekami ilgs miegs – labi celties agri un pagulēt stundu dienas vidū
Draugi un socializēšanās palīdz baudīt dzīvi, dažreiz palīdz atskārst, ka neesi viens/a, kas jūtas nomākti, jo īpaši ziemas laikā. Laika pavadīšana ar ģimeni un draugiem palīdz stimulēt hormonus. Oksitocīns ir samīļošanās hormons, tas izdalās, kad apskaujamies, mīlam, paļaujamies. Visas šīs labās emocijas lieliski samazina depresiju.
Lasi 10 padomus, kā palielināt serotonīna līmeni - 10 Quick Tips to Boost Your Serotonin

Ēdienkarte emocionālās labsajūtas palielināšanai

Saki NĒ pārstrādātai pārtikai, lai minimizētu visādu stabilizatoru, pārtikas krāsvielu uc sintētisku pārtikas piedevu daudzumu organismā
Omega-3 un Omega-6 taukskābes - 2/3 smadzeņu ir veidotas no omega taukskābēm, tāpēc gādā, lai Tavs organisms tās saņemtu pietiekami. Tā kā ar pārstrādāto pārtiku mēs jau tāpat uzņemam pietiekami daudz omega-6 taukskābes (un tās ir iekaisuma procesus veicinošas), uzsvars būtu jāliek tieši un omega-3 taukskābju lietošanu. Zivju eļļa vai, vēl labāk, mencu aknu eļļa smadzenes apgādās ar nepieciešamajām omega-3 taukskābēm (DHA un EPA). Lieto katru dienu, arī vasarā
Aminoskābe Triptofāns ir būtiska serotonīna līmeņa uzturēšanai. Triptofāns ir serotonīna prekursors, taču to ir grūti asimilēt no pārtikas, jo tas nespēj nonākt smadzenēs (šķērsot blood-brain barrier). Lasi vairāk te par pārtikas produktiem, kas bagāti ar triptofānu. Galvenie – tītara gaļa, sēklas, rieksti, banāni, šokolāde. Šobrīd es pati veicu kārtējo eksperimentu un lietoju 5-HTP (5-hydrohytryptophan), bet brīnumi joprojām nenotiek
Vitamīni B3 un B6, C vitamīns, folskābe un cinks (Zn) ietekmē, cik efektīvi triptofāns tiks pārvērsts par serotonīnu
Mums nepieciešama arī ar magniju (Mg) bagāta pārtika - ķirbju sēklas, tumšā šokolāde (forši, atkal šokolāde), linsēklas, sezama sēklas, Brazīlijas rieksti, saulespuķu sēklas, mandeles, Indijas rieksti uc
Asinszāles tēja (Hypercium perforatum, St. John's Wort) – dabisks antidepresants un serotonīna avots, ar šo tēju jābūt uzmanīgam, ja lieto SSRI zāles
Neaizraujies ar kafiju, cukuru, alkoholu

Sarakstu ar labajiem padomiem varētu turpināt vēl kādu laiku. Bet tas nav tik viegli, kā izskatās - pat ja es teorētiski visu šo zinu, es joprojām sadzīvoju ar savu depresiju. Jo, kad ir grūti, es nevaru saņemties pat ne 5 min vingrošanai, lai gan zinu, cik vajadzīgi tas būtu. Un meditācijas ir beidzamais, kas man nāk prātā, kad ir pārņēmusi lielā vienaldzība un tukšums. Un agrā celšanās ir lielākais varoņdarbs, kas man parasti neizdodas. Tikai pusdienu gatavošana līdzi uz skolu bērniem man likusi saņemties pāris beidzamos mēnešus. Ja man viss augstākminētais būtu palīdzējis, tad nebūtu manu nākamo pētījumu un eksperimentu ar sevi, kā arī nākamo rakstu. Bet tie būs. Jo es turpinu meklēt atbildi.

Un dažreiz vājuma brīžos, kad pagurstu no visa mēģināšanas, man sagribas, lai patiesi manā depresijā es varētu vainot kādu slimību. Tas būtu daudz vienkāršāk. Tad man gandrīz būtu attaisnojums un tiesības TĀ sajusties. Un man nekas pašai nebūtu jādara, atliktu vien iedzert tableti un cerēt, ka tā visu sakārtos manā galvā un dvēselē.

Un ja slimību - depresijas cēloni - nevaram atrast, tad nosauksim pašu depresiju par slimību. Un, diemžēl, vairums rakstu presē un vairums ārstu tieši uz to mudina. Un iesaka antidepresantus kā vienīgo risinājumu. Un cilvēki jau tā steidzīgajā ikdienā izvēlas ceļu, kur pašam nav nekas jādara. Jo tablete, izmainot bioķīmiju cilvēku smadzenēs, taču sola laimi mūžīgu.

Par laimi vai nelaimi, bet tas priecīgākas dzīves apsolījums nav tik vienkāršs un tik viennozīmīgs. Lasi nākamo rakstu un uzzini par antidepresantu ēnas pusēm un farmācijas industrijas aizkulisēm. Un izsver, kā antidepresantu paciņā ir vairāk - solītās brīvības vai turpmākas atkarības un nopietnu risku veselībai. Bet es turpinu un turpināšu nenogurstoši sludināt - veselība un dzīvesprieks nav paslēpti ķīmisku zāļu kastītē. Tie ir Tevī pašā.

Literatūras avoti

Michael Corry, Aine Tubridy, Depression - an Emotion not a Disease, Mercier Press, 2005
Video The Marketing of Madness: The Truth About Psychotropic Drugs, 2011 (3 stundas, kas mainīs Tavas domas par antidepresantiem)
Harm reduction guide to coming off psychiatric drugs, Published by Icarus Project and Freedom Center, 2007 (var ielādēt no mājaslapas angļu un spāņu valodā, skaties arī video, 40 min)
Mark Hyman, The UltraMind Solution: The Simple Way to Defeat Depression, Overcome Anxiety, and Sharpen Your Mind, 2010
John Virapen, Side Effects: Death, 2009. Šī grāmata tulkota arī latviski Blakus parādība Nāve. Džons Virapens, Zvaigzne
Robert Whitaker, Anatomy of an Epidemic: Magic Bullets, Psychiatric Drugs, and the Astonishing Rise of Mental Illness in America, Crown, 2010
Michael Corry, Aine Tubridy, Going mad – Understanding Mental Illness, Newleaf, 2001
Colm Keane, Nervous Breakdown, Mercier Press, 1994
Aine Tubridy, When Panic Attacks, 2008
Simon N. Young, How to increase serotonin in the human brain without drugs, J Psychiatry Neurosci. 2007 November; 32(6): 394–399
Judyth Reichenberg-Ullman, Robert Ullman, The Homeopathic Treatment of Depression and Anxiety, Narayana Publishers, 2012
Gracelyn Guyol, Healing Depression & Bipolar Disorder Without Drugs: Inspiring Stories of Restoring Mental Health Through Natural Therapies, Walker&Company, NY, 2006

Lasi tālāk šeit

Aptumsums. Depresija

Sun, 26 Oct 2014 21:49:00 +0000

Šo rakstu domās Tev jau rakstu kopš vasaras, kad sapratu, ka nerakstīt par šo vairs nevaru. 2014. gada jūnija žurnālā Una izlasīju skaisto un smeldzīgo interviju ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku par viņas pieredzi, secinājumiem, atklāsmēm, sadzīvojot ar depresiju. Jau tad paredzēju, ka depresijas stāsti un cilvēku atklāšanās presē un publiskajā telpā sekos kā lavīna. Un tas arī ir piepildījies. Arī tikko žurnālā Ieva 2 turpinājumos (24. sept. un 1. okt. 2014) šķetināta depresijas tēma. Un es nevaru nostāvēt malā. Jo ne visam rakstītajam varu piekrist. Te atradīsi, ka man ir mazliet atšķirīgs viedoklis (arī zināšanās balstīts) no tā, ko izlasi presē.

Lai gan raksts par depresiju manā prātā ir pasen, tieši šīs beidzamās publikācijas mani pamudināja neklusēt un dalīties ar savu stāstu, domām, sajūtām. Un arī parādīt manus meklējumus laukā no depresijas valgiem. Un uzreiz Tev pasaku, ka manas attiecības ar šo uzstājīgi drūmo māsu Depresiju vēl nebūt nav galā. Vai kādreiz būs?

Vairākos turpinājumos es šeit gan uzticēšu Tev savu personisko pieredzi, sadzīvojot ar skumjo māsu Depresiju, gan padalīšos ar zināšanām (iegūtām lekcijās un grāmatās) un savu sapratni par uzzināto, gan mēģināšu rādīt arī iespējamos objektīvos depresijas cēloņus, tik tālu, cik es to saredzu un saprotu. Kā arī ar stāstīšu par iespējamajiem risinājumiem depresijas izpausmju mazināšanai, no kuriem dažus pati esmu izmēģinājusi. Un varbūt Tev noder kāda doma no mana stāsta.

Kā jau īsi ieskicēju iepriekš citos rakstos, es zinu, kas ir depresija. Tā man dzīvo blakus visu laiku. Tā ik pa laikam paceļ galvu augstāk vai klusēdama gaida sava uznāciena dienu. Kad notiks viens vai otrs scenārijs, vai realizēsies tūkstoš gradāciju pa vidu, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Jā, rudenī un tumšajā gada laikā ir grūtāk. Bet pat saulainā vasaras dienā tā var dominēt manas sajūtas un dzīves garšu. Ne velti saka, ka svētkos grūtāk, jo tad cilvēki apzinās savu vientulību vēl skaudrāk. Un ir periodi, kad es piedevām dusmojos uz katru saulaino dienu, jo tais spožajās, saules prieka pielietajās dienās man sev jāpārmet, ka es nevaru piespiest sevi izvilkties svaigā gaisā. Tad drīzāk lietus dienas ir manējās. Jo man ir attaisnojums savai mazkustībai un arī noskaņojumam, līst taču...

Grūti ir arī tad, ja man kopā ar visu savu depresiju ir jāiet uz darbu un jādara citas lietas, ko nedarīt nevar. Tad liekas, ka adrenalīna deva, kas nepieciešama ikdienas izdzīvošanai un funkciju pildīšanai, piedod manam drūmajam noskaņojumam nedaudz vieglāk panesamu, caurspīdīgāku raksturu. Un tās ir reizes, kad es tik dziļi neiekrītu tai melnumā. Jo varbūt mirkļa ilūzija par savu neaizvietojamību palīdz noturēties virs ūdens?

Kopš veselas divas manas draudzenes spēj tulkot Zvaigznes (māca un mācās astroloģiju), es tieši vai post factum pa retam dabūnu uzzināt par kādu Aptumsumu vai citu kataklizmu Visumā. He, un, štie, šis oktobris esot nu varen traks ar Mēness un daļēju Saules aptumsumu, ko neteiksi, un es jau domāju, kāpēc es te atkal ņemos... Jā, aizvien vairāk es sevi pieķeru lūkojamies pēc kalendāra (un mans izmisušais vīrs arī) kad uznāk melnie. Cerot, ka Zvaigznēs atradīšu attaisnojumu. Dažreiz trāpu uz Pilnmēnesi, tad varu uzelpot, sak, tas vainīgs. Bet ir tikpat reizes, kad saprotu, ka nevienu citu un neko nevaru vainot tajā, cik briesmīgi jūtos. Un tās ir tās smagākās reizes. Lai gan zinu, ka arī tās pāries, tāpat kā Pilnmēneši un Aptumsumi. Bet kaut kur paralēli smadzeņu tumšākajā stūrītī perinās pavisam nemanāma, melna doma, ka varbūt var pienākt reize, kad atpakaļceļa prom no Aptumsuma, vairs nav. No tā es baidos.

Katram depresija var izpausties unikālā veidā. Animācijas filmu māksliniece un režisore Signe Baumane stāsta, ka viņas depresijas bildē ir arī ir fiziskas sāpes. Man nesāp, bet manas depresijas atslēgvārds ir fizisks nespēks. Es zinu, kā tas ir, ka nav spēka un prieka dienai. Un tām, kas vēl nāks. Zinu, kā ir, kad pamosties piekusis pat pēc 12 stundu miega. Kad lielajai kafijas krūzei tiek visas manas cerības sevi uzstutēt kājās, un arī līdz tai vēl ir jāsaņemas. Zinu, kā ir, kad negribas neko. Ne tagad, ne turpmāk. Mani dzenā lielais jautājums – kur cilvēki ņem enerģiju visam tam, ko viņi dara. Un kāpēc tas viss viņiem ir vajadzīgs. Un kur ir mans prieks? Krampjaini mēģinu atcerēties, kad esmu pēdējo reizi smējusies? Un kur vispār ir manas emocijas? Ir liela vienaldzība. Un tukšums. Un, noskatoties uz dzīvi, kas iet man garām, es sev jautāju - kāpēc es vienīgā neesmu ko dzīvē sapratusi?

Kad iekrīt melnā diena, jau papildus tam, ka tāpat objektīvi ir slikti, man ir tendence visu redzēt, sajust, tulkot melnos toņos – beru sev pelnus uz galvas par to, ka neesmu ne pietiekami laba mamma, ne sieva, ne kolēģe, ne meita, ne māsa, ne cilvēks vispār. Pati sev esmu vislielākais soģis. Meklēju kļūdas, meklēju sevī tikai to, ko neprotu, kas man nesanāk, un atrodu, ka tā turpināt vairs nav jēgas. Jo nekas nav labi. Sajūtos, ka Ezītis Miglā, kur miglai nav gala un nav malas. Un kur no iekšienes vairs nevar saredzēt dzīves skaistumu visapkārt. Un nav atbildes, KĀ varēt. Visvairāk mani pašu, no malas it kā skatoties uz dzīvi kā uz lēno miglas kuģi, uztrauc vienaldzība pret saviem bērniem. Tad zinu, ka ir riktīgi sūdīgi.

Un, jā, no cilvēkiem es tad baidos, kad man ir grūti. Baidos gan nav īstais vārds. Un, ja vien iespējams, es savā grūtumā izvairos no iziešanas sabiedrībā, lai nebūtu sadomazohistiski jāsmaida, rādot, cik viss ir labi. Tik daudz cieņas man pret sevi vēl ir - vismaz ļaut sev izņemties vienatnē, izdzīvot, tad saņemties un tad atkal iet pie cilvēkiem. Jo bez cilvēkiem es arī nevaru, kā jau rakstīju iepriekš.

Bet trakums ir, ka tajā dziļajā bedrē neviens pat īsti man nevar palīdzēt. Jo es zinu, ka man pašai sevi būtu jāizvelk, kā Minhauzenam aiz matiem sevi izvelkot no purva. Nu, visbiežāk tālāk par virtuves ķebli es sevi nespēju aizvilkt, tur arī palieku, jo tur ir kafija:) Un trakums ir, ka tais drūmajos periodos man nepalīdz ne atmiņas par saviem dižajiem darbiem (ar savu normālo prātu saprotu, ka man būtu, par ko lepoties), foršajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi, vai visu, kas ar mani ir noticis. Tieši otrādi, tas viss parāda, kādā bedrē esmu pašreiz. Vienīgā labā ziņa ir, ka tas viss reiz beidzas. Un to cenšos atcerēties, kad esmu tajā grūtumā iekšā. Dzīve kā melnbaltā zebras mugura...

Un tad pamazām Aptumsums paiet, mazinās tā intensitāte, un paliek vieglāk. Un otra labā ziņa ir, ka tas pazūd ātrāk nekā uzradies. Un tad es sev jautāju, kas bija tas cilvēks manā istabā, kam neinteresēja vairs ne saģērbties, ne sakopties, kas planēja totālā vienaldzībā pret visu pasauli, un jo īpaši – pret sevi. Es nesaku, ka es aizmirstu, es zinu, ka tā otrā arī bija manējā – tikai mana tumšā puse. Un, pats pārsteidzošākais ir tas, kad esmu atkal “Es pati” savā normālajā variantā, es kādu laiku varu ražīgi darboties ar visai labiem rezultātiem (un man saka, ka pat varu citus iedvesmot). Līdz brīdim, kad atkal piezogas tas Pilnmēness... Vai kas cits tamlīdzīgs. Un tā tas iet periodiem... Trešā, mierinošā ziņa tajā visā ir, ka tie Aptumsuma periodi ir īsāki par gaišajiem.

Un šajā brīdī jebkurš no cilvēkiem, kas mani pazīst, brīnīsies uz veselību, vai tā tiešām esmu es, un vēl un vēlreiz pārbaudīs, kādā blogā lasa un kas ir bloga autors. Jo, iespējams, arī Tu pazīsti mani kā Cilvēku Priecīgo. Un varbūt tikai tagad uzzini, ka īstenībā manī sadzīvo vismaz divas un visnotaļ atšķirīgas personības.

Un šajā brīdī kaut cik labi mācījies psihiatrs man mēģinās iedot diagnozi – Bipolārie uzvedības traucējumi, Bipolāri maniakālā depresija vai tamlīdzīgi. Bet ziniet, ko, mani tā diagnoze, lai kāda tā būtu, nemaz neinteresē, polāra vai nepolāra. Jau citā rakstā minēju, ka reiz psihoterapeite man Skype sesijas laikā ieteica steigties pēc antidepresantu paciņas, tik smags gadījums es esmu, redz. Ko es, kā Tu vari nojaust, nedarīju un nedarīšu. Un tāpēc šo visu stāstu te un nākamajos rakstos, lai Tev parādītu, kāpēc mana izvēle ir tieši tāda. Un, lai parādītu, ka bez psihotropajām zālēm ir vēl citas iespējas, ko vari mēģināt.

Jo redzi, tagad savā ilgajā sevis izpētes un mācību ceļā es esmu nonākusi tik tālu, ka apjaušu – manas emocijas, domas un dzīves garšu, to, vai ļaujos depresijai vai varu tai nostāvēt pretim, iespējams, tomēr nosaka mani fiziskie organisma rādītāji – hormonu līdzsvars, mikroelementu daudzums, zarnu trakta veselība un varbūt vēl daudzi citi faktori. Tas ir tik pārāk vienkārši, ka mana sarežģītā iekšējā būtība vēl tam pretojas. Pretojas domai, ka mēs, cilvēki, esam tikai bioloģiskas būtnes, kam daba paredzējusi izpildīt noteiktas bioloģiskas funkcijas (izdzīvot un vairoties), un dabas vienkāršajā plānā nemaz neietilpst mūsu mocības, meklējot dzīves jēgu.

Bet, klausoties ārstu un citu gudru cilvēku runas konferencēs, uzzinot, lasot, izmēģinot uz sevis, es pamazām saprotu - izrādās, mūsu labsajūtu nosaka bioķīmiskie procesi mūsu organismā un tas, vai šiem procesiem pietiek visa nepieciešamā (fermentu, hormonu, mikroelementu, vitamīnu). Un, ja nepietiek, mēs varam ko mainīt uz labu, izvēloties dzīvot veselīgāk, nekaitēt sev, kā arī uzņemt trūkstošo papildus. Un mani beidzamā gada eksperimenti ar sevi apstiprina šo domu, lai cik piezemēti vai neticami tas viss liktos.

Lai gan - mana sirds joprojām cītīgi pretojas atziņai, ka mēs esam tikai bioķīmiskas būtnes. Jo kur tad paliek dvēsele? Un kā palīdzēt dvēselei, kas sāp (atsauce uz rakstu žurnālā Ieva, 24. sept. 2014)? Jo dvēselei nevaram iedot vitamīnus. Un pat ne antidepresantus.

Lasi nākamo rakstu te

Parunāsim par depresiju jeb kāds sakars depresijai, hemoglobīnam un draugiem

Fri, 23 May 2014 13:30:47 +0000

Tā. Šodien es dušā stāvot (un kāpēc man vienmēr labās idejas un domas dušā rodas?) izdomāju savas depresijas iemeslu. Jau esmu Tev teikusi, ka visu savu dzīvi mēģinu rast atbildi uz jautājumu – vai mans depresīvais noskaņojums un nespēks ir tāpēc, ka man vienmēr, vienmēr ir bijis stipri pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs, kā arī visi ar to saistītie rādītāji (dzelzs, ferritīns)? Vai ir otrādi – manas emocijas nosaka manus fiziskos asins raksturlielumus, un tie ir zemi tāpēc, ka es ļauju sev justies slikti? Jautājums būtībā ir par vistu un olu.

Kas ir pirmais – objektīvie, fiziskie mana organisma rādītāji, kas man liek justies slikti un bez enerģijas (ļoti bieži depresīvi) vai emocijas, kas nodefinē, kāds būs mans hemoglobīns. Protams, ar veselo saprātu domājot, man ir grūti pieņemt šo otro hipotēzi, jo tad jau jāsanāk, ka visiem laimīgiem cilvēkiem hemoglobīns būs pietiekams, kamēr nelaimīgajiem tas būs pazemināts. Par šo visu man domāt liek manas homeopātes sen atpakaļ izteiktā doma, ka anēmija jeb mazasinība ir nevēlēšanās dzīvot. Vēlāk, jau pati mācoties homeopātiju, es atradu šo domu arī grāmatās. Tāpēc toreiz it kā iedevu attaisnojumu savam hemoglobīnam, jo man it kā bija skaidrojums, un bieži tā arī jutos.

Lai gan, jo vairāk mācījos homeopātiju, jo vairāk sapratu, cik liela nozīme ir tieši emocijām. Re, pat mūsdienu medicīna runā par psihosomatiskajām saslimšanām, kad it kā nekas nekait, bet tomēr nav labi. Te vietā būtu tas pats jautājums – kas ir pirmais? Emocijas, kas ar laiku rada fiziskas, bet neizskaidrojamas vainas, vai vispirms rodas pārmaiņas orgānos, kas savukārt liek justies slikti?

Tā arī es turpat vien esmu, turpinot meklējot atbildi savā dzīvē – kas ir pirmais – fizioloģija vai emocijas? Un es pat nezinu, kāpēc saprast šo man ir tik svarīgi. Varbūt, lai brīžos, kad jūtos slikti, man būtu attaisnojums, ka man ir tiesības tā justies? Tas būtu tik vienkārši - atrast vainīgo. Savukārt, ja mani tālu zem minimālās robežas esošie asins rādītāji nosaka manu pašsajūtu, tad loģisks solis būtu sākt domāt, kā tos uzlabot – ar piemērotu pārtiku un vitamīniem. Lai justos labāk.

Un te es varētu stāstīt ilgi un dikti par saviem centieniem savu hemoglobīnu un dzelzi asinīs paaugstināt. Kronis visam bija mana steiku diēta pāris nedēļas pirms trešā bērna piedzimšanas, lai varētu realizēt sapni par mājas dzemdībām (Īrijā pazemināta hemoglobīna gadījumā mājas dzemdības netiek atļautas). Fakts, ka puika vesels kā rutks piedzima mājās, apliecina, ka diēta nostrādāja. Atceros arī sevi, ierodamies Rīgas Hematoloģijas centrā, lūdzu, ar veselu kaudzi asins analīžu un stāstu, kad ko esmu lietojusi, lai kopā ar speciālistu saprastu, kas un kā. Domāju, kur tad, ja ne te man var palīdzēt atrast atbildi uz manu mūža jautājumu par hemoglobīna un depresijas saistību.

Detaļas no šiem stāstiem lai paliek sadaļai par Anēmiju kaut kad vēlāk. Pagaidām varu pateikt vien to, ka vairums manu mērķtiecīgo eksperimentu hemoglobīna paaugstināšanas virzienā (pārtika un dzelzs preparāti) ir bijuši neveiksmīgi, nu katrā ziņā, ne ilgtspējīgi. Visu mūžu lietot dzelzs preparātu ripas es neesmu ar mieru, īpaši, ja zinu, ka man tas nepalīdz. Un tagad arī daudz vairāk esmu lasījusi, lai saprastu arī ēnas puses ķīmiskajiem preparātiem un apšaubāmo to lietošanas lietderību.

Tātad, ja dzelzs preparātus es neesmu ar mieru dzert, bet pārtika jūtami manu hemoglobīnu un dzelzs līmeni pacelt nespēj, pat ja dzīvoju GAPS idejas gaismā jau ceturto mēnesi, kur gaļa ir labais un ieteicamais produkts, tad man atliek tikai viens ceļš – domāt un strādāt pie emocijām. Un neviļus atgriezties pie it kā neloģiskā un nezinātniskā – hipotēzes, ka varbūt domas un emocijas ir tās, kas nosaka manu fizisko labsajūtu. Un ja es spētu justies labi visu laiku (vai Tev tas izdodas?), varbūt arī dzelzs un hemoglobīna zemie rādītāji mani vairs neuztrauktu, enerģijas pietiktu un jautājumu vairs nebūtu.

Bet iesāku šo rakstu ar to, ka šodien atradu atbildi. Varbūt savam mūža jautājumam. Varbūt ne tik grandiozi, bet tomēr esmu sapratusi vēl vienu mazu gabaliņu savas dzīves saliekamajā bildītē. Un tas nāk komplektā ar manām pārdomām un jaunajām zināšanām Socionikas jomā. Socionika ir kas jauns man, kopš, varbūt jauši, varbūt nejauši dzirdēju Evijas Jasūnas vebinārus par šo tēmu. Tā ir zinātne par cilvēkiem, kas ļauj saprast cilvēku tipus un attiecību modeļus. Izvērtējot 4 dažādus aspektu pārus, atlasot sev atbilstošos, cilvēks var atrast, kuram no 16 iespējamiem dažādiem tipiem pats atbilst. Un mana grūtība visu šo laiku ir bijusi saprast, vai es vairāk esmu introverts, vai ekstraverts cilvēks. Jo pēc atbildēm uz testa jautājumiem man sanāk apmēram puse uz pusi. Bet atkarībā no tā, uz kuru pusi nosliekšos, es atbildīšu vienam, vai otram tipam. Tāpēc ir ļoti svarīgi trāpīt pareizi.

Un līdz šim es esmu sevi sajutusi abējādi – man principā patīk cilvēkos, bet es nezinu, vai piekristu apgalvojumam, ka man tas uzlādē baterijas. Un īstenībā iešana sabiedrībā pienākuma pēc man izraisa ļoti pretrunīgas sajūtas – man ir tai ļoti jāsaņemas, lai gan pēc tam var būt gandarījums, bet nereti pēc tam es vēl vairāk sajūtu iekšējo tukšumu un virspusību šādās „small talk” attiecībās, kas kopumā man liek justies vēl sliktāk nekā pirms iziešanas, jo apzinos, cik vientuļa esmu.

Un tad, lai sevi sāpinātu mazāk, nākamo reizi es izvēlos neiet. Starp citu, kamēr rakstu šīs rindas, neesmu klāt kārtējā kopā sanākšanā, jo izlēmu, ka negribu sevi pārāk spiest. Un sākas bēgšana no situācijām un cilvēkiem. Un tad es sev beigās iegalvoju, ka man nevienu nevajag, un ka droši vien es esmu introverta un punkts. Tajā jau nebūtu nekas slikts, ja vien... ja vien es tajā visā ar sevi justos labi. Bet nejūtos. Un ir slikti. Reizēm ļoti slikti. Un tad es saku, ka man ir depresija. Un tad es pati sev apnīku ar šo visu, nemaz nerunājot par manu ģimeni.

Un tā es sevi pētu un klausos, mēģinot saprast, kas ir mana komforta zona, kas ir manu enerģiju uzlādējošie aspekti un kas man to atņem. Lai iemācītos sevi pasaudzēt.

Un šodien es sev to noformulēju. Atradu. Sapratu, kas man liek justies slikti. Man pietrūkst dzīvo sarunu, smieklu, dzīvās mijiedarbības un enerģijas apmaiņas ar man tuvajiem, svarīgajiem cilvēkiem – draugiem, radiniekiem, paziņām, kolēģiem. Dzīves situācija šobrīd ir tāda, ka es esmu prom no Latvijas, un cilvēku loks, ar ko es kontaktējos, ir ļoti ierobežots. Un teju visas manas domas un emocijas paliek pie manis un iet riņķiem vien, riņķiem vien... Un es sajūtos ļoti viena. Un tas varbūt ir par iemeslu, kāpēc es tik ļoti beidzamajā laikā jūtos slikti, lasi, depresīvi. Jo, kā es tagad secinu, ja es nedabūnu enerģijas apmaiņu, es iznīkstu... Vai tas liecinātu, ka es tomēr esmu cilvēku cilvēks? Un ka noslēgšanās, bēgšana un sevis ielikšana introverto ļaužu pulciņā ir tikai mana izdzīvošanas stratēģija, sak, ja jau nav, tad man nevajag un man ir labi tāpat? Jo nav jau... Vai šo apzinoties, es tagad varēšu beidzot noteikt savu cilvēka tipu arī pēc Socionikas teorijas?

Un pat tagad, visu šo Tev uzticot, es sajūtos tik viegli. Jo man ir cerība. Ja tas patiesi ir tā, tad manas situācijas sapratne jau ir pirmais solis uz risinājumu. Un, kā šorīt čatā teica mana draudzene: „Vai zini, ko Tu vari darīt šai situācijā? Kā Tu pati vari to mainīt?” Ja es saprotu, kur ir problēma, tad varu sākt domāt, ko darīt. Nevis bēgt no sevis un izlikties, ka tāda depresīva esmu un turpināt gausties (arī par zemo hemoglobīnu). Zinot, kas man der un kas man vajadzīgs, tikai mana atbildība ir tālāk rīkoties. Lai aizvestu sevi līdz vietai, kur ir labi.

Saprotot, kas man svarīgi, un jau domājot vien, ko es šai ziņā varētu darīt, manī rodas prieks un kaut kur tālumā klusām izplēn tēze par nevēlēšanos dzīvot. Un vispār, vai mēs te par kādu hemoglobīnu runājām? Un kādā sakarā?

Tāds ir mans šodienas stāsts par depresiju. Kāds ir Tavējais?

Tev varētu interesēt raksti

Par depresijas iemesliem un risinājumiem

Fri, 23 May 2014 12:26:12 +0000

Šī ir plaša un ļoti nopietna tēma. Un nereti mēs ar šo vārdu Depresija ikdienā mētājamies pārāk viegli. Es pati ar laiku te padalīšos par savu pieredzi. Jo arī man ir ieteikti antidepresanti.

Šajā sadaļā es Tev ieteikšu literatūru un informācijas avotus par:

iespējamiem depresijas iemesliem

par homeopātiju kā vienu no ceļiem, lai tiktu laukā no depresijas labirintiem

antidepresantu blakusefektiem un iespējām to devu samazināt

Depresijas iemesls var būt zarnu mikrofloras veselība

Jaunākie medicīniskie pētījumi saka, ka baktēriju unikālā kompozīcija zarnu traktā (mikroflora) ietekmē smadzeņu darbību un to, kā reaģējam uz ārējiem stimuliem, tātad arī emocijas. Un to, kas mums dzīvo zarnās, savukārt nosaka tas, ko ēdam. Lasi te Dr Perlmutter ierakstu Facebook blogā par to, kā lietojot mēneša garumā probiotiķus mainījās sieviešu emocijas un sajūtas. Raksta kopsavilkums te
Par zarnu mikrofloras un smadzeņu darbības saistību šaubu sen vairs nav GAPS grāmatas autorei Dr Natasha Campbell-McBride, kas savā klīnikā Kembridžā ar GAPS diētas palīdzību atveseļo simtiem bērnu no autisma un citām mentālām slimībām. Viņa saka, ka GAPS varot atrisināt arī depresijas labirintus.
Uzsākot savu GAPS diētas eksperimentu, viens no maniem mērķiem ir ieraudzīt, sajust diētas ietekmi uz to, kā es jūtos ikdienā un vai tā spēs samazināt manu bieži depresīvo noskaņojumu. Par to visu vari lasīt manā GAPS diētas Dienasgrāmatā, un ieraudzīsi, ka neiet ne tik viegli, ne ātri.

Izlasi un noklausies, ja lieto antidepresantus

Ja Tev ir vajadzīga palīdzība, un Tu plāno lietot antidepresantus vai tos lieto šobrīd, te būs video (angļu valodā), kas Tev varbūt atvērs acis uz daudzām lietām, jo īpaši uz farmācijas industrijas aizkulisēm. Ieraudzīsi daudziem cilvēkiem dramatiskās sekas, lietojot psihotropās zāles. Ceru, šis materiāls liks Tev aizdomāties. Video ir teju 3 stundas garš, tāpēc pagatavo sev smaržīgu kumelīšu vai asinszāles tēju, un skaties un domā līdzi.

Video The Marketing of Madness: The Truth About Psychotropic Drugs, 2011

Ja angliski tik labi nesaproti, lasi grāmatu Blakus parādība Nāve. Džons Virapens, Zvaigzne

Ja vēl vēlies citu viedokli, lasi šo Anatomy of an Epidemic: Magic Bullets, Psychiatric Drugs, and the Astonishing Rise of Mental Illness in America, Robert Whitaker, Crown, 2010

Ja lieto antidepresantus vai citus psihotropos līdzekļus un vēlies to devu pamazām samazināt, te būs noderīga informācija. Atceries, tas jādara ļoti pamazām un sadarbībā ar Tavu ārstu.

Harm reduction guide to coming off psychiatric drugs, Published by Icarus Project and Freedom Center, 2007. Šo dokumentu var atrast internetā un saglabāt (angliski un spāniski, 28 lpp)

Skaties 40 min video, kā samazināt antidepresantu devas un pamazām pavisam atbrīvoties no psihotropo zāļu lietošanas

Depresijai var palīdzēt arī Homeopātija

Lasot un klausoties visu augšminēto zini, ka depresijai var labi palīdzēt citādi, arī ar Homeopātiju Lai manis teiktajam ticamība lielāka, te būs ieskatam tikai daži grāmatu nosaukumi un interneta resursu saites.

Michael Corry, Aine Tubridy, Depression - an Emotion not a Disease, Mercier Press, 2005

Judyth Reichenberg-Ullman, Robert Ullman, The Homeopathic Treatment of Depression and Anxiety, Narayana Publishers, 2012 (šī ir revidēta versija nākošajai grāmatai sarakstā)

Judyth Reichenberg-Ullman, Robert Ullman, Prozac Free: Homeopathic Medicine for Depression, Anxiety and Other Mental and Emotional Problems, 1999

Gracelyn Guyol, Healing Depression & Bipolar Disorder Without Drugs: Inspiring Stories of Restoring Mental Health Through Natural Therapies, Walker&Company, NY, 2006

Mark Hyman, The UltraMind Solution: The Simple Way to Defeat Depression, Overcome Anxiety, and Sharpen Your Mind, 2010
Michael Corry, Aine Tubridy, Going mad – Understanding Mental Illness, Newleaf, 2001
Colm Keane, Nervous Breakdown, Mercier Press, 1994
Aine Tubridy, When Panic Attacks, 2008
Simon N. Young, How to increase serotonin in the human brain without drugs, J Psychiatry Neurosci. 2007 November; 32(6): 394–399, Lasi šeit
10 Quick Tips to Boost Your Serotonin, Lasi šeit
Homeopathy for depression: a systematic review of the research evidence
Homeopathy, Volume 94, Issue 3, July 2005, Pages 153-163, Pilkington, K.; Kirkwood, G.; Rampes, H.; Fisher, P.; Richardson, J.