2. Pietura. Piedošana
Brīžiem sajūtos, it kā vilktu smagu dzīves vezumu, kur tieši man par visu ir Jā-padomā, un visvairāk par bērniem, vīru, ģimeni, līdzcilvēkiem. Pati sevi atstājot beidzamajā vietā, vienmēr nebeidzot klusi cerēt, ka gan arī par mani kāds iedomāsies. Un, ai cik man mīļš ir Ēzelīša I-ā teiciens: „Visi jau nevar, visiem jau nepienākas.” Bet es jau nesaku, ka man pašai ar šādu dzīves sajūtu ir bijis viegli. Un vēl grūtāk ir bijis maniem mīļajiem cilvēkiem ap mani. Tāpēc divtik motivēta es esmu mēģinājusi atbilstoši vecumam un briedumam meklēt savas atbildes. Jautājot – kas ir tas, ko es nesaprotu, kas ir tas, kas man ir paslīdējis garām, kāpēc manai dzīvei ir smaguma nevis prieka izjūta?
Laiks starp 20 un 30 likās tik piesātināts – Universitāte, PhD studijas, bērnu dzimšana, darbs, dzīvesvietas maiņas – ka īsti laika nemaz neatlika prātot par eksistenciālas dabas jautājumiem, vai esmu laimīga, kas man pašai patīk, ko vēlos dzīvē. Likās, viss ir, un tā ir labi. Manus drūmākos periodus kaut kā pārlaidām, lai atkal viss turpinātos, kā ierasts.
Mani garīgās izaugsmes tempi paātrinājās pēc 30 gadu sasniegšanas, kad grāmatnīcās lūkoju pēc grāmatām par Pašapziņu, Depresiju (protams), Līdzatkarību (sk. Melody Beattie), Dzīves uzdevumu (sk. Stephen R. Covey), Laimi utt., utjpr. Izlasot teju visus Lūles Vīlmas sējumus, man nepalika vieglāk, jo galvenais, ko toreiz sapratu, ka viss slēpjas Piedošanā. Sev un citiem. Tikai šī atziņa nebūt neatviegloja manas domas, jo atkal man bija nākamais uzdevums, pie kā Jā-strādā. Un atkal apjausma, ka tieši Es līdz šim to neesmu mācējusi un sapratusi, kas pievienoja vēl vienu pasmagu atbildības salmiņu manai stiprajai Ēzelīša mugurai.
Tiesa, kādā brīdī Piedošanas doma, iesēta manā zemapziņā, tomēr lēnām sāka dot augļus – apjautu, ka varu domāt par saviem vecākiem, īpaši par mammu, ar mīlestību, vairs nenosodot viņus savās domās par to, kāda veidojusies mana dzīve. Jo visvieglākais jau ir skatīties atpakaļ un ņemties ar to, ko tik un tā mainīt vairs nevar (un tad ir attaisnojums neko nedarīt šodienā). Grūtāk ir mainīt savu attieksmi šodien un ar skatu uz nākotni, un to nevar izdarīt, ja nav sakārtotas lietas, kas bijušas pagātnē. Tāpēc tā vietā, lai pārmestu bērnībā neiedoto mīlestību, centos iedomāties un izjust, kāda bijusi manu vecāku bērnība kara laikā un tūlīt pēc tam. Un saprast, ka viņiem kā bērniem pašiem emocionāli mīlestības nebija par daudz (ja vispār), jo viņu vecākiem dzīve ritēja fiziskas izdzīvošanas zīmē. Tētis kā zīdainis ir bijis pamests un uzaudzis bērnu namā. Kur lai viņš toreiz būtu iemācījies saprast, kas ir mīlestība? Tieši otrādi – jābrīnās, ka viņš sev dzīvei līdzi nebija paņēmis lielas dusmas un naidu par pārinodarījumu.
Ticu, ka katrā manas bērnības dienā vecāki deva man mīlestību pēc viņu toreizējās sapratnes , viņu tā brīža dzīves pieredzes un iespējām. Pat ja tās bija „tikai” rūpes, lai es būtu siltumā, paēdusi un vesela. Un man nav tiesību viņiem ko pārmest, un īstenībā varu būt pateicīga tieši par šādu savu pieredzi. Pat ja es saprotu, no kurienes aug kājas manai zemajai pašapziņai. Man likās bērnībā, ka mani mīl tikai par to, ko es izdaru - izdaru ko, lietderīgu, palīdzu, labi mācos. Un es ātri iemācījos mīlestību izpelnīties. Jo sapratu, ka vienkārši BŪT nepietiek, sapratu, ka mīlestība man jānopelna. Un, diemžēl šo izpelnīšanos esmu piekopusi visu dzīvi. Un nereti es aizdomājos, kurš ir tas brīdis, kad mēs sākam pazaudēt mīlestību. Jo mazu bērniņu vai kaķīti mēs taču mīlam tikai par to, ka viņi ir...
Arī tagad, kad man pašai bērni jau paaugušies un vecākais dēls jau savā dzīvē, es joprojām turpinu mācīties dot beznosacījuma mīlestību. Un zinu - tas ir tik viegli mazuļa periodā, kad esi gatavs apbučot savu bērniņu no galvas līdz kājām, dupsīti neizlaižot. Bet tas palēnām, nemanot piemirstas, bērniem izaugot. Es mācos. Un zinu, ka daudz vieglāk ir pateikt "Es Tevi mīlu" manam 9-gadīgajam bērnam, bet man ir īpaši jāpiedomā to atcerēties pateikt arī savam lielajam dēlam. Un cik ļoti es izbaudu viņa īpaši ciešo un ilgo apskāvienu, mana sirds dzied, sajūtot, ka viņš manējo - arī. Bet brīžos, kad man neizdodas, es sevi mierinu, ka tik un tā ar katru paaudzi mēs šo mīlestības vakuumu padarām mazāku, jo ticu, ka mani bērni spēs iedot vēl vairāk mīlestības savējiem.
Taču tikpat svarīgi ir atcerēties, ka beznosacījuma mīlestību gaida arī mūsu vecāki. Reiz izlasīju domu, ka ir tik viegli noglaudīt galvu bērnam, bet teju neiespējami - sirmgalvim. Vai Tu spēj noglaudīt galvu savai mammai vai tētim? Mīlestībā un pateicībā. Es vēl mācos dot atpakaļ mīlestību saviem vecākiem, arī piedodot, nepārmetot domās, pieņemot ar pateicību savu dzīvi, ko man dāvājuši tieši mani vecāki. Pat, ja no savas mammas to, ka viņa mani mīl, es pirmo reizi izdzirdēju viņas 76 gados, viņai pašai esot slimnīcā. Un savā mīlestībā es arī redzu, ka man ir jāciena mammas atturīgums, jo viņai atvērties fiziskiem mīlestības apliecinājumiem nav viegli. Es arī vēl tikai mācos "Es Tevi mīlu" pateikt savai mammai, un pirmo reizi to pateicu toreiz slimnīcā, kad man bija jau pāri 40.
Bet es atkal
aizrunājos. Doma bija pateikt, ka ne visi mani centieni meklēt grāmatās
atbildes uz maniem jautājumiem vainagojās panākumiem, kā tas bija ar Piedošanas
ideju. Bieži mani pārsteidza, ka problēmai, kura man likās esam vienīgajai visā
pasaulē, grāmatu veikalu plauktos bija pretim kaudzēm lasāmvielas. Un šis fakts
mani katru reizi atvēsināja, jo secināju, ka diemžēl neesmu ne vienīgā tāda, ne
unikāla ar savām iekšējām domām un emocijām. Ka cilvēki to ir izdzīvojuši sen
pirms manis, pie tam uzrakstījuši grāmatas, lai man palīdzētu. Jāatzīst,
lielais vairums no manis toreizējām grāmatām pēc būtības manas iekšējās sāpes
neatrisināja. Nereti tieši apziņa, ka citi ir spējuši, bet es nevaru, tātad
kaut ko joprojām nesaprotu, tikai mazināja manu jau tā zemo pašapziņu.