9. Pietura. Iedvesma un Prieks
Nevaru nepieminēt arī citas nometnes skolotājas, kas dalījās ar savu pieredzi, un katra citādi, bet mūs visas iedvesmoja. Sievišķības paraugstunda, vizuāls un juteklisks baudījums bija Mandalu deju skolotājas Evitas Ružas nodarbība. Evita mums demonstrēja, manuprāt, pašu sievišķīgāko deju, kas būtībā ir Meditācija dejā, kas ļauj sajust, sabalansēt visas čakras, vairot sievišķo enerģiju, vairot mīlestību pašām pret sevi, audzēt sevī jutekliskumu, sapludināt kopā sievišķo enerģiju gan fiziskā, gan emocionālā līmenī. Pie šī es noteikti vēlētos atgriezties, ņemot vērā manu iedzimto mīlestību uz deju vispār.
Ineses nodarbības
par Mīļošanos, mīlēšanos un seksualitāti bija noderīgas mums visām neatkarīgi
no vecuma. Tās bija labi strukturētas, tai pat laikā atstājot vietu
spontanitātei, jautājumiem un smiekliem, kas Ineses nodarbībās nekad
neizpaliek. Praktiskā samīļošanās ļāva uzreiz sajust drošību un mīlestību, ko
spējam dāvāt cilvēkiem sev blakus. Un Ineses pašas harizma, spēja aizraut,
interesanti stāstīt, tai skaitā izmantojot piemērus no savas dzīves - tie ir
tikai daži no viņas daudzajiem talantiem, kam pāri visam – vēlme dalīties, vēlme
palīdzēt, vēlme darīt pasauli labāku. Viņas daudzās idejas, uzņēmību un
mērķtiecību varu tikai apbrīnot. Un tieši Inesei un viņas jaukajai komandai
(Aijai, Santai un visām meitenēm, kas iesaistītas Pavasara studijā) varu teikt
Paldies par iespēju būt šādā lieliskā nometnē, kas mums katrai dāvāja vietu,
laiku un iespēju nonākt līdz savas sievišķās būtības maigajam kodolam.
Biodejas bija
mans atklājums, un to varu ieteikt cilvēkiem, kam samīļošanās un atvēršanās
citiem ikdienā ir problēma. No apmēram tautiņdeju noskaņojuma nodarbības
sākumā, kad dejojām aplī pa seši, tad četri, tad divi, astoņi, un kā nu
vajadzēja, mēs drīz nonācām pie dziļi dziedinošām dejām, kas kulminēja Eņģeļu
dejā ar acīm ciet. Izdejojām arī savus sapņus, un klausījāmies, ko saka sirds. Biodejas
noris nesarunājoties, tā ļaujot satikties un sarunāties pavisam citā līmenī. Biodejas
mums vadīja aizrautīgās skolotājas Anita Čapkovska un Elīna Seipulova. Un tagad
atrodu Elīnas reklāmas lapiņā, ko viņa saka par Biodeju: „Man Biodeja ir būt
Šeit un tagad, atļaut būt sev pašai. Atļauties būt brīvai.” Hm, kur es to būtu
dzirdējusi?
Paldies lai tiek arī Ineses vīram Tomam, kas neiztrūkstoši bija klāt, kad vien vajadzēja, Indrai, kas vadīja uguns rituālu un visiem citiem, kurus nepieminu šeit, bet kas bija iesaistīti nometnes organizēšanā un sekmīgā norisē. Un sirsnīgu paldies sūtu katrai no meitenēm, kas bija ar mani kopā Pavasara studijas Sievišķības nometnē Vecmuižā. Par to, ka dalījies, par to, ka uzklausīji. Par to, ka biji blakus. Par iedvesmu, ko sniedzi. Par ciešajiem apskāvieniem Biodejās un ne tikai. Par to, ka ar Tevi atļāvos būt Es pati. Paldies arī par komplimentiem ko saņēmu, no kuriem visjaukākais bija ar domu „Kad es izaugšu, vēlos būt kā tu”. Bet pāri visam – paldies, ka biji kopā ar mani man tik nozīmīgajā pārdzimšanas brīdī. Es jutos pagodināta būt klāt Tavējā. Mēs esam lieliskas. Mums viss ir. Mēs ESAM.
Un dziļā cieņā varu pateikties savam vīram, kas visus šos garos – manu jautājumu, šaubu, atbilžu meklējumu - gadus ir pacietīgi bijis man līdzās. Ar savu atbalstu, sapratni un mīlestību. Un es lūdzu piedošanu saviem burvīgajiem, gudrajiem bērniem, par manām daudzajām nelaimīgajām asarām un brīžam ļoti melnajām domām.
Šodien es saprotu, ka manas iedomātās Laimes barjeras nemaz nav. Nekad nav bijis. Bet ka tā BARJERA LAIMEI PRIEKŠĀ ESMU BIJUSI ES PATI.
Šodien ir Vieglums, Prieks, Paļaušanās, Ticība un Brīvība. Vai mans ceļš ir galā? Noteikti ne. Process turpinās, es to izbaudu. Bet ticu, ka man vēl būs mirkļi un situācijas, kas pārbaudīs mani un manas šī brīža sajūtas noturību. Taču es eju tiem pretim ar Mīlestību. Pret sevi.
Un, re nu, pa
apli esmu nonākusi pie tās pašas domas, ar ko iesāku savu garo stāstu. „Ir
svarīgi nonākt kontaktā ar sevi pašu, nevis tikai reaģēt uz ārpasauli. Jo, lai
reaģētu uz ārpasauli, kājām jābūt stingri uz zemes un pašam jāizjūt savs
centrs” /Vaira Vīķe Freiberga/ .Tikai mans aplis ir izrādījies visas manas
līdzšinējās dzīves garumā.
P.S.
Interesanti - kad pāris dienas pēc Sievišķības nometnes man draudzenes un krustmeita jautāja, kā man gāja, es nevarēju vēl parunāt, nespēju noformulēt savas domas un sajūtas vārdos. Jo mans Pārdzimšanas process vēl turpinājās. Un, nojaušu, ka tas turpināsies vēl kādu laiku.
Toties dažas dienas vēlāk, kad es nokļuvu savas masierītes Evijas rokās ar ciešu apņemšanos nerunāt, lai vairāk spētu izjust, kā ar manu ķermeni sarunājas viņa, es vairs nevarēju nostāvēt klusu par to, kas ar mani ir noticis. Iespējams, tādēļ, ka Evija manu jauno emocionālo Es saveda kopā ar manu augumu, un tas tik ļoti bija pa īstam. Un runājot es nemaz nepamanīju, kuru mana ķermeņa daļu viņa tobrīd dziedina, brīžam es nevarēju parunāt, brīžam asaras apslāpēja manus vārdus... Un tad - Evijas ciešais apskāviens, mums šķiroties, un klusi teiktie vārdi „Tu iedvesmo”...
Un tad es nolēmu, ka man tas viss ir jāuzraksta. Un ar Eviju fantazējām, ka vēl labāk būtu, ja man būtu tāds tehnoloģiskais brīnums, kas spētu drukāt, kamēr es domāju. Jo citreiz manas domas skrien pārāk ātri, un dators ne vienmēr pie rokas. Un tad, darot ikdienas lietas, labās domas piemirstas. Bet te nu tas ir – īsā, nerediģētā versija par Manu Ceļu uz Prieku.
ES RAKSTU, TĀTAD DZĪVOJU:) Un Mīlestībā dāvāju šo savu pieredzi arī Tev.
- Silvija