12. Pietura. Pastāvēs, kas pārvērtīsies (Rainis, „Zelta zirgs”, 1909)
Un īstais pārsteigums vēl bija priekšā - jo vairāk vēroju sava Ego paslēpes, jo vairāk sapratu, ka man patiesi Ego piemīt. Un kad pavisam „brutāli godīgi”, kā Ugunsskolas Laura saka, parunāju ar sevi, man nākas atzīt, ka, jā, manī ir godkāre, jā, es alkstu atzinības, jā, man ir svarīgi, ka mani novērtē. Bet neskatoties uz to, ka Ego fakta atzinums pašai bija pozitīvs, ieslēdzās aizvainojums par to, ka cilvēki man atļaujas to norādīt.
Jo vai tad godkāre ir kas slikts, un vai tad es esmu vienīgā uz zemes, kas alkst panākumu un to novērtējuma? Un vai tad vispār Ego ir kas slikts? Un kāpēc citiem var būt, bet man ne? Un kāpēc tiem ar lielo Ego veicas, tātad Dievs uzskata, ka tas ir atbilstoši visiem kosmosa likumiem, un palīdz bruģēt ceļu uz panākumiem? Ko tad cilvēki no manis grib? Kāpēc tieši mans maziņais nabaga Ego citiem traucē?
Pēc tam, kad biju kādu
brīdi panēsājusies ar fakta konstatāciju un arī savu aizvainojumu apkārt, sāku
skatīties reālistiskāk. Un sev par lielām bēdām ieraudzīju, ka visupirms un
visvairāk mans lielais Ego (lai neteiktu Egoisms) izpaužas ģimenē. Bet mani vistuvākie
cilvēki mani mīl tik ļoti (un arī pazīst manu aizvainošanās spēju), ka man to
nesaka. Un arī iemācījušies ar to sadzīvot. Šī atziņa man ir ļoti sāpīga. Tāpat kā nākamā
– izrādās, es nemaz neesmu tik laba, kā biju iedomājusies. Ka mana sirds nemaz
nav tik tīra kā „dimanta oliņa bez neviena melnumiņa”, citējot filmu Sprīdītis.
Un ka tikai es pati sev biju ilgu laiku uzlikusi klapes, iestāstot sev, cik laba esmu, cik sirdsskaidra. Tagad saprotu, ka tas jau bieži robežojies ar pārlieku pareizumu un varbūt pat augstprātību intonācijās, paužot savu nelokāmo, pareizo viedokli. Tāpat neiecietību, kas robežojusies ar asumu, situācijās, kas man nav bijušas pieņemamas. Bieži, to īpaši varu teikt par savu darba vidi, esmu rīkojusies kā Žanna D’Arka – vispārības labā un cēlu mērķu vārdā upurējusi labas attiecības ar kolēģiem. Taisnības vārdā, kā domāju, esmu metusies risināt konfliktus, kur varbūt man nemaz palīdzību neprasīja. Tāpat no sava pareizuma „augstumiem” esmu bieži pārāk viegli nosodījusi cilvēkus, aizmirstot, ka katra cilvēka rīcība tai brīdī ir labākais, ko viņš var izdarīt, balstoties uz savu tā brīža pieredzi, lietu sapratni un zināšanām.
Un tā pamazām, kārtu pa kārtai ļoti lēnām un ļoti sāpīgi sāka lobīties mana „neesošā” Ego miziņas. Un kad vēlējos uz pleca paraudāt savai draudzenei par šo dzīves netaisnību, kas man nodarīta, kamēr es tik labs cilvēks, bet man re, piespiedu kārtā jārevidē savi skeletu kambari, tad draudzene nevis paturēja man rociņu, bet tiešā tekstā deva nākamo devu virsū, ka, jā, konkrēti viņai arī vēl šis aspekts traucē – ka mani raksti ne tādi, ka tonis nav īstais...
Un tai brīdī es atkal sagumu, bet reizē arī sapratu, ka Ego spēles ilgtermiņā man kā cilvēkam dos vismaz divkāršu labumu. Viens, ka pateicoties cilvēkiem apkārt, kas spēj norādīt uz manām nepilnībām ar pirkstu, man ir dota iespēja savus melnumus un savu Ego pašķīdināt un tuvoties labākam, tīrākam cilvēkam sevī.
Bet tikpat vērtīga ir otra atziņa - ka cilvēku viedokļi, tāpat kā paši cilvēki, ir tik unikāli dažādi, un, ka ja es uzklausīšu un ņemšu vērā katru kritiku un ieteikumu, es palikšu uz vietas, kā tas vezums pasakā, kuru katrs dzīvnieks velk uz savu pusi. Un man liekas, ka lielu daļu savas dzīves es tieši ar tādu sajūtu esmu dzīvojusi – cenšoties pielāgoties cilvēkiem un situācijām. Tieši tāpēc jau bija tik spēcīga mana pirmā reakcija uz Ego parādīšanos pie apvāršņa.
Un draudzene, redzot manu kārtējo sanīkumu un asaras acīs, mani mierina, ka viņa, tieši tāpat kā citi cilvēki, man saka šīs lietas tikai tāpēc, ka sajūt, ka tam pienācis laiks, ka tic, ka es spēšu uzklausīt un mainīties uz augšu. Es nesaku, ka es neieklausīšos, jo, kā lasi, procesi notiek pa dziļo, un Ego kārtas lobās skanēdamas. Bet varbūt tagad, tikai tagad es pamazām sāku sajust kādu savas būtības stingru pamatu, uz kura būvēt to foršo, atvērto, priecīgo Es versiju. Pamats, kuru ES uzskatu par labu esam.
Jo, kā runājām iepriekš, Centra sajūta, Kodola sajūta ir svarīga. Sava Es apziņa. Sevis pieņemšana. Jo tikai no turienes mēs varam dot citiem. Tikai tad, kad apzināmies sevi, savus talantus, savu vienreizīgumu uz šīs Zemes, tikai tad varam dalīties ar to, dāvājot citiem cilvēkiem. „Neaizmirsti, ka tu esi absolūti unikāls, precīzi tāpat kā jebkurš cits cilvēks”, šis citāts no 2014.gada 14. aprīļa žurnālā Ieva publicētās intervijas ar Helmūtu Ancānu.
Un ir tik kaifīgi (Ineses Prisjolkovas teiciens) apzināties un sajust, ka abus šos procesus man palīdz caurdzīvot cilvēki man apkārt – gan mana Centra, Es apziņas un varēšanas stiprināšanu, gan manas dimanta oliņas pulēšanu, pa vienai vien nolobot nespodrās Ego miziņas. Un ir tik superīgi, ka mēs varam viens otru pulēt un slīpēt, lai visiem kopā būtu vieglāka un priecīgāka dzīvošana.
Un jo vairāk domāju, jo interesantāk man tas viss šķiet – kā var būt, ka cilvēki, palīdzot man augt labākai, lobot manus melnumus, īstenībā mani tuvina sev pašai. Jo dzidrāka paliek mana dimanta oliņa, jo skaidrāk varu saskatīt tās vienreizīgumu un skaistumu. Un ar kaulu smadzenēm sajūtu, ka šis manā dzīvē ir brīdis, kad tieši uz sava Ego es varu atsperties un augt savā būtībā, lai pēc tam viņam atļautu izšķīst...
Es vēl joprojām esmu ceļā, bet ticu, ka vēl vienu ugunīgu solīti tuvāk. Vienu solīti tuvāk uz to līdzsvaru savā būtībā, kur sajūtu sevi kā vienreizīgumu, kā vērtību, bet tai pat laikā, tīru, skaidru, dāsnu cilvēku, bez iedomības un bez pārākuma, sirdi vaļā, spēju sajust un atsaukties, tai pat laikā ar savu īpašo, spēcīgo pamatu, ticību sev un labajam cilvēkos.
Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv
- Silvija
Ļoti patīk, ka dalies ar savām pieredzēm!
Lai gaiši!