5. Pietura. „Pasaki man - KĀ, un es to izdarīšu!”
Kad izmisums bija galīgs, saucu kosmosā: „Pasaki man - KĀ, un es to izdarīšu!” Joprojām man nebija atbildes. Padomu jau gana daudz, bet, pat izlasot Ineses grāmatās vai žurnālos daudzos praktiskos padomus, KĀ sākt mainīt savu dzīvi, es turpat uz vietas vien paliku. Jo es nezināju, un vēl šobrīd nezinu, KĀ tas ir mīlēt sevi... Jo lielāko dzīves daļu esmu sevi pazaudējusi citu cilvēku atspulgos - katrās attiecībās, vai tās būtu kolēģu attiecības darbā, vai attiecības ģimenē, ar radiem vai draugiem vai pat nejaušiem cilvēkiem - esmu pielāgojusies, spēlējusi pretim, vienmēr domājot, ka otra cilvēka vajadzības svarīgākas par manējām. Ka es jau varu pagaidīt, cerot, ka beigās skumjo Ēzelīti arī kāds pamanīs.
Un šajā brīdī es kārtējo reizi atceros it kā vieglo, bet man mīļo filmu Bēgošā līgava ar Julia Roberts neizlēmīgās, bet drosmīgās līgavas lomā. Jo šajā komēdijas žanra filmā ir tāda sāls iekšā! Jo filma ir arī par mani. Un tas nekas, ka manu kāzu sudraba jubileja jau aiz muguras, mani sevis meklējumi taču turpinās. Un tāpēc man zīmīgākā epizode filmā ir, kad meitene Maggie n-tajos variantos gatavo olas, lai beidzot, beidzot noskaidrotu, KĀ tās VIŅAI vislabāk garšo. Nepielāgojoties nevienam vīrietim. Vispār nevienam.
Un kad tas - tas SAVS CENTRS - ir atrasts, tad arī visas attiecību lietas tālāk sakārtojas. Šo filmu un šo epizodi esmu minējusi vairākām manām draudzenēm, un, zini, man par pārsteigumu viņas visas to labi atceras. Un tad mums kopīgi jāsmejas, jo, izrādās, es tāda, pazudusī sevis meklējumu musturos neesmu vienīgā... Tas, protams, nedaudz mierina, bet manas izmisuma alkas pēc miera un centra sevī nemazina...
Bet Ineses domai
- ka sievietes, kam izjūk ģimene vai attiecības, pašas ir vainīgas, jo tātad
nav spējušas saveidot savu un vīrieša
enerģiju un dzīvi vislabākajā modelī - mans pagurušais pienākuma cilvēks spurojas
pretim ar retoriskiem jautājumiem - kāpēc Man, kāpēc tikai Sievietei tas viss
Jā-spēj celt, kārtot, domāt, radīt, veidot, pielāgoties?
Un garāmejošs jautājums – cik vīriešu nodarbojas ar sevis pieņemšanas, sevis iemīlēšanas problēmām, sava centra atrašanu? Liekas, manam vīram šādi jautājumi nerodas, jo viņš vienkārši IR. Vismaz tā liekas man, vērojot no malas viņu jau vairāk kā 25 gadus. Un, ja viņam nepatīk mans krēms (ak, jaukā lavandas smarža), viņš tā arī pasaka un bezmaz ignorē mani, kad atkal no manis sajūt lavandu. Viņš IR tāds, viņam nepatīk un viņš to atklāti un vienkārši pasaka, nebūt negribot mani aizvainot. Ja es sapūšos par viņa uzgriezto muguru, tā ir tikai mana problēma. Viņam nepatīk un viss. Bet ko tad, ja es arī vienkārši būšu, un manam ES lavandas krēms tik ļoti patīk. Un starp citu, tikai tagad pamazām, pa maziem solīšiem mācos saprast un atklāt sevi - atrast savas lietas un smaržas man nemaz nenākas ātri. Un kad beidzot esmu priecīgi atradusi savu Biotēkas Lavandas krēmu, sastopos ar savu vīrieti, kam viss ir vienkārši – bez gadu desmitiem ilgas ņemšanās viņš zina, ka lavandas krēms viņam izraisa nepatiku.
Un man diemžēl jāsecina, ka vienīgais ceļš uz patīkamu sadzīvošanu ir Mana pielāgošanās, Mana aplocīšanās apkārt vīra būtībai. Jo, ja es nepakļaujos un pastāvu uz savu, es tad apzināti iespītējos pozā un kaitēju gan vīra degunam, gan mūsu attiecībām. Tāpēc man Jā-būt tai, kas pielāgosies, sapratīs, upurēsies (jau atkal) attiecību labā. Protams, šoreiz upuris nav liels, jo krēmu es varu uzsmērēt, piemēram, no rīta vai pēcpusdienā, lai vakarā vīram necirstos degunā viņam nepatīkamā smarža. Bet runa jau šeit nav par krēmu, ceru Tu saproti. Šis vienkāršais piemērs man palīdz labi paskaidrot varbūt vienu no maniem lielajiem jautājumiem – kāpēc tieši Man jāmainās attiecību labad? Un īstenībā arī dod atbildi uz jautājumu iepriekšējās rindkopas sākumā, kāpēc sievietes visu dzīvi meklē savu centru jeb būtību, bet vīrieši vienkārši IR savā centrā visu laiku. Un, ja mēs neprotam kā mežvīteņi apvīties apkārt vīra/vīrieša spēcīgajam centram, tas varam vainot vien sevi, vai tā, Inese?
Tikai – par kādu sava centra atrašanu varam runāt, ja jābūt gatavām atkal un atkal aizlocīties līdzi situācijām jeb vīrieša spēcīgā koka zariem, kam katram var būt savs virziens. Tāpēc šobrīd nolemju sevi vairs turpmāk nešaustīt ar domu, ka vēl savos 45 neesmu spējusi atrast SAVU centru, uz ko paģēr teju katrs sieviešu žurnāls. Jo mums ir jābūt ar lokanu iekšiņu („Iekšiņa” ir kādas meitenes termins, ko satiku nometnē, par ko lasi tālāk) - mēs spējam un mums jāspēj pielāgoties, un tas patiesībā ir Sievietes Spēks – elastība un mainīgums, vieglums, spēja panākt pretim, spēja piedot. Vēljovairāk - jo koks to nespēj, koks lūzt.
Un, ak, Dievs, tieši tagad, tikai tagad, kad rakstu šīs rindas (es rakstu, tātad domāju), es beidzot nonāku pie atziņas, ka kvalitātes, kas visu dzīvi man bijušas kā cilvēka būtības etalons – izturība, fiziskais „krampis”, gribasspēks, pienākuma apziņa, neatlaidība, vārda turēšana – visas ir vīrieša būtības pamatā, un ir ar cietu, nelokāmu auru. Un man tad jāsecina, ka visu savu dzīvi esmu dzīvojusi vīrišķajā enerģijā, ko objektīvi apliecina mani profesionālie sasniegumi. Līdz ar to, saprotams paliek, kāpēc virtuvē un mājās neesmu spējusi radīt sievišķīgās enerģijas izveidota silta pavarda sajūtu savai ģimenei. Puķes manās mājās mēdz nokalst, bet pīrāgi smaržo tikai retajās goda reizēs, kad tiem beidzot saņemos kā pienākumam.
Sanāk, ka 25 gadus laulībā esmu nodzīvojusi ar vīrišķās enerģijas spiedogu, neļaujot un neprotot izpausties savai sievišķajai būtībai. Dzīvojot kopā diviem spēcīgas enerģijas kokiem ar nelokāmu serdi centrā, tur nav variantu, ka mēs varētu savstarpēji apvīties viens otram, pielāgoties, nonākt pie kompromisa. Un, smieklīgi, ka tik banāla situācija ar krēmu, mani ir atvedusi līdz šitik lielai domai, ka mans uzdevums (jau atkal) ir nebūt cietai, nebūt spītīgai, neļaunoties. Bet padoties, saprast, apvīties, nolīdzināt. Jo vīrietis to nespēj pēc definīcijas. Jo mēs taču sagaidām, ka viņš grūtās situācijās ir tas stiprais centrs, uz kuru mums balstīties. Un ka sievietes mērķis (atkal vīrišķais termins) atrast sevi, savu būtību, nonākt centrā varbūt savā augstākajā izpausmē ir sajūta un apziņa, ka centra nemaz nav. Un tieši tajā ir mūsu spēks (re, atkal, vīrišķās enerģijas simbols), ka mums nav jālūzt, kad dzīves vēji brāžas pāri. Mēs pieliecamies, apliecamies, sajūtam, izlīdzinām, atveramies, tā ļaujot uzplaukt sev sievišķībā, reizē atstājot vīrietim viņa vīrišķās enerģijas pozīcijas.
Filoloģiska atkāpe - tagad daudz un visur runājam par Sievietes Spēku - ak, kā man gribētos šos vīrišķos terminus izņemt no aprites, kad runājam par sievišķību, vai tad Sievietes Vieglums nav labāk un skaidrāk? „Sievietes spēks” manī rada tās pašas skumjās pārdomas, kad atskārtu, ka pat tik sievišķie vārdi kā Menstruācijas un Menopauze saknē satur vīrišķo būtību (angliski Men – vīrieši). Kāpēc tā? Jo vīrišķās enerģijas pasaulē dzīvojam? Un kas to var mainīt?
Bet šis Lavandas aromāta piemērs mani uz šī brīža pārdomām ir uzvedinājis tikai šodien. Taču man Tev tālāk jāpastāsta, kas notika starp manu bezcerīgo izmisumu, maniem retoriskajiem jautājumiem „Kāpēc Man jāmainās?” un šodienas relatīvo mieru.
Varbūt ne vienmēr tikai sieviete ir tā, kas pielāgojas, bet gan tas, kuram tajā brīdī attiecības ir svarīgākas un tas kurš vairāk novērtē un negrib otru zaudēt? Esmu redzējusi arī situācijas, kad sieva staigā riņķī un paziņo, kādi "lavandas kremi" viņai nepatīk, un vīrs uzreiz ir gatavs to visu mainīt.
Vai arī varbūt tas ir saistīts ar dažādiem cilvēku tipiem, jo arī sievietes var būt vairāk noteiktas un loģiskas, kas atļaujas vienkārši būt, savukārt kādi vīrieši, iespējams, ir gana emocionāli un vieglāk ietekmējami, un tāpēc ir vairāk orientēti uz pielāgošanos.
Nepastāvu uz pilnīgu patiesību, man tik šis lavandas smaržas stāsts un teikums, ka sievietēm vienmēr jāpielāgojās, atsauca spilgtā un laikam sāpīgā atmiņā manu daudzo gadu pārliecību, ka "visi vīrieši ir cūkas". Esmu veltījusi vairāku gadu darbu ar sevi, lai pārliecinātos, ka tik traki jau nav un ka bieži mēs pašas sevi noliekam kaut kādā nesaprotamā apakšējā pozīcijā.
Šīs bija manas pārdomas pirms es izlasīju Silvijas atklāsmes līdz galam. Tagad jau ir iestājies miers, jo es priecājos, ka 8.un 9.epizodē atklājas, ka risinājums ir brīvība un atļaušanās būt un tad beigās varbūt izrādās, ka neviens nemaz īsti nav cūka, tikai dzīves laikā mēs visi mācāmies būt un sadzīvot.