6. Pietura. Mana nabaga saulīte
Kā teicu, vienā brīdī es pārdegu sevis meklējumos, paguru un biju spiesta ieturēt pauzi, jo sapratu, ka, pat ja pār mani gāztos visas cilvēces gudrība vienlaicīgi, arī tas diez vai man spētu palīdzēt. Beigās es sajutu - jo vairāk lasu, jo vairāk es pašiznīcinos. Lai gan pati biju tik ilgi tiekusies pēc atbildēm un risinājuma, brīdī, kad man kāds tiešā tekstā rādīja ar pirkstu uz manām kļūdām un ko tik es visu neesmu darījusi pareizi, tā cilvēciskā daba un mana vārā pašlepnuma druskas lika man noslēgties visiem padomiem. Un es neapzināti iekopu tādu nelielu skepticisma un cinisma devu (par ko zinu tikai es), varbūt sevi cenšoties pasargāt no sāpinošās apziņas, ka es patiesi neesmu lietas tik ilgi sapratusi. Nu, cik ilgi viens cilvēks var ņemties? Kāpēc tikai man kaut kas būtisks dzīvē nepielec, un kam vēl jānotiek, lai tas mainītos uz labu?
Aizbīdīju rūgtās domas un retoriskos jautājumus pagrīdē, lai nedaudz noņemtu smagumu no dvēseles, kas jau daudzus, daudzus gadus jutās ļoti nogurusi. Iepauzēju ar atbilžu meklēšanu, bet par savu Laimes barjeru jau smējos un stāstīju draudzenēm kā joku. Atstāju sev vien ticību, ka viss atrisināsies (un varbūt arī manā dzimšanas dienā mani kāds atcerēsies, kaut vai ar zaļu (bet vēl labāk – sarkanu, jo sarkanā ir mana mīļākā krāsa:) pārsprāguša balona stērbelīti, kas lieliski saderēs ar manu podiņu).. Ēzelīša dzimšanas diena.
Un tad tas notika. Kad vismazāk to gaidīju. Kad biju palaidusi sevis izzināšanas paradumu atvaļinājumā. Apzinoties savas vājās puses tieši saistībā ar sievišķību, un iepriekš sapratusi, cik nozīmīgi tas ir attiecībās, es sajutu, ka man jāpiesakās uz Ineses un Pavasara studijas rīkoto Sievišķības Vasaras nometni. Teicu sev, man tur jābūt, ka tas būs mans šīs vasaras laiks sev. Paturot tiesības tur ierasties ar visu savu skepticisma devu azotē.
Un, kad mēs sakām Sievišķība, ar to nesaprotam tikai kleitas un kurpes, smaržas un auskarus. Jo ar to visu esmu mierā, un ne jau to braucu mācīties. Braucu lūkot, kā varu vairot Sievišķību šī vārda dziļākajā, viedajā nozīmē. Un, kā redzēsi, te man vēl daudz kas jāsaprot. Un viss šis garais ievads piecarpus Pieturu garumā ir tikai tāpēc, lai Tu labāk saprastu manas pārvērtības, kas ar mani notika šajā skaistajā augusta nedēļas nogalē zem Vecmuižas simtgadīgajiem ozoliem. Šodien, kad šo rakstu, par skaisto, kas notika Vecmuižā, kā arī par manis pašas solījumiem sev man atgādina sūnas kumšķīši, ko aizņēmos no varenajiem kokiem. Bezmaz jāierāmē būtu, lai brīžos, kad viss atkal sašķobās, man atgādinājums būtu acu priekšā.
Un man Tev laikam ir jāpārstāsta spilgtākie notikumi šajā nometnē, kas, es ticu, palīdzēja pārdzimt ne vien man, bet daudzām no 70 sievietēm, kas kopā ar mani baudīja šīs dienas. Varu tikai nojaust, kas mainījās, dzima, pārvērtās katrā no sievietēm šīs nometnes laikā, es te padalīšos par savām pārvērtībām. Pirmais šoks un apstiprinājums, ka ne velti esmu šai Sievišķības nometnē, bija nodarbība ar Janu Paegli. Jana mums stāstīja un rādīja, cik svarīga ir intīmās muskulatūras trenēšana sievietes veselībai un pilnvērtīgai baudai. Bet ne jau par to mans šoks.
Pirms nodarbības Jana mums lika 30 sekundēs aizvērtām acīm uzzīmēt, kā mēs iedomājamies, redzam, sajūtam sevi kā Sievieti. Un, jāatzīst, ka es biju viena no divām sievietēm, kas smagi izgāzās šajā vienkāršajā uzdevumā – es pat nemēģināju zīmēt cilvēciņu, bet savu sievietes būtību dāsni attēloju kā saulīti ar stariņiem. Tas bija tik raksturīgi man – pat esot sevis labošanas nometnē, domāt par citiem, kaut domās dodot citiem gaismu un siltumu. Kamēr manis pašas nemaz nav. Kamēr mana sievietes būtība snauda kaut kur dziļi aprakta un nespēja izlauzties apziņas virspusē, pat esot 70 lielisku sieviešu kompānijā.
Cita meitene uzzīmēja puķīti. Nojaušu, ka viņai līdzīgas pārlieku citiem došanas problēmas, aizmirstot par sevi. Lielais vairums meiteņu uzzīmēja shematisku sievišķā dzimuma būtni, attēlojot trijstūra kleitiņu un/vai garākus matus kā sievišķības simbolu. Ne velti mēs visas bijām tieši Sievišķības nometnē smelties zināšanas un iedvesmu, kā vairot un spēcināt no dabas ielikto un paredzēto.Toties savā sievišķībā uzgavilēja tās, kas bija centušās attēlot sievietes auguma aprises, liekumus un apaļumus, šīs meitenes Sievišķības skolā tātad bija daudzas klases man priekšā.
Un es varēju raudāt par savu atpalicību dzīves skolā, bet es
izvēlējos priecāties, ka beidzot esmu ko sapratusi. Jo mācīties nebaidos, to
daru visu dzīvi, īpaši intensīvi tieši beidzamos gadus, kad man ir sajūta, ka
pati autodidakta režīmā apgūstu pat medicīnu, cenšoties rast atbildes uz jautājumiem
saistībā ar manu veselību, pie reizes padaloties arī ar citiem par saprasto.
Par to vari lasīt citās šīs mājas lapās sadaļās.