PAŠI PŪTA, PAŠI DEGA jeb pārdomas par bērnu ēdināšanu Latvijā
Raksts ar nosaukumu "Kafijas automāts skolā? Pārdomas par bērnu ēdināšanu Latvijā" publicēts žurnāla Ko Ārsti Tev Nestāsta 2020. gada janvāra numurā
Janvāris neizbēgami
nāk ar jaunām cerībām, mērķiem, apsolījumiem un plāniem Jaunajam gadam.
Iespējams, citu labo nodomu sarakstā ierindojas arī apņemšanās vairāk domāt par
savu un bērnu veselību, kas cita starpā ietvertu arī veselīgākas uztura
izvēles. Tikai kā saprast, kas tad ir veselīgs uzturs? Kas ir labākais bērniem
un lielajiem? Vai laikā, kad informācija ir tik viegli pieejama, dažādajos
(bieži – pretējos) viedokļos neesam aizmaldījušies vairāk kā jebkad?
Tā kā ēdiens ir tas, kas ceļo cauri mūsu organismam (kuņģa un zarnu traktam) un tiešā veidā ietekmē mūsu veselību, ir loģiski skatīties un domāt, ko, kad, kāpēc ēdam. To saprata ASV valdība jau tālajā 1980. gadā, un, labu gribot, valsts līmenī izveidoja pirmās uztura vadlīnijas, kas, citu ieteikumu starpā, bailēs no sirds un asinsvadu slimībām aicināja ēst mazāk taukus, bet vairāk uzturā iekļaut ogļhidrātus. Neskatoties uz interneta neesamību toreiz, šīs vadlīnijas drīz nonāca arī līdz Eiropai un Latvijai, un vairāk kā 30 gadus ir ietekmējušas mūsu ēšanas paradumus. Un diemžēl turpina ietekmēt joprojām.
Pretēji gaidītajam, sekojot šķietami veselīgā uztura vadlīnijām, - ēdot vairāk graudu produktu un liesāku ēdienu - sirds un asinsvadu slimības joprojām ir galvenais nāves cēlonis pasaulē. Šodienas realitāte ir, ka mēs kā sabiedrība kopumā esam ļoti slimi, daudzas slimības – vēzis, sirds un asinsvadu slimības, diabēts, autoimūnās saslimšanas - jau ieņēmušas epidēmiskus apmērus. Bez tam slimības paliek aizvien jaunākas – ar slimībām, ar ko kādreiz slimoja vecumā, tagad slimo jauni cilvēki un pat bērni.
Vai šī dramatiskā situācija ir vai nav saistīta ar joprojām dominējošajām uztura vadlīnijām pasaulē, to rādīs laiks, medicīna un zinātne. Protams, mūsu veselību ietekmē ne tikai uzturs, bet arī ģenētiskā nosliece, vide, fiziskā aktivitāte un dzīvesveida paradumi. Taču nu jau pat Pasaules veselības organizācija satraucas, ka kopš 1980. gada pasaulē ir dubultojies to cilvēku skaits, kam ir liekais svars un aptaukošanās. Vai tikai sakritība gadu skaitļos?
Apjomīgā 200 valstu pētījumā PREDIMED (1) par cilvēku svara izmaiņām laikā no 1975. līdz 2016. gadam tika iekļauta arī Latvija, un rezultāti saka, ka arī mēs vidēji statistiski paliekam tuklāki, ko apstiprina konstanti pieaugošais ķermeņa masas indekss (ĶMI) gan sievietēm, gan vīriešiem, gan bērniem.
Tāpēc arvien vairāk dzirdam uztraucošas speciālistu runas par liekā svara problēmu, aptaukošanās tendenci sabiedrībā, kas nereti iet roku rokā ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību, diabēta attīstības risku vai insulīna rezistenci. Pēc Latvijas Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) datiem (2014) mūsu valstī katrs ceturtais zēns un katra piektā meitene 7 gadu vecumā ir ar lieko svaru. Jaunākā pētījuma dati - Bērnu antropometrisko parametru un skolu vides pētījums Latvijā, 2018./2019. mācību gads.
Sen ir pienācis laiks, lai apstātos, atskatītos uz šo bēdīgo statistiku, izdarītu secinājumus, un ieviestu korekcijas gan uztura vadlīnijās, gan cilvēku domāšanā un ēdienkartē. Pasaulē jau vairākos apjomīgos pētījumos pierādīts, ka tieši lielais ogļhidrātu patēriņš veicina mirstību, nevis tauki. Prieks, ka PURE pētījuma publikācijas (2) savās lekcijās (prof. G. Latkovskis, Dr I. Mintāle, Dr L. Meija) un konferencēs (Dr I. Konrāde) citē arī mūsu labākie un progresīvākie ārsti. Tātad redzam, ka medicīna un uzturzinātne lēnām, bet tomēr maina savu redzējumu par tauku un ogļhidrātu nozīmi veselībā.
Tai pat laikā mūsu valstī ar likuma spēku (MK noteikumi Nr 172) ir noteikts, ka bērniem skolās un bērnudārzos katru dienu ēdienkartē jānodrošina tik un tik gramu ogļhidrātu, tik tauku un tik olbaltumvielu (daudzums atkarīgs no vecuma). Priecē, ka 2018. gada 21. augustā pieņemti MK noteikumu (Nr 172) grozījumi (3) kas gan turpmāk atļauj Latvijā veģetāru ēdienkarti skolās un bērnudārzos, gan nedaudz pakoriģē dažu produktu vai to grupu daudzumus. Piemēram, kartupeļu daudzums nedēļā tagad samazināts 2 reizes, tā vietā palielinot citu dārzeņu un augļu daudzumu. Tāpat kopš 2018. gada rudens bērniem skolās un bērnudārzos noteikts vairāk ēst piena un skābpiena produktus. Šīs izmaiņas, protams, labas un apsveicamas, tomēr saliktie ogļhidrāti - kartupeļi, griķi, graudaugu pārslas, makaroni, rīsi, putraimi - joprojām bērnu ēdienkartē dominē. Arī klasiskajā uztura piramīdā (4) joprojām redzam 6 graudu porcijas dienā kā veselīga uztura pamatu, bet tauki vien pašā piramīdas spicītē.
Vai beigās neiznāk tā, ka paši ar MK noteikumu palīdzību pieradinām bērnus pārtikt no saldinātiem dzērieniem, makaroniem, sviestmaizēm, bet pēc tam uztraucamies par bērnu svaru? Varbūt liekā svara epidēmijai ir kāds sakars ar to, ko bērniem barojam skolās un bērnudārzos, un, protams, arī mājās? Bet iespējams, ka problēma ir nevis paši MK noteikumi bērnu ēdināšanas regulēšanai, kas uz papīra nemaz neizskatās tik slikti, bet šo noteikumu praktiskā realizēšana dzīvē? Zemāk tikai daži piemēri.
Grūti saprast, kāpēc bērniem skolā pusdienās būtu jādod saldināta tēja. Dēls pusaudzis, reiz ieraudzījis skolas ēdnīcā citronūdeni, nopriecājās, ka būs, ko padzerties, taču arī šis izrādījās cukursalds dzēriens. Ķīseļi un kompoti joprojām populāri gan bērnudārzos, gan skolās, lai gan ķīseli vairums bērnu neēd, arī tāpēc, ka tos vairs negatavojam mājās, un bērni šo saldo ēdienu ēst nav pieraduši. Tā vietā, lai šo cukuroto un kalorijām pilno ēdienu izņemtu no ēdienkartes, atstājot to pagājušajam gadsimtam, uztura speciālisti aicina mammas ķīseļus gatavot arī mājās, lai radinātu bērnus tos ēst. Vai nav gluži ačgārna loģika?
Rodas aizdomas, ka pievienot cukuru dzērieniem ir vislētākais veids, kā bērniem nodrošināt MK noteikumos paredzēto ogļhidrātu devu. Kāpēc vecākiem īpaši jācīnās par iespēju bērniem padzerties ūdeni un tas jāorganizē, piemēram, par klases vai grupiņas fonda naudu? Ir dzirdēts par privātskolām, kur progresīvi un par bērnu veselību domājoši vecāki ēdinātājiem palūdz cukura paku atvest un nolikt blakus, nevis to pievienot dzērienam vajadzīgo MK normu izpildīšanas nolūkos...
Pirmā kursa medicīnas students jums pateiks, ka liekie ogļhidrāti organismā pārvēršas tauku rezervē. Veselības ministra Gunta Belēviča laikā labi domātā reforma paredzēja no skolu ēdnīcām un kafejnīcām izņemt bulciņu un citu konditorejas izstrādājumu kalnus, kā arī saldināto dzērienu automātus. Veselības ministri sen nomainījušies, un bulciņas klusām, bet pārliecinoši atradušas ceļu atpakaļ uz skolu. Un ne Veselības ministrijas ierēdņiem, ne Veselības inspekcijai nav ne vēlmes, ne kapacitātes to visu izkontrolēt un sakārtot reiz labi iesākto. Tā bulciņu vilciens klusām pazūd mūsu bērnu vēderos, un pēc tam paši šausmināmies par rezultātu. Un kāda te vairs nozīme MK noteikumu regulētajiem uzturvielu daudzumiem? Aptaujājot vecākus, uzzināju, ka skolās ir pat kafijas automāti, kas kādā skolā novietots arī pamatskolas (!) korpusā. Tātad bērni skolā brīvi var iegādāties gan bulciņas, gan espresso kafiju, gan dažādus sīrupainus kakao, un citus dzērienus.
Kamēr pasaulē arvien mazāk nodarbojas ar kaloriju un uzturvielu procentu skaitīšanu, Latvijas likumdevēju, ierēdņu un amatpersonu centība radīt un izpildīt visas iespējamās instrukcijas ir tiešām apbrīnas vērtas. Paši radām noteikumus, tad tos cītīgi mēģinām pildīt, paši kontrolējam un naski sodām tos, kas neklausa. Ir ko ņemties. Tā mūsu valstī ar likumu skolas bērniem obligāti jāiebaro 225 g kartupeļu nedēļā, 200 g gaļas vai zivs, 450 g piena produktu. Kā izdzīvo bērni tajās valstīs, kur skola nenodrošina ēdienu, bet vecāki dod līdzi pusdienu kastīti? Vai šie bērni izaug citādi, nezinot uzturvielu procentuālo attiecību?
Vai, pēc MK noteikumiem veidojot ēdienkartes Latvijas bērnudārzos un skolās, netiek aizmirsts, ka bērni ēd arī mājās? Bērnudārznieki - vismaz vakariņas, bet skolas bērni – gan brokastis, gan vakariņas. Vecāki mājās diez vai ēdienu sver un rēķina gramus, kalorijas un procentus. Tas būtībā padara skolas un bērnudārza ēdienkartes normas diezgan bezjēdzīgas, jo patieso dienā apēsto ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu daudzumu aprēķināt un uzzināt nav iespējams, īpaši, ja bērns skolas ēdienu ēd nelabprāt, nereti arī tā sliktās kvalitātes vai garšas dēļ. Kā liecina nesenā bēdīgā pieredze Latvijas bērnudārzos, skrupulozi ēdienkartes aprēķini negarantē arī ēdiena kvalitāti un nespēj pasargāt bērnus no saindēšanās ar pārtiku (bet tā jau cita tēma). Pārāk daudz resursu mūsu valstī tiek veltīts, cenšoties uz papīra atbilstoši vadlīnijām sarēķināt un teorētiski nodrošināt to, kas tik un tā nesasniedz praktiski vēlamo un neatbilst situācijai reālajā dzīvē. Vai jūs mājās rēķiniet, cik ogļhidrātus, taukus un olbaltumvielas apēdiet ikdienā? Vai, ejot uz ēdnīcu vai restorānu, jautājiet pēc kaloriju skaita savā šķīvī? Vai sen nebūtu laiks atvadīties no Padomju laikā pierastās disciplīnas un kārtības, kas nereti tāda ir tikai uz papīra?
Nevienā no skolām vai bērnudārziem, par ko pastāstīja vecāki, kas dzīvo ārpus Latvijas, ēdienkartē netiek norādīts uzturvielu daudzums, bet visur, ja ēdienu piedāvā, rūpējas, lai ēdiens būtu pilnvērtīgs. No vecāku atbildēm par ēdināšanu ārzemju skolās varēju spriest, ka citās valstīs ir gan labie, gan ne tik labie piemēri. Bieži tās ir sviestmaizes vai ēdiens termosā līdzi no mājām. Ir skolas un bērnudārzi, kur vecāki brīvprātīgi gatavo ēdienu bērniem. Ir skolas, kur ēdienu uz skolu atved sasaldētu, vai pusdienas laikā skolas pagalmā iebrauc picu un saldējuma mašīna. Taču, piemēram, Francijā kādā skolā pieejamas 4 veidu ēdienkartes – standarta, bez cūkgaļas, veģetārā un bērniem ar alerģijām, bez tam ēdienkartē netiek norādīts uzturvielu daudzums.
Mēs, protams, varam būt lepni un priecīgi, ka mūsu skolās un bērnudārzos, atšķirībā no citām valstīm, bērni saņem siltu ēdienu, pie tam skolā – par valsts budžeta naudu. Tomēr MK bērnu ēdināšanas noteikumu realizācija dzīvē ir visai tālu no ideāla. Ir skolas, kur ierobežojošā budžeta vai citu apsvērumu dēļ darbojas dubultā grāmatvedība – pastāv reālās ēdienkartes un tās, kas uz papīra un kas paredzētas brīdim, kad atnāk kontrole. Varbūt tieši novecojusī uztura piramīda un vecās 1980. gada uztura vadlīnijas mums neļauj paskatīties uz ēdienu vienkāršāk un veselīgāk? Atgriezties pie dabiska, vienkārša, pilnvērtīga ēdiena, kas nav samocīts ar aprēķinu un uzturvielu attiecību tabulām, ir šī raksta aicinājums. Bērnudārzos un skolās vēl daudz darāmā, lai uzlabotu bērnu ēdināšanu pēc būtības, nevis pēc likuma burta un pareiziem kilokaloriju cipariem.
Atsauces
- The Lancet, Vol 390, Issue 10113, p2627-2642, 2017, DOI: https://doi.org/10.1016/S0140-6736(17)32129-3
- The Lancet, Vol 390, Issue 10107, p2050-2062, 2017, DOI: https://doi.org/10.1016/S0140-6736(17)32252-3
- https://likumi.lv/ta/id/301201-grozijumi-ministru-kabineta-2012-gada-13-marta-noteikumos-nr-172-noteikumi-par-uztura-normam-izglitibas-iestazu-izglitojamiem-s...
- http://www.ldusa.lv/lv/content/ldusa-uztura-piramida
Silvija ĀBELE
Raksts ar nosaukumu "Kafijas automāts skolā? Pārdomas par bērnu ēdināšanu Latvijā" publicēts žurnāla Ko Ārsti Tev Nestāsta 2020. gada janvāra numurā
