Kāpēc slimot ir labi. 2. Vai slimības avots ir mūsos pašos?
Lasi te iepriekšējo rakstu Kāpēc slimot ir veselīgi - tajā runājam tieši par bērnu slimošanu
Lasi šī raksta sākumu šeit Kāpēc slimot ir labi. 1. Epiģenētika, Mikrobioms un 5 ceļi uz veselību
Vai vīrusi ir mūsos pašos?
Daudzos gadījumos vīrusu saslimšanas nav sliktas, bet tās nodrošina organisma attīrīšanos. Vīrusi var nenākt no ārpuses, tie var būt mūsos pašos, kas, esot līdzsvarā, mūs aizsargā, bet šim balansam esot izjauktam, mums izraisa saslimšanas simptomus. Tas nozīmē, ka mūsu organismā esošajiem vīrusiem ir bioregulējoša loma. Ja mēs saslimstam, tas var būt mūsu pašu vīruss, pār kuru organisms zaudējis kontroli. Kamēr organisma vide ir labvēlīga, mēs varam nēsāt apkārt vīrusu un nesaslimt, pat ja apkārt visi slimo ar gripu. Herpes vīruss te ir labs piemērs – mēs vairums esam tā nēsātāji, bet saslimst taču ne visi.
Masu medicīna uzskata, ka sliktie organismam uzbrūk no ārpuses, un arī risinājums jāmeklē ārpusē. Ja mūs novārdzinājis vīruss, tātad jāmeklē ķīmiskas zāles, lai to nobeigtu. Vai, ja apkārt izplatās vīruss, tad meklējam glābiņu vakcīnās, lai nesaslimtu.
Bet šis ir tieši pretēji tam, kā ir patiesībā. Mūsu spēks un vājums ir mūsos pašos, tātad gan spēja nesaslimt, gan arī atveseļošanās potenciāls ir iekodēts brīnumainajā cilvēka organismā.
Vīrusu ģenētiskais materiāls cilvēka organismā atrodas līdzās mūsu pašu gēniem. Un tieši tāpat, kā mēs varam ietekmēt un izmainīt savus gēnus ar to, ko ēdam, mēs varam izmainīt gēnus arī vīrusam. Epiģenētika vienlīdz attiecas kā uz mūsu pašu gēniem, tā arī uz vīrusu ģenētisko materiālu. Tas savukārt nozīmē, ka vīrusu DNA, kas ietverti mūsu ģenētiskajā kodā, arī var būt aktivēti vai padarīti neaktīvi atkarībā no tā, ko mēs ēdam, kādā vidē dzīvojam, kādas zāles lietojam utt. Un ar veselīgām izvēlēm mēs vīrusu padarām nemanāmāku, savukārt, ar pārstrādātas pārtikas un medikamentu lietošanu mēs vīrusu aktivizējam.
Tātad vīrusi, kas ir mūsos, īstenībā mums palīdz uzturēt organisma līdzsvaru jeb Homeostāzi. Epiģenētiskie faktori aktivizēs vīrusa gēnus, lai izraisītu vīrusa saslimšanai atbilstošos simptomus, ar mērķi glābt mūsu organismu. Tātad īstenībā vīrusa saslimšana glābj Tev dzīvību. Jo, kā likums, vīrusa gēni, ja tos pārāk stimulē ar neveselīgu dzīvesveidu, liek mums iziet no ierindas un piespiedu kārtā attīrīties caur saslimšanu un tās simptomiem. Sanāk, ka šie mūsos mītošie vīrusi darbojas kā drošinātāju sistēma. Kas ar slimību signalizē katru reizi, kad esam pāršāvuši pār strīpu, nerūpējoties par savu veselību.
Ja tas ir tā, tad saprotam, kāpēc slimība jeb vīrusa radītie simptomi, mums dara labu. Tie mūs brīdina par vēl lielākām briesmām – hroniskām vai autoimūnām saslimšanām, un neļauj mums līdz tām nonākt, jo izslimojot akūto saslimšanu, mums ir dota iespēja attīrīties un pārdomāt, ko darām savam organismam pāri.
Vīrusi – organisma iekšējie drošinātāji
Un jo vairāk es domāju, jo vairāk man patīk analoģija par vīrusiem kā organisma drošinātājiem. Kamēr viss notiek labi, tikmēr mēs par drošinātāja eksistenci nemaz nezinām. Bet pilnīgi noteikti tos pamanām, kad visnegaidītākajā brīdī gaisma pēkšņi nodziest. Tad gan mēs zinām, kur skriet, lai drošinātāju kastē nospiestu pareizo verķi uz augšu. Tikuši atkal pie gaismas, atviegloti uzelpojam, ka tas bijis TIKAI drošinātājs. Un tikai retais padomās, KĀPĒC “korķi” tika izsisti – varbūt, ka slodze bijusi par lielu (tehniskajās detaļās lūdzu mani atvainot).
Lūk, mūsos mītošie vīrusi pilda tieši tādu pašu drošinātāju funkciju. Un kad saslimstam, tie ir jau nostrādājuši, brīdinot mūs, ka šobrīd slodze organismam ir par lielu – vai nu sakrājušies toksīni par daudz, vai ēduši esam ne pārāk veselīgi, vai stress novājinājis imūnsistēmu. Un vīruss nevar citādi mūs dabūt pie gaismas un labas veselības, kā vien ar saviem raksturīgajiem simptomiem piespiedu kārtā mūs noliekot gultā. Atņemot apetīti, lai attīrās zarnas, uzsitot lielu temperatūru, lai sadeg toksīni, sviedrējot mūs, lai gribam vairāk dzert un palīdzam toksīniem izkļūt no ķermeņa. Un visbeidzot – nokavējot visas svarīgās un nekādi neatliekamās tikšanās un darīšanas, piespiež mums saprast, ka pasaule tāpēc neapstāsies, un lietas turpinās notikt arī bez tik svarīgajiem mums.
Vīrusa izraisīta saslimšana parasti notur mūs mājās vismaz 7 dienas, tas ir laiks, kas nepieciešams, lai organism uzkrātie toksīni tiktu no organisma izvadīti. Un, ja vien esam paklausījuši vīrusam, esam ļāvušies būt vājiem un slimiem, nevis savā pārprastā varonībā un neaizvietojamības apziņā turpinājuši savas gaitas, tad šī piespiedu dīkstāve dod iespēju jaunam restartam – tīrākā ķermenī un ar vēsāku prātu. Tas nozīmē, ka vīruss patiesībā ir mūsu glābējs, kas tik ļoti rūpējas par mūsu ķermeni un labsajūtu. Tas ir mūsu iekšējais veselības sargs, kas sauc palīgā, kad jau ir pārāk slikti.
Un man Tev nemaz nav jāstāsta, jo Tu pats/i labi saproti, cik ļoti šis viss dabas ieprogrammētais atveseļošanās un attīrīšanās mehānisms tiek, atvaino, sačakarēts, ja tajā iejaucamies ar zālēm pret temperatūru, antibiotikām, pretsāpju tabletēm, sīrupiem utt. utjpr. Jo, tā vietā, lai sadzirdētu izmisuša organisma palīgā saucienu un dotu iespēju dabiski attīrīties, mēs piepačkājam savu imūnsistēmu ar ķīmiskām zālēm, kas ne vien pašas nodara kaitējumu, liedzot organismam tīrīties, tām piedevām ir arī blakus efekti.
Vai izdzisušai gaismai palīdzētu iedegties antibiotikas? Vai vēl vairāk elektrības patērētāju pieslēgšana? Nē, bet samazināta elektrības patērētāju slodze gan. Tāpat ar mūsu organismu – tas, ko mēs izdarām ar zālēm – pielabojam kosmētiski simptomu izpausmes – tikai apgrūtina aknu darbību un vēl vairāk piesārņo visu ķermeni. Un tās noteikti nepadara mūs veselākus. Cēlonis jau turpina gruzdēt, bet imunitātei ir iedota pilnīgi skaidra informācija – ka organisms nav spējīgs pats tikt galā. Tas savukārt nozīmē, ka nākamā slimošana nebūs ilgi jāgaida. Gan tāpēc, ka imunitāte ar šādu katru zāļu apspiestu slimošanu sarausies mazāka un mazāka, gan tāpēc, ka organisms paliek aizvien piesārņotāks. Tāpēc kā kārtējā iespēja organismam sadedzināt sārņus, nāks nākamā slimošana.
Es Tev nesolu, ka spēšu detaļās atbildēt un pamatot šo iekšējā vīrusa viedokli, ja sāksi man uzdot jautājumus par konkrētiem vīrusiem. Šo visu Tev stāstu vairāk kā filozofiju, kas, cerams, Tev palīdzēs citādi paskatīties uz slimošanu, ļaujot neskriet pirmajā saslimšanas dienā uz aptieku pēc temperatūru pazeminošiem līdzekļiem. Bet, piemēram, Dr Palevsky uzskata, ka, jā, piemēram, masalas ir iekodētas mūsu gēnos.
Un vakar, kā jau Pretvēža dienā, vēlreiz noklausījos youtube rullīti par RigVir zālēm, kas radītas Rīgā un tiek veiksmīgi izmantotas vēža ārstēšanai. Šim piemēram gan ir tāla līdzība ar to, ko runājam šeit, bet, redzi, arī šīs zāles satur vīrusu, kas dīvainā kārtā nekaitē imūnsistēmai, bet nogalina svešās vēža šūnas. Baidos izteikt minējumus par šāda preparāta darbības mehānismu, bet šis piemērs man liek domāt, ka arī šajā gadījumā cilvēka organisms šo labo vīrusu atpazīst. Interesanti, kāpēc?
Tātad pēc mūsu teorijas sanāk tā – jo vājāka imūnsistēma, jo biežāk vīruss pacels galvu. Un tikai ar mērķi organismu attīrīt un stiprināt. Ja mēs ļaujamies atveseļošanās procesam, ārstējamies dabiskiem līdzekļiem, tad pamazām dodam iespēju imūnsistēmai kļūt stiprākai un ilgtermiņā slimot mazāk. Bet, ja mēs par vīrusa labajiem nodomiem neko nezinām, un uz to dusmojamies un sevi ārstējam ar smago artilēriju, tad parakstām sev recepti slimot arvien biežāk un biežāk. Jo vīruss tik un tā centīsies mūs glābt, dodot iespēju caur slimību palikt veselākiem. Kamēr mēs to beidzot sapratīsim.
Kāpēc saslimstam jeb stress – pirmcēlonis visam
Kas tad ir tie faktori, kas veicina saslimšanu, kas veicina vīrusu gēniem sarosīties un kļūt stiprākiem?
Dr Palevsky apgalvo, ka stress ir pirmcēlonis visam. Ar to domājot ne tikai emocionālo, bet arī fizisko stresu. Stresu šūnu līmenī izraisa, piemēram, toksīni. Ko lielā mērā piegādājam sev ar pārtiku un ķermeņa kopšanas līdzekļiem. Stress vairo iekaisumu, uz ko tūlīt reaģēs ķermenis. Atbildei organisms palielinās tādu savienojumu daudzumu šūnās, kas tūlīt dosies uz vietu, kur stress organismā sajūtams. Imūnsistēmas uzdevums ir stresa izraisītājam uzbrukt un panākt, ka tas mums nekaitē.
Ja stress turpinās, šo savienojumu koncentrācija pieaugs, jo to mērķis ir iznīcināt iebrucēju, piemēram, toksīnus. Ja toksīni uzkrāsies, šūnu normāla darbība būs apdraudēta. Mūsu dzīvības spēks katrā šūnā ir tik liels, ka šūnas izdzīvos tik ilgi, cik vien iespējams. Lai novērstu šūnu bojāeju, pamostas mūsu sargātājvīruss, un organisms saslimst, lai palīdzētu ķermenim attīrīties. Tad mums vairs nav citas izvēles, kā gulēt gultā un saprast, ka visus darbus tāpat nepaspēsim paveikt. Slimība mūs piespiež apstāties, mēs pamazām padodamies, atļaujam sev paslimot, organisms attīrās un gan fiziskā, gan emocionālā stresa līmenis krietni samazinās. Līdz ar to aug organisma spēja atveseļoties.
Tātad arī šajā scenārijā mēs redzam, ka slimība ir cilvēka ķermeņa iespēja pilnībā attīrīties no toksīniem, no kuriem nevarējām atbrīvoties ikdienā – svīstot, elpojot, guļot un ejot uz tualeti.
Ko dara zāles šajā visā bildē? Tās aptur toksīnu izvadīšanu no ķermeņa. Diemžēl ārsti ir apmācīti rīkoties pēc algoritma – ja ir tādi un tādi simptomi, tad jādara tas, tas un tas, parasti tas nozīmē – jādod tādas un tādas zāles. Un šīs ziemas gripa daudziem beidzas ar antibiotikām, lai gan kā mēs paši, tā ārsti zina, ka vīrusu saslimšanai antibiotikas nepalīdz. Bet diemžēl ārstam nav daudz alternatīvu. Un, sākot dzert zāles, mēs atkal nerespektējam slimības dabisko procesu kā lielisku iespēju attīrīties.
Taču ķīmiskas zāles nepalīdz organismam palikt veselākam. Atveseļošanās potenciāls ir mūsos katrā pašā, svarīgi ir tam ar zālēm netraucēt.
Turpini lasīt www.curantur.lv un izvēlies būt vesels!
Silvija
Avots
Dr Lawrence Palevsky lekcija interneta veselības forumā Evolution of Medicine Summit www.evolutionofmedicinesummit.com, kas tiešraidē bija dzirdama 2014. gada 11. septembrī
Šis raksts publicēts ar Dr Lawrence Palevsky atļauju