10. Pietura. Mana Ego Ugunskristības
Pagājis kāds krietns laiciņš, kopš Tevi atstāju savā stāstā, ļaujot Tev domāt, ka kopš tās dienas viss manā dzīvē ritējis rožaini vien. Īstenībā ir daudz kas noticis pa
šo laiku, un tas viss – cilvēki, notikumi, situācijas, domas un vārdi – ir mani
veidojuši, mainījuši un slīpējuši. Un šis process jau notiek ikvienam no mums,
tas, visticamāk, nebeigsies, kamēr vien elposim. Un tas ir tik forši, skaisti,
dažreiz sāpīgi, bet tik ļoti dzīvi apliecinoši. Jo nemainoties tikai miroņi un akmeņi,
un arī tam īsti nevaru piekrist.
Un tā vienā bezmēness naktī es sevi uzrauju no miegu tik un tā nenesošā spilvena, lai dalītos ar Tevi savā ceļa turpinājumā. Savā ceļā uz prieku un uz priekšu. Jo gribu būt godīga pret Tevi, manu lasītāj, ko varbūt nedaudz esmu pieradinājusi. Lai Tu nelolotu ilūzijas, ka visa mana dzīves sapratne un darbs ar sevi beidzās iepriekšējā rakstā ar toreiz tik optimistisko Es esmu. Tas viss līdz šim – tikai puķītes. Bet odziņas vēl nāks... ai, kā nāks.
Jā, es biju Lauras un Michel Ugunsskolas Sievietes Spēka un Pārvērtību Piedzīvojumā, un tajā ieguvu ļoti daudz. Lai gan process
un darbs, kas tika darīts 3 ļoti intensīvās dienās, bija dziļš un pamatīgs, vēl
joprojām, pat pēc vairākiem mēnešiem, lieku un pārlieku sevī
nometnē gūtās atziņas. Viena no tām - ka bieži mēs dzīves situācijas,
savu ģimeni, no kuras nākam, apstākļus, kādos esam šobrīd, pat savas rakstura
īpašības izmantojam par ērtu aizsegu un attaisnojumu savai nekā nedarīšanai. Šo
saprast personiski ir ļoti sāpīgi.
Ar praktiskiem uzdevumiem (iešana pāri ugunij, stikla lauskām utml.) un šūnu atmiņas palīdzību apziņas kartē tika iezīmēti it kā visai ekstrēmie pieturas punkti – jā, es te biju, jā, es to izdarīju. Bet, kā teicu draudzenēm pēc nometnes un stāstīju mājās, šie drosmīgie uzdevumi un atribūti manās sajūtās un prātā ir tikai kā simboli, kā kniepadatiņas kartē, kas man uz laikiem atgādinās, ko es varu.
Taču lielākais darbs jau notika visu 3 dienu garumā
- Lauras un Michel rūpīgi piemeklētajās un labi sagatavotājās nodarbībās. Tieši
tajās mēs katra sastapāmies ar saviem iekšējiem dēmoniem, un katra šķetinājām
savas dzīves samezglojumus. Lai patīrītu vietu kam labākam, gaišākam, kas nāks
un kas pēc definīcijas jau ir mūsos. Tikai pašu kompleksi, bailes, ēnas puses
jebkādās to izpausmēs traucējušas gaišajai pusei mirdzēt. Un drosmīgos
rituālus es tagad redzu kā šo iekšējo procesu ārēju apliecinājumu jebšu sava
darba nosvinēšanu. Bet milzu vērtība jau bija arī pašiem rituāliem, un
galvenais, ko caur šiem uzdevumiem sapratu – ka varu tikt galā ar savām bailēm.
Toreiz, tumšā, bet zvaigznēm piebērtā augusta naktī,
veicot pašu pirmo nometnes uzdevumu, ko Laura un Michel sauc par iesvētībām,
es sapratu galveno – ka bailes ir tikai projekcija manā prātā. Bet diemžēl tām
ir tāds spēks, ka bieži tās attur no darīšanas. Un nepārkāpjot šim sava prāta
uzprojicētajam žogam pāri, mēs bieži tā arī neuzzinām, kas ir baiļu otrā
pusē un ko īstenībā spējam. Un vēl dīvainākais, ka bailes un varēšana pēc tam,
kad tas traucējošais baiļu žogs novākts, ir tik pārsteidzoši tuvu, it kā
tās būtu spoguļa divas puses, viena melna un baisa, neko neredzoša, bet otra –
rāda varēšanu un skaistumu visā spozmē.
Iešana pār uguni likās neiespējamā misija ne man vienai, un sākotnēji es pat nesapratu uzdevuma dziļāko jēgu un kāpēc tas jādara. Tagad es zinu, ka grūtāk par pašu iešanu pār oglēm ir tikt pāri savām bailēm un šaubām, jo, pat vēl nepieskaroties oglēm, prāts jau rullē savus iestaigātos celiņus – ogles taču karstas, ogles var apdedzināt, tas pēc tam ilgi sāp, un bla, bla, bla... Prāts it kā cenšas mūs glābt, atrodot desmitiem visai pamatotu iemeslu, kāpēc nedarīt. Pēc tam, kad jau abām pēdām biju uz karstajām oglēm, un sekundes miljondaļā sapratusi, ka es to varu, likās, ka ne tikai kvēlojošās ogles, bet visa pasaule ir man pie kājām. Jo es varu visu!
Toreiz, kad šī jaunā, tikko iegūtā pieredze un sapratne bija dzimusi, tālu smieklīgi likās visi ikdienišķie sīkumi, kas nereti traucē notikt lielajā lietām. Lielākā daļa meiteņu nogāja pa vairāk kā 500 grādu karstām oglēm, daudzas to brīvprātīgi darīja vairākas reizes, kāda izvēlējās iet uzreiz turp un atpakaļ, tā divreiz pagarinot savas dvēseles izaugsmes formātu. Tikpat drosmīgi (un varbūt vēl drosmīgāk) rīkojās tās meitenes, kas pieejot pavisam tuvu un sajūtot Uguns dvēseli, nolēma šoreiz pār uguni neiet. Dziļākajā būtībā viņas palika godīgas pašas pret sevi, jo spēja sajust, kas tieši tobrīd viņām ir vislabākais. Vienādi vai otrādi, jaunā varēšanas apziņa tagad cēla mūs spārnos, jo, ja mēs varam iet (un varam nolemt arī neiet) pa uguni, tad ko mēs nevaram?
Labais ieguvums no nometnes uzdevumiem un visiem procesiem, ko Lauras un Michel vadībā un viņu superīgās komandas gādīgā uzraudzībā izdzīvojām, ir mērāms ar ilgtermiņa mērauklu.
Taču liels pārsteigums man pašai šajā visā bija, ka līdz ar varēšanas lidojumu un cerību, ka dzīvē jaunajām atziņām būs visai reāls pielietojums, dziedinošo procesu iedrošināti (bet varbūt karstuma dzīti) sāka līst laukā arī mani mellie mošķi, par kuru esamību es pat nenojautu. Vispirms, kā pliķi sejā, ieraudzīju savu godkāri, kā arī to, cik svarīgi man ir, kā izskatos vērotājam no malas, jeb, precīzāk, kādu iespaidu es atstāju.
Kad Ugunsrituāla pāris pirmajās reizēs sapratu, ka šito
uzdevumu varu pacelt, sākās manas godkāres (Ego?) sacensība - bet CIK reizes
tad es varēšu noiet pa karstajām oglēm, a? Veselas 4 nogāju - no problem. Bet
vai tad cipars 4 smuki izskatās? Ne tak. Ko mājās teikšu - ka 4 reizes nogāju,
bet līdz piecām neaizvilku? Un vispār - 5 ir daudz foršāks cipars. Soļoju
piekto reizi, lai tad ir, tā teikt, pie vienām sāpēm (bet sāpju līdz pat šim
brīdim īstenībā nemaz nebija). Bet Dievs jau nav mazais bērns, dzird katru
mūsu domu un nodomu, pat ja skaļi nepasakām, un, štie, tieši šai 5. soļošanas
reizē starp kāju pirkstiem man ieķērās oglīte, ko uzreiz tā nemaz nevarēju
fiksi nopurināt, nu, un jā, šoreiz gan sajutu karstumu. Bet, priecājos, ka
vismaz šo debesu zīmi sadzirdēju (nevarēju nesajust) un apstājos pie savām goda
5 reizēm.
Tāpat šaustu sevi tagad par to, ka, tiklīdz es (vai
drīzāk mans Ego) iegāju azartā ar sevi, tā arī spēju aizdomāties, KĀ izskatīšos
bildē, un tad nu rokas tā vai šitā, smaids pār visu ģīmi, lai. Ar nepacietību
gaidīju, kad ieraudzīšu Anda un Michel fotografētās bildes, un jau tad zināju,
ka katru reizi, kad tās uzlūkošu, prieks par par savu varēšanu mīsies ar
mācību par ārišķību. Kas to būtu domājis - nakts melnumā, uguns karstumā beidzot
sastapu vaigā savu Ego...
Mans Ego izmežģījās galīgi, kad nākamajā dienā pārrunājām savas Ugunsiešanas sajūtas un pieredzi. Un līdz manīm tikai tad līdz galam aizgāja doma par iespēju un izvēli arī neiet pār oglēm. Un ka tas varbūt ir vēl drosmīgāk – spēt nepakļauties pārējo „varētāju” vārdos neizteiktajam spiedienam, būt „brutāli godīgai” pret sevi un sajust tieši savas dvēseles vajadzības tajā konkrētajā brīdī. Un mans jaunizceptais Ego (ceru, ka Tu saproti manu ironiju) bezmaz apvēlās otrādi, saprotot, kādu pašapliecināšanās iespēju tas palaidis garām...
Un neba jau es visus sava svaigi atrastā Ego gājienus te nu uzreiz tā stāstīšu...
Un šitais viss – šitā Ego ņemšanās, kas sākās ar Lauras un Michel Ugunsskolas Ugunsrituālu
- man ir pārsteigums un īsts atklājums par sevi, jo līdz šim domāju, ka man nu
gan nepiemīt tāda greznība kā Ego. Vai drīzāk - nojaušot, ka tam ir vairāk
negatīva aura (nu, saki, kāpēc tad viedais ir tas, kuram Ego vairs nav?), sev
biju veiksmīgi aizmālējusi acis ar naivu iedomu, ka tas uz mani neattiecas. Jo
es taču esmu labais cilvēks, nu kaut mazdrusciņ jau vieds, vai tad ne?
Bet, re, bija jāsakrīt kopā zvaigznēm, karstām oglēm, superīgiem cilvēkiem, lai
es šajā ekstremālajā un vienlaikus ļoti drošajā vidē kā savu atspulgu spogulī
pēkšņi ieraudzītu savu Ego, pašai par lielu pārsteigumu.
Tad vēl nezināju, ka notikumi tālākajos mēnešos, mani atsēdinās vēl pamatīgāk.
Foto: Andis Arnicāns un Michel Dennler @ Ugunsskola.lv
- Silvija