curantur.lv Izvēlies būt vesels!
13. Pietura. Mana slimība – mans skolotājs
Attēls no William G. Crook grāmatas "The Yeast Connection Handbook"
Ko Tu neteiksi,
un vajag arī sagadīties – tieši 13. Pietura šim ierakstam...
Ilgi nevarēju izlemt, kurā no Curantur sadaļām lai lieku šo rakstu – tikpat labi tas varētu būt Depresijas tēmas caurvīts, tikpat labi iederētos Gripas nodaļā... Tomēr nolemju šo stāstu pievienot Ceļš uz Prieku Pieturām, un tas nekas, ka šoreiz tas nebūs Urrā stāsts, Ego fanfarām skanot (lai gan – bez Ego pieminēšanas arī šeit neiztiksim). Jo kas to teicis, ka Ceļš uz Prieku ir viens vienīgs Prieks? Lielās atklāsmes nereti atnāk tieši grūtajos brīžos. Un es ticu, ka arī tās var mani tuvināt Priekam un Veselībai. Un ar veselību šoreiz domāju to visplašāko nozīmi, kas ietver arī emocionālo veselību. Jo stāsts būtībā ir par to, kā mana fiziski sliktā veselība atgādināja, kādā bedrē esmu ar savu emocionālo veselību.
Stāsts nebūt nav vieglais. Jo man jāatzīstas savā sakāvē. Un es sev situ uz pleca par drosmi Tev to uzticēt. Ticot, ka to nepavērsīsi pret mani.
3 Lietas – labas lietas
Tātad – es saslimu. 10. Martā. Liekas, nu, un – kas tur liels? Paceļ roku tas/tā, kurš nav slimojis šajā aukstajā gada sezonā... Taču man radās ļoti nevieglas pārdomas. Sajūtot gripai tik raksturīgo nespēku un temperatūru, mans pirmais jautājums bija – vai ar gripu vienā sezonā var slimot divas reizes? Jo laikā ap Jaungadu man likās, ka es jau savu gripu atstrādāju. Jo toreiz gan kaulus lauza, gan klepus vēlāk pievienojās, vien temperatūra neko īpaši liela nebija. Toreiz nopriecājos, ka salīdzinoši ātri un viegli būšu tikusi galā ar sezonas slimošanu. Ai, kā es toreiz kļūdījos...
Guļot teju beigta šoreiz, taču jau ar gripu, kādā otrajā dienā pēkšņi atcerējos, ka es taču slimoju arī Novembrī, tieši uz valsts svētkiem. Tātad šī ir jau trešā reize vienā sezonā, kas ir visai netipiski man, kas biju pieradusi domāt, ka principā daudz neslimoju, un, ja saslimstu, tad parasti visai viegli un ātri tieku uz pekām (te es runāju par akūtajām saslimšanām).
Tagad rakstot ieraugu, ka visas 3 reizes, kad saslimu, ir bijušas uz svētkiem – 18. Novembri, Jaungadu un tagad – saviem dubultajiem svētkiem - vārda dienu un Curantur 1. dzimšanas dienu. Bet tieši šī trešā reize man iegriezās īpaši sāpīgi, un laikam man vajadzēja nolikties tieši savos svētkos, lai beidzot sāktu domāt. Jo iepriekšējās slimošanas savu mesidžu līdz manīm vēl nespēja novadīt.
Visas pasaules bēdas
Un tā šoreiz es nolikos pamatīgi. Ar temperatūru – sen neatceros sev 38.5 grādus. Kā beigta plauša nogulēju non-stopā 5 dienas. Bez cerībām, ka būs labāk. Tikai sestajā slimošanas dienā – lēnām sāku vazāties pa māju, jutu, ka arī apetīte beidzot atgriežas un līdz ar to cerība, ka izdzīvošu.
Tas viss arī nebūtu nekas traks. Ja vien es pati nebūtu tā, kas citiem bārstu gudrus padomus, kā atveseļoties. Problēma ir tajā, ja pati saslimstu, es iekrītu Melnajā caurumā, kur līdz manai apziņai nesniedz viedās gudrības, ar ko tik labprāt dalos, kad slimo citi. Tā vietā, lai izmantotu visu, ko zinu, sevis uzcelšanai no pelniem, es pati krītu dziļāk un dziļāk bezspēkā, bezcerībā, nevarībā. Drīz fiziski sliktajai pašsajūtai klāt līdzi pievelkas depresīvās domas, kā lielās bēdas no Kaķīša dzirnavām... Un man pazūd viss – pārmetu sev pagātni, iznīcinu tagadni, šaubos par nākotni...
Un šoreiz šis viss mani ķer riktīgi līdz kaulam. Jo pat ar visu savu Melno caurumu saprotu – es te esmu sevi novedusi pati. Ar to, kā dzīvoju. Vai drīzāk – ar to, kā neprotu dzīvot. Jo nu jau veselu gadu, kopš darbojos ar Curantur, es savā aizrautībā ar pasaules glābšanu esmu aizmirsusi tikai vienu cilvēku – sevi pašu. Atceroties visus un visas, visas slimības un problēmas, visas pasaules bēdas, Indija vai Amerika. Un atkal varu vilkt analoģijas ar Kaķīša dzirnavām, kur Ķēniņš raudāja par visām pasaules bēdām. Interesanti, ka tieši vakar abi ar dēlu šo foršo pasaku filmu noskatījāmies Jūtūbē.
Aizņemtība un sabrukums
Atskatoties atpakaļ, ieraugu, ka jau vairāk kā gadu manas fiziskās aktivitātes ir bijušas tuvas nullei. Pat manas apņemšanās izkustēties mūzikas pavadībā (vai kādreiz teicu, ka dejoju?) vai izstaipīt sevi uz jogas paklājiņa sen izdzisušas, šo abu jomu patika palikusi vairs tikai teorētiska. Jau kaut kad rakstīju, cik ļoti man grūti sevi izvilkt laukā kaut vai īsai pastaigai, pat saulainā dienā man jāpielieto pārdabisks spēks, lai izvilktu sevi aiz matiem. Tagad marta saulei atnākot, pat šos skopos soļus svaigā gaisā ietaupu, pasauļojot seju istabā pie loga.
Un tā, laikam ejot, es tomēr kādā smadzeņu stūrītī sāku baidīties, kurā brīdī mans fiziskais ķermenis sabruks pilnīgi un galīgi. Taču nedaru neko, lai tas nenotiktu. Jaungada cēlā apņemšanās katru dienu 30 min vingrot tā arī palikusi nepiepildīta... Un īstenībā līdz šim pat klusām brīnos, cik ilgi mans nabaga ķermenis var mani – nepateicīgo – nest, nežēlojoties un nepīkstot. Nē, nu mana burvīgā masierīte Evija ar saviem profesionālajiem pirkstiem gan samana, kā lēnām eju bojā...
Jā, man jāatzīstas ar lielu kaunu, ka visu šo laiku es esmu aizmirsusi parūpēties par sevi. Ne tikai fiziskā ziņā. Esmu uztaisījusi sevi par tik svarīgu, tik aizņemtu, tik, manuprāt, svētīgu darbu darošu, ka manis pašas vajadzības taču varu pastāvēt pie ratiem. Visas manas dienas paiet pie datora, lasot, rakstot, atstāstot, iesakot, komentējot, klausoties... Interneta plašumi ir bezgalīgi, un, iesākot lasīt vienu interesantu rakstu, tas mani aizved pie nākamā, tad vēl nākamā, līdz klāt jau pusdienas laiks, bet vai tad man laiks paēst, man taču svarīgākas lietas darāmas... Tā es bieži sēžu vēl halātā, jo duša taču arī atņem man tik vajadzīgo, svarīgo laiku, krēmu uz sejas uzklāt atceros labi, ja katru trešo, ceturto rītu... nav laika.
Un ja vēl sliktums beigtos tikai ar mani... Es taču aizmirstu gan māju, gan bērnus, gan vīru. Projekts sakārtot virtuves skapīšus tā arī paliek projekta līmenī gada garumā, tāpat ar dēla istabas kārtošanu pēc būtības. Bet es taču darbojos sabiedrības labā, kādi skapīši, kādas istabas...
Ego pīkst
Un tā es ar vienu aci darbojos ar visu savu aizrautību, bet ar otru aci sevi vēroju no malas, un esmu spiesta nonākt pie smaga secinājuma – ka esmu kļuvusi datoratkarīga. Ka man liek elpot gmail ienākošās vēstules, un tās nosaka manu dienas kārtību, ka kāri tveru, cik cilvēki sasniegti, cik komentāri, cik patikšanas īkšķīši katram manam ierakstam FaceBook/Curantur lapā. It kā šajos ciparos slēptos mana vērtība vai dzīves jēga. Vai tiešām es domāju, ka man kāds ordeni beigu galā piešķirs?
Un tad man tomēr jādomā, vai te atkal nerēgojas mans nabaga Ego. Kas grib būt ievērots, grib būt pirmais, kas atnes svarīgo vēsti, alkst atzinības galu galā. Un šobrīd es nerakšos tālāk, kas tam ir vēl dziļāk apakšā, jo man jau tāpat pietiek mēslu, ko vākt šajā līmenī.
Un neba mani taustiņi pārstāj klikšķēt, vakaram atnākot. Ir taču tik ērti puiku atstāt dirnam pie TV vai datora, jo es netraucēti varu turpināt savas lietas. Kad sanāk visi mājinieki, tad pēdējā brīdī atraujos, un skrienu stresaini kaut ko gatavot vakariņām. Lai pēc tām – atkal datorā, nereti tikai pieklustu vēlu pēc 23 vai pat pēc pusnakts, tai brīdī neiedomājoties, ka tā arī sēžu jau vismaz 15 stundas. Un tā dienām, nedēļām, mēnešiem.
Jā, brīžam, kad ar savu trešo aci piefiksēju, ka visi mājās tupam katrs pie sava ekrāna, un tā vakariem no vietas, tad kāds smadzeņu stūris mani brīdina, ka labi vairs nav... Bet man taču nav laika domāt pēc būtības, ka nupatās visa ģimenes dzīve aiziet pa pieskari, man taču jāturpina glābt pasaule... Un es turpinu apbrīnot cilvēkus, kuri jau kļuvuši par manām autoritātēm – cik profesionāli viņi strādā, cik produktīvi, cik daudz izdara. Tātad man vēl jārok, jārok...
Einšteins un depresija
Un es roku... līdz kādā brīdī sāku pīkstēt par uzglūnošo un jau reālo depresiju. Lai gan draugi, paziņas, lasītāji nespēj salikt kopā manis radīto iespaidu ar aktīvo rosīšanos un darbošanās apjomu ar depresijas noti. Es gan varu, mans ķermenis var, jo gan zemapziņa, gan varbūt tieši vairāk fiziskais ķermenis jūt, ka kaut kas nav kārtībā. Bet es ko – izveru sevi cauri depresijai un ar kaismi uzsāku rakstu sēriju par depresijas iemesliem, caur tiem risinot arī savas personiskās problēmas. Sērija gan šobrīd pieklususi, gaidot uz manu laiku, ak, es – aizņemtā... Man patīk teiciens, ka arī Einšteinam bija tikai 24 stundas dienā, bet, re, viņš paspēja Relativitātes teoriju izveidot. Es saprotu, ka viņam tātad bijusi izcila darba organizācija, jo es gan nepaspēju ne piekto daļu – mans darāmo darbu un rakstāmo tēmu saraksts top tikai garāks un garāks, un, liekas, tas nekad nebeigsies.
Mana draudzene, kurai ļoti patīk un izdodas plānot savu laiku, brīnās par manām problēmām. „Kā”, viņa saka, „ieplāno! No 8-12 esi Homeopāte, tad gatavo pusdienas, pēc tam no 13-16 atkal esi Homeopāte! Pēc tam esi ģimenei!” Smaidot novērtēju draudzenes rūpes par mani un priecājos par viņas talantu tik eleganti organizēt savu dzīvi, bet uzreiz atzīstu savu fiasko šādi mainīties...
Bet brīžam es domāju, vai tikai manas depresijas iemesls nav vēl banālāks nekā es domāju – manām šūnām gluži vienkārši nepietiek skābekļa. Un kur lai tās ņemtu skābekli, ja laukā neeju un ja muskuļi kustēties drīz vispār būs aizmirsuši?
Lauras Skola
To, CIK ļoti par sevi nerūpējos, man īstajā brīdī un sev raksturīgajā tiešajā stilā atgādina Uguns Skolas Laura. Guļu bez spēka un atkārtojumā klausos Lauras vebinārus par Seksualitāti un Intīmo dzīvi (eu, tad jau nemiršu vēl!). Starp citu, vēl vari paspēt pieteikties, jo vebināri gaisā līdz 21. marta 24.00.
Laura savā stilā – īpaši neauklējoties ar uķi, puķi – pa spalvai neglauda, bet sauc lietas īstajos vārdos. Ka mēs katrs pats tik meistarīgi savu dzīvi sačakarējam. Un ka pie savām problēmām varam vainot arī tikai vienu cilvēku – katrs pats sevi. Un tas tā ir pa visām līnijām, seksuālās attiecības un to problēmas ir tikai kārtējais likuma apstiprinājums. (Piebilstu - veselība arī.) Un pirmais solis prom no problēmām sākas ar parūpēšanos par sava Zvēriņa vajadzībām. Un, jo vairāk klausos, jo vairāk ieraugu, cik ilgi un bezmaz apzinīgi esmu sevi ignorējusi, nedevusi sev pat iespēju un laiku sadzirdēt savas vajadzības, fiziskas un emocionālas. Jo esmu pārprastā sevis aizņemtībā sev iestāstījusi, ka man taču nav laika atslābt ne mirkli - ne nemedicīnisku grāmatu, ne žurnālu palasīt, viss tiek mērīts ar lietderības koeficientu...
Un beigu galā – baigi jau nu lietderīgi guļu knapi dzīva.
Zināšanas neatbrīvo no slimošanas
Un tā es pirmās 2 slimības dienas no vietas noguļu nemaņā – savā Melnajā caurumā - bez prasmes un spēka sev palīdzēt. Jo, ja es vesela esot, neprotu par sevi parūpēties, ir visai loģiski, ka es to nepratīšu, arī slimai guļot. Tomēr ievēroju, ka man ik pa laikam gribas dzert izteikti aukstu ūdeni. Cilāju savā nogurušajā prātā gripas homeopātiskās zāles, un neatceros, kurai no tām bija raksturīgs tieši šis simptoms. Tikai trešajā dienā Colds/Flu mape tomēr ieceļo manā gultā, un atrodu, ka zāles ir Bryonia un Eupatorium. Bryonia sāk nākt man palīgā.
Šķiet, 4. dienā es nolemju sev sarīkot Detox vannu, cerot, ka slimības toksīni tā ātrāk gribēs atstāt manu organismu. Kamēr vēl tikai tek vannai ūdens, es no ledusskapja sadabūnu savu slaveno skābu kāpostu burku, jo tukšās zarniņas sailgojušās skābā, kraukšķīgā veselības avota (šokolāde var stāvēt pie ratiem). Tā, guļu karstajā mālu ūdenī, un smaidīdama lieku iekšā skābus kāpostus.
Tikai 5. slimības dienā atceros par vistas buljona atveseļojošo spēku. Saņemu visu savu neesošo enerģiju, top kauliņu zupa, kas, neatejot no katla, ar kāri ielīst manās bezspēcīgajās iekšās. Vēl lielākam efektam zupai pievienoju sviestu. Liekas, cāļa zupa baro gan dvēseli, gan pagurušo miesu, jo burtiski sajūtu tās iedarbību līdz kāju pirkstiem. Domāju, ka tieši zupas nopelns ir, ka sestajā slimošanas dienā esmu jau kustama un ka var tapt šis raksts.
Auzas ir
Bet to, kādās auzās esmu, sapratu pēc tā, ka pat slimības gultā guļot, mans prāts, tā vietā lai atpūstos, maldās pa Curantur sadaļām, atrodot, ko pielabot te, pamainīt tur. Kur likt jaunu apakšsadaļu, kā to nosaukt, kur sen solīto neesmu uzrakstījusi, kādi raksti pirmie būtu jāraksta utt, utjpr. Tā domās man tapa šis raksts, pirms to vēl sāku drukāt. Domāju nevis par sevi, vai bērniem, vai dzīvi, bet esmu 100% iekšā sevis pašas radītajā virtuālajā pasaulē, slima vai vesela. Un tāpēc iedomājos – varbūt patiesi esmu jau nojūgusies?
Nē, nu sev attaisnojumam saku, ka tas taču labi, jo nozīmē, ka man patīk tas, ko daru, un cilvēku atsauksmes man dod motivāciju turpināt. Visa māksla būtu atrast līdzsvaru starp manu darbošanos un savu dzīvi, ko līdz šim esmu tik meistarīgi atstājusi novārtā. To jau apzinos gan, ka citiem varu dot tikai tad, ja pati esmu vesela. Un tagad varu teikt paldies savam gudrajam ķermenim un slimībai, kas pie manis nāca tikām, kamēr es beidzot sapratu tās nesto vēsti.
Svinīgi solos
Un pirmais smagajā mācībā gūtais apsolījums sev ir doties uz sporta klubu, tiklīdz kā varēšu tikt laukā no mājas. Jo līdzšinējā sevis mānīšana, ka es jau pati, gudra, varu, kā redzam, ir novedusi mani pie vispārēja kraha. Tātad man tomēr vajag pātadziņu, kas dzen. Kā lielais dēls teica, ja samaksā naudu, tad kaut vai skopuma dēļ būsi spiests iet. Nē, nu es nevaru teikt, ka man galīgi nebūtu gribasspēka, re, kafiju tā arī nedzeru no 2. janvāra, un neko, dzīvoju. Bet kafijas nedzeršana laiku nepatērē, kamēr vingrošana manā prātā līdz šim taču laupītu manu tik lietderīgo laiku.
Baidos sasolīt par daudz, bet zinu, ka man vajadzētu tomēr kaut mazliet ņemt vērā draudzenes padomu un apzināti ieplānot laiku gan pusdienām, gan savai atpūtai, gan ģimenei. Einšteins taču ēda pusdienas, domāju:)
Nu, ko, teicienu par Kurpnieku bez kurpēm zini, vai ne? Diemžēl šoreiz man tas jāattiecina uz sevi pašu. Vēl jau neesmu atpakaļ pilnajā spēkā un enerģijā, bet gribētos sev apsolīt par sevi turpmāk parūpēties labāk. Lai nesanāk teikt: „Neskaties uz maniem darbiem, klausies uz maniem vārdiem!”
Es atļāvos šajā rakstā pati sevi pavilkt uz zoba, lai situācija nesajustos tik dramatiska. Un man ir aizdomas, ka pasaulē staigā vēl daudzi tādi paši "neaizvietojamie" cilvēki kā es. Un tāpēc varbūt manas mācības var noderēt arī Tev. Taču es zinu, ka turēt solījumu man var nākties visai grūti, ņemot vērā savu talantu izrullēties kā Carcinosin paklājiņam (Carcinosin – zālīte Homeopātijā, kam raksturīgas rūpes par citiem, aizmirstot par sevi). Bet mana veselība, mans tik ilgi novārtā atstātais ķermenis klauvē pie mana veselā saprāta, un liek man pamosties un apjēgt, ka mans mīļais teiciens „Izvēlies būt vesels!” attiecas arī uz mani:) Jo Prieks taču nav iedomājams bez Veselības, vai ne?
Lasi nākamo ierakstu te 14. Pietura. Daudz laimes dzimšanas dienā!