3. Pietura. Laimes barjera
Kaut kad ap 35 laiku vai pat agrāk es sev domās vizualizēju savu laimīgo dzīvi. Iedomājos, ka manā dzīves nogrieznī kaut kur man priekšā ir barjera, tieši tāda, kā vilciena pārbrauktuvei (šlagbaums, ja gribi). Un ka es ar katru dienu, katru izlasīto grāmatu, katru pieredzi, pamazām tuvojos šai robežšķirtnei, aiz kuras tad sāksies mana Laimīgā dzīve. Tagad smaidu, ka es pat nepapūlējos iedomāties savu Laimīgo dzīvi aiz šīs barjeras, bet vairāk fokusējos uz to, kas man traucē nokļūt tur, kur labi, pat sarkani baltas svītras uz barjeras redzēju. Un plāns bija, ka es pamazām (lēnāk nekā man gribētos, bet tomēr) svarīgajai dzīves robežšķirtnei tuvojos.
Līdz traģiskajam brīdim, kad apjautu – vecāka un pieredzējušāka es palieku gan, bet līdz ar iedomātā sprīža mazināšanos starp mani un Laimes barjeru, tā pamanās no manis attālināties. Pašos drūmākajos brīžos es sev sāku jautāt, vai vispār to reiz sasniegšu. Kā reiz matemātikā, kad skolotājam izdevās pierādīt, ka bruņurupucis nekad nespēs apsteigt gliemezi, jo attālums, kas viņus šķir samazināsies līdz bezgalīgi mazam lielumam, kas nekad nekļūs nulle.
Iesoļojot savos 40 gados, sapratu, ka laiks uz priekšu sāk steigties vēl ātrāk, un ka atbilžu meklēšanai man jāpievēršas vēl intensīvāk. Tā es visai drīz izdzīvoju savu 40-gadnieku krīzi, gan sākot uzdot sev jautājumus par darbu, ko daru, kā arī par savas dzīves aicinājumu - jautājumi par dzīves jēgu vēl vairāk dūrās no maisa laukā. Un atkal tikai skumji varēju pasmaidīt, ka es nebūt neesmu īpaša savos meklējumos, ka daudzi tūkstoši un miljoni cilvēku godīgai sarunai ar sevi nobriest tieši ap 40 gadu vecumu. Kad šos sev tik svarīgos jautājumus biju sākusi risināt, uzsākot savas Homeopātijas studijas, drīz attapu, ka mana dzīves garša pēc būtības nav mainījusies.
Tad nākamais, uz ko vērsās manas domas un mana nelaimīguma iemeslu meklējumi, bija manas attiecības, naivi iedomājoties, ka otrā cilvēkā es varu atrast atbildes uz manām iekšējām problēmām. Un atkal ar mani notika tas, kas ar daudziem tūkstošiem cilvēku šajā vecumā – tieši es biju vainīga pie klasiskas ģimenes krīzes, kas man visai sāpīgi lika atsēsties un saprast it kā vispārzināmo – mūsu laime tomēr nav paslēpta otrā cilvēkā. Vēl laizot brūces pēc visa, kas notika, sapratu, ka lielais darbs joprojām ir Jā-veic man ar sevi pašu.
Un nākamie pāris gadi bija pat pārāk intensīvs sevis analizēšanas laiks, ka beigās es no tā paguru. Nu jau es meklēju, manuprāt, augstākā līmenī – biju izaugusi līdz Siņeļņikova grāmatām (kas puslasītas pamestas plauktā), klausījos Echart Tolle un apbrīnā māju ar galvu, Robin Sharma, protams, spēj nošarmēt visus un, jo īpaši, visas, Louise Hay dzīvesstāsts un grāmatas deva spēku brīdi sasparoties ar domu, ja viņa var, tad es ar’. Osho domu pērles un Sri Sri Ravi Shankar ar lielisko filozofiju The Art of Living (Dzīvošanas māksla). Ragaciema Agneses lekciju diski visi iegādāti un klausīti vairākas reizes pa riņķi. Nupat esmu iepirkusi arī Kristīnes Mucinieces grāmatas. Draudzene pastāstīja par grāmatu Valdzinošā sievišķība, ko var lasīt internetā, bet arī tai neko tālu netiku, jo kaut kā man pašapziņai rīvēja idejas būt „tikai” mājasmātei un gādāt par vīru un ģimeni, starojot kā saulītei.
Apbrīnoju šīs pašas draudzenes sperto radikālo soli, savas ģimenes saglābšanas vārdā aizejot no laba darba un ieturot pauzi veiksmīgajā karjerā. Viņas doma bija būt mājās, gādāt par mīļuma atmosfēru ģimenē, lai savas attiecības vērstu uz labu. Toreiz domāju, ka viņa ir gudrāka nekā es, jo saprot lietas, ko es vēl ne. Jo teorija par sievietes un vīrieša uzdevumu jau ir pareiza. Diemžēl, manai draudzenei (no kuras varu daudzās jomās iedvesmoties) savu ģimeni saglābt neizdevās, pat ar šādu gudri sievišķīgu pieeju. Kas man ļauj domāt, ka ne tur tas suns aprakts (to par sevi) un ka visa mana sievišķīgā ņemšanās (pat ja to iemācītos) varētu vēl neko negarantēt. Bet divu vienādu situāciju jau nav...
Papildus grāmatām un žurnālu rakstiem, kas paši man leca pretim (selektīvās uztveres princips), meklēju visas iespējamās mājas lapas, youtube lekcijas, kad varēju, arī lekcijas klātienē (piem., Guna un Viktors Supes, Atis Zariņš Shivas centrā), mācījos meditēt (tālāk par pāris reizēm netiku), puslīdz regulāras jogas nodarbības ar iedvesmojošo skolotāju Inetu Ķirsi-Tiesnieci kādu laiku bija plāksteris manai fiziskajai (un ne tikai) formai. Un te jau pieminu tikai to, kas ātrumā ienāk atmiņā, vēl garāks manu centienu un literatūras saraksts paliek nepieminēts.
Saprotams, meklēju padomu arī pie dvēseļu profesionāļiem - tomēr no manām pieredzēm ar psihoterapeitu derīga man bija tikai viena - psihoterapeits man reiz līdzēja ieraudzīt skaidrību par sarežģītu situāciju. Citu reizi aizgāju no psihoterapeita kabineta ar pārliecību, ka neviens cits no malas man palīdzēt nespēj un ka es tikpat labi varu to visu monologā izraudāt draudzenei, pie tam ietaupot kaudzi naudas. Mani psihoterapeita meklējumi šobrīd ir apstājušies pēc manas beidzamās pieredzes, kad Skype sesijas laikā (tobrīd nebiju Rīgā) psihoterapeite pat neuzskatīja par vajadzīgu ieslēgt video, lai redzētu, ar ko viņa sarunājas. Tā nu es mēģināju viņai uzticēt savu sāpi, raugoties tumšā datora ekrānā vai savā saraudātajā ģīmī. Saruna visai drīz noapaļojās ar speciālistes ieteikumu lietot antidepresantus. Līdz šim domāju, ka ieteikt psihotropās zāles ir tiesīgs tikai psihiatrs. Jāatzīst, ka esmu visai konservatīva, bet mācos pieņemt, ka viss dzīvē mainās. Galvenais ieguvums no šīs sarunas – 2 nevieglas atziņas – ka acīmredzot, mans gadījums patiesi ir tik smags, ja speciālists neredz citu izeju kā prāta stāvokļus ietekmēt spējīgu zāļu lietošanu. Un otra – ka atkal un atkal secināju, palīdzēt varu tikai es sev pati. Un tie noteikti nebūs antidepresanti. Jo es pārāk daudz zinu, diemžēl. Piemēram to, ka depresija noteikti nav Prozac vai citu antidepresantu trūkums organismā.