Mana dzemdību pieredze. Dublis N2

Lasi iepriekšējo rakstu te   Mana dzemdību pieredze. Dublis N1

Saīsinātā veidā stāsts par to, kā mana meitiņa piedzima Parīzē, bija publicēts žurnālā Mans Mazais 1999. gada augusta numurā.   Meklē to sadaļā BĒRNI / Raksti žurnālā Mans Mazais vai lasi tepat:

• 1999. gada augusts Mana dzemdību pieredze Francijā Raksta 1. daļa 

• 1999. gada augusts Mana dzemdību pieredze Francijā Raksta 2. daļa

Otrā bērniņa dzimšanas pieredze Francijā man ļāva saprast, ka radības nav īstais brīdis, lai sieviete cīnītos par savām tiesībām. Ar mājieniem mums lika saprast - ja dzemdības nesāksies dakterei (!) gribētajā nedēļā (jo, nākamajā, lūdzu, ieplānots atvaļinājums), dzemdības stimulēs.

Jau tad zināju, ka iejaukšanās dabiskajos procesos ir kā sniega bumbas palaišana no kalna – viena medicīniska manipulācija palielina nākamās nepieciešamību. Tā it kā nevainīgi  sākot ar dzemdību stimulēšanu, var ātri nonākt līdz ļoti straujām kontrakcijām, kas ir neizturami sāpīgas, tad nākamais solis ir epidurālā anestēzija, kas savukārt atņem iespēju sievietei staigāt un aktīvi pašai palīdzēt dzimt mazulim. Viņa nespēj arī piedalīties bērniņa izstumšanas procesā, un tā visa rezultātā, mazajam paliekot par grūtu, viņam jāpalīdz ar stangām vai vakuumekstrakciju, kur saprotams, ka abas šīs procedūras neiztiek bez dzemdību ceļu paplašināšanas (Epiziotomijas). Un ja šajā baisajā scenārijā vēl kaut kas samisējas, viss beidzas ar steidzamu Ķeizargriezienu. Sniega bumba ir noripojusi, bet viss sākās ar mazu piku – dzemdību mākslīgu izraisīšanu.

Saprotams, ka, visas iespējamās komplikācijas paturot prātā, ārste ar stimulēšanas draudiem mūsos radīja pamatīgu stresu, jo šoreiz noteikti gribējām, lai mazulis dzimst dabiski. Un mūsu bailes vēl vairāk uzkurināja informācija, ka konkrētā klīnika esot rekordiste Francijā Ķeizargriezienu skaita ziņā.

Lasīt tālāk »

Mana dzemdību pieredze. Dublis N1

Man ļoti Tev gribas izstāstīt savu Mājdzemdību stāstu par trešā bērniņa dzimšanu. Bet vispilnīgāk to varēs saprast, ja zināsi, kā un kāpēc līdz domai par Mājdzemdībām nonācu. Un tāpēc man vispirms ir jāizstāsta par abu pirmo mazuļu nākšanu pasaulē. 

Un ļoti ceru, ka visi 3 manas pieredzes stāsti Tev kaut nedaudz noderēs - raisīs pārdomas, jautājumus, secinājumus, varbūt pat palīdzot izlemt par to, kādas Tu vēlies sava bērniņa radības.

Vēlme dzemdēt dabiski (un vispār, kas tas par terminu, it kā tas nebūtu pats par sevi saprotams, bet, redzi, dzīvojam laikā, kad diemžēl nav) man pirmo reizi droši vien radās jau pēc pirmā bērna dzemdībām. Lai gan man nav palikusi traumatiska pirmo dzemdību pieredze, varbūt tāpēc, ka man bija iespēja savu pirmo bērnu sagaidīt nevis Rīgas lielajās konveijertipa slimnīcās, bet atjaunotajā rajona slimnīcā Dobelē.

Kājām uz dzemdībām

Toreiz - tālajā 1992. gadā, savu pirmo bērnu biju pārstaigājusi teju 2 nedēļas, un ārstiem nebija divu domu, ka ir jāpalīdz  mazajam ātrāk ieraudzīt pasauli. Dobeles slimnīcā ierados kājām, vīram turoties elkonī un dzirdot kraukšķam plāno decembra ledu zem kurpēm (interesanti, ka atceros pat, kas man bija todien mugurā). Šķiet, tā bija otrdiena, slimnīcā vēl 2 dienas mani novēroja, līdz Ceturtdiena bija nolikta par mana pirmā bērniņa dzimšanas dienu. Dienai sākoties, ap plkst 7-8 dzemdības stimulēja (ar oksitocīnu?), pat neatceros, to dzēru vai to špricēja, vai tas tika ievadīts intravenozi, taču zinu, ka man nebija jāguļ ilgstoši uz vietas. Līdz plkst 13 daktere gaidīja manas kontrakcijas, kuras tā arī īsti nesākās. Mans sāpju slieksnis ir visai augsts, un iespējams, ka sāpes bija, bet uzskatīju tās par nenozīmīgām – daktere prašņāja un neticēja, kad ziņoju, ka kontrakciju joprojām nav. Plkst 14:30 ārste nolēma pārdurt augļapvalkus, un pēc 30 minūtēm viss sāka notikt pa īstam.

Lasīt tālāk »