curantur.lv Izvēlies būt vesels!
4. Pietura. Vainas sajūta un Izmisums
Vissmagākie ir brīži, kad ar veselo saprātu saproti, ka viss ir labi, visa pietiek – vīrs, skaisti un veseli bērni, arī vecākiem vēl spēks un enerģija darboties, ir darbs un lieliski kolēģi, hobijs, kas aizrauj, sadzīves problēmu nav, veselība visiem ģimenē laba – un sūdzēties par dzīvi būtu grēks, tomēr kaut kur dziļi muguras smadzenēs mīt sajūta, ka nekas nav labi, kam lielākais pierādījums ir prieka un enerģijas trūkums ikdienā. Un tas smagums, kas neatstājas. Un tad sevi turpinu šaustīt, ka es grēkoju, jo man nav tiesību tā justies, jo, salīdzinot ar daudzām sievietēm, varu justies priviliģēta. Jo, jā man ir dzīvē daudz dots, tai pat laikā jāatzīst, ka pašreizējo dzīves kvalitāti sasniegt palīdzējusi arī mana neatlaidība, enerģija, nervu šūnas un daudz kas cits, ko zinām tikai mēs ģimenē.
Un vīrs dažbrīd manas emocijas racionāli atvēsina – ja, es, piemēram, būtu vientuļā māte un man būtu jādomā, vai būs, ko bērniem rīt galdā likt, man nebūtu laiks prātot, esmu laimīga vai nelaimīga, tad es rautos trīs darbos un eksistenciāliem jautājumiem par dzīves jēgu man laika un enerģijas neatliktu. Un, jāatzīst, mūsu paaudze mēs vispār esam priviliģēti, ka varam sev uzdot šos jautājumus – par laimi, dzīves jēgu, savu misiju utt. Mūsu vecākiem ikdiena bija daudz skarbāka, un viņu laiks pagāja smagā fiziskā darbā minimāla komforta nodrošināšanai. Un mana mamma vēl šodien lepojas, ka nezin, kas ir depresija. Un man par viņu prieks, un bail viņai pateikt, ka es gan zinu... Bet manai dzīvei, no malas skatoties, un pat objektīvi - nav nekādas vainas. Un, citu acīm skatoties uz manu dzīvi, man taču nav neviena iemesla justies slikti vai, pasarg’ Dievs, nelaimīgi. Un zinu viedokli par depresiju kā izlaidību aiz labas dzīves. Un tad man jājūtas divtik slikti – jo jau esošajam smagumam klāt nāk vainas sajūta par to, kā jūtos...
Un beidzamā gada laikā, kad īpaši aktīvi lasu, klausos un mācos par medicīniskām lietām, man ir sajūta, ka drīz nonākšu līdz atbildei – varbūt neapzināti cerot atrast fizioloģisku vai bioķīmisku cēloni savai depresijai un iemeslu, kāpēc man nav enerģijas dzīvot. Vai to vēlos sev kā alibi? Ka man tomēr ir bijušas tiesības tieši tā justies? Par manām pagaidu versijām, kā organisma veselība var ietekmēt to, kā jūtamies, lasīji jau raksta sākumā, un par to es turpināšu lasīt un rakstīt plašāk mājas lapā. Bet, kamēr man vēl nav vienas pareizās atbildes, es turpinu sevis izzināšanas ceļu.
Mani depresīvie noskaņojumi cikliski mēdz mīties ar priecīgākiem periodiem. Un, ja godīgi, man ir bail atzīties, kuru ir vairāk. Jo es zinu. Un tagad kā alegorija man ienāk prātā tonētais mašīnas stikls - ja skatās no iekšpuses, tad redz pasauli, tikai nedaudz tumšāku nekā tā ir patiesībā. Ja skatās no ārpuses - neredz neko, tad viss ir melns un drūms. Stikls ir tas pats, pasaule arī, tikai viss atkarīgs, no kuras puses skatāmies uz dzīvi. Un esmu veltījusi daudz domu enerģijas un meklējusi atbildes, kā pārmest sevi tai gaišajā pusē. Un ne vienmēr izdodas.
Pārdzīvojot kārtējo melno depresijas strīpu, atkal metos sevis analizēšanas maratonā. Ar prieku un apbrīnu no tālienes vēroju Ineses Prisjolkovas darbošanos, izveidojot Rīgā Pavasara studiju. Un jau tad domās paredzot viņai ļoti veiksmīgu darbošanos, kas laikā arī apstiprinājies. Jo ņemties ar sevis izzināšanu, ar laimes un dzīves jēgas meklējumiem agrāk vai vēlāk sāk jebkura sieviete, Ineses grāmatu popularitāte tāpēc ir likumsakarīga. Un ir labi, ka tagad Latvijā ir šāda studija, kur smelties iedvesmu un uzmundrinājumu, un nu studija jau pulcē daudzus lieliskus cilvēkus, kas spēj iedvesmot mūs pārējos. Inese un viņas komanda dara lielisku un ļoti vajadzīgu darbu.
Ik pa laikam palasīju kādu Ineses rakstu Pavasara studijas mājas lapā, kur viņa dalās ar savu pieredzi un sapratni par dzīves likumiem un savām atklāsmēm, kas viņai palīdzējuši nonākt tur, kur ir viņa pati. Bet tagad varu atzīties, ka vienā brīdī es sāku uzvilkties, jo Ineses rakstītais komplektā ar visu citu, ko lasīju, vienā brīdī man kļuva par daudz. Tik ļoti man disonēja Ineses rožainās domas ar to, kā jutos es pati. Un katrs raksts man nevilšus norādīja, kas manā dzīvē ir ne tā, ko es neesmu sapratusi pat savos cienījamos gados. Un nonākot pie konkrētiem padomiem Ineses grāmatās, kā sākt mainīt visu uz labu, es atkal un atkal apjautu – tieši Man atkal ir kaut kas jādara, manam jau tā knapi kustošajam Ēzelītim ir vēl virkne pienākumu un uzdevumu kopā ar vainas apziņu, ka līdz šim par to pat nebiju aizdomājusies.
Piemēram, cik svarīgi rūpēties par savu Sievišķību, tā veicinot sava vīrieša vīrišķās enerģijas vairošanos. Cik svarīgi rūpēties par sevi pašu, veltīt sev laiku. Galu galā – pieņemt sevi, mīlēt sevi. Un lai gan mani dziļākie zemgarozas slāņi to sajuta kā pareizu pieeju, viss šis seklākos līmeņos man atkal grieza kā nazis dvēselē - jo es nezinu, KĀ sevi mīlēt. Man šķiet, es varētu putu vannā sēdēt katru vakaru, es vairāk sevi tāpēc neiemīlēšu. Labi domātie padomi man sāp, jo atmet mani atpakaļ pie nabaga Mežāža, kurš to vien darījis visu dzīvi kā veicis pienākumu, pārsvarā pret citiem, un Ēzelīša, kas to visu palīdzējis nest. Tagad tiek prasīts, lai mans pagurušais nastu nesējs pēkšņi ierauga, pieņem un iemīl sevi, jo šajā spējā varbūt slēpjas atslēga uz manas dzīves laimi. No šīs domas vien mana Ēzelīša mugura draud pārlūzt, un tad vairs neko...
Un tā arī es, tāpat kā daudzas izmisušas sievietes, turpināju meklēt, visa cita starpā lasīju arī Ineses grāmatas, nebeidzot cerēt atrast īsto, man derīgo atbildi. Ilustrācijai te ielieku nelielu citātu, ko atrodu Ineses jaunākajā grāmatā „Audzēt mīlestību” (lai nebūtu jātērē laiks, meklējot vēl labākus citātus iepriekšējās grāmatās). Uz jautājumu „Ko darīt?” Inese dod atbildi: „ir jāapzinās sevi, jākļūst par stabilu, drošu, sievišķīgu sievieti.” Lai gan labi domāts, šis manām ausīm ir tikai kārtējais padoms no sērijas Pieņem sevi, Iemīli sevi, Cieni sevi utml. - padomi, kas tik daudz dzirdēti, par kuriem iedomājoties vien man jau uzmetas alerģija. Kā jau minēju, mana komanda (Mežāzis plus Ēzelītis) šo visu ierauga kā kārtējo Jā- darbu papildus visiem citiem, kas jau priekšā, un situāciju vēl smagāku dara apziņa, ka patiesi es to visu neesmu pratusi visu savu dzīvi un joprojām pat nezinu, no kuras puses tam visam ķerties klāt. Un, atceroties manu stāstu par Laimes barjeru, kas tā arī nekad nav sasniedzama, man sašļūk dūša arī te, jo diez vai jebkad spēšu paveikt to lielo sevis mīlēšanas darbu. Iedomājos, ja manam pienākumu vezumam būtu jāuzmet virsū sevi pašu kā vēl vienu milzu darbu, velkamais no tā nekļūtu vieglāks...