7. Pietura. „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”
Mani ļoti priecēja, ka vairums sieviešu, kas piedalījās nometnē, bija meitenes ap/zem 30 gadu vecuma. Un es ticu, ka viņas savos Laimes meklējumos progresēs ātrāk nekā es. Kā nākamā mūsu skolotāja Laura teica – „Laimīga sieviete - Labāka pasaule”. Tāpēc es patiesi priecājos, ka mūsu kopējais ceļš uz laimīgu pasauli ritinās arvien ātrāk un ātrāk.
Un tā esam nonākuši pie spēcīgākajām nodarbībām nometnes dienās. Laura Dennler no Ugunsskolas mūs vedināja cauri dziļiem procesiem sevis izzināšanā. Viena no tehnikām ietvēra saraksta veidošanu par katru ķermeņa daļu, kas mums pašām nepatīk. Sākumā ātri pārskrienot domās visam augumam no galvas līdz kājām, likās, tā īsti varu piesieties tikai kājām – ne tik slaidas, zilām vēnām, celulīts, lai... Bet, atverot kritisko prātu (tik viegli!), sāku piesieties arī saviem matiem, nagiem, acīm, gurniem, zobiem, krūtīm un tad jau teju visām sarakstā uzskaitītajām ķermeņa daļām. Ar vienu aci vēroju, cik sirsnīgi visas meitenes raksta, kas nu kurai pie sevis nepatīk.
Acis un sirdi uz uzdevuma būtību man atvēra pašas Lauras drosmīgi nolasītais mums visiem priekšā – par saviem (viņasprāt) fiziskajiem trūkumiem. Skatījos uz skaisto, slaido, pārliecināto sievieti priekšā 70 citām sievietēm un nespēju ticēt tam, ko viņa lasa par sevi. Jo tālāk viņa lasīja, jo vairāk man acīs sakāpa asaras. Jo sapratu, ka mēs visas, mēs katra to sev nodarām ik dienas. Teju skaļā balsī bija jābrēc, kad arī manas nelielās komandas biedres man skaļi nolasīja savus manai acij neredzamos fiziskos trūkumus.
Sāpīgāk par saviem trūkumiem bija redzēt, ko citas meitenes atklāj par sevi – pat nosaucot nepilnības viņu sejā vai augumā, es nespēju tos ieraudzīt. Skatījos, bet neredzēju, klausījos, bet neticēju. Un kad kārta pienāca man, bija grūti runāt, tomēr arī es devos grūtajā sevis dziedināšanas ceļā. Uzdevums bija tik spēcīgs un deva mums iespēju saprastu reizi par visām reizēm, kāda trako māja ir mūsu galvās. Saprast, ka citi mūs redz skaistas un ka tikai mūsu pašu galvās mājo lielākais kritiķis. Laura to sauc par Perfekto sievieti katrā no mums, kas mūs dzen, kritizē, nosoda, salīdzina.
Bet tā kā nodarbību vadīja profesionāle Laura, tad jau sagaidīju, ka problēmu uzplēst un izdzīvot procesu ir tikai puse no darba. Tikpat svarīgi ir to pareizi noslēgt un dziedināt. Un to mums palīdzēja vakara rituāls pie ugunskura, kuram uzticējām katra savu slēptāko trūkumu sarakstu, dodot iespēju uz visiem laikiem atvadīties no sevis šaustīšanas, vietā gūstot ticību un pārliecību, cik skaista mēs katra esam savā vienreizīgumā un neatkārtojamībā. Manai vārajai sievišķības apziņai tas bija tik veldzējoši. No sirds priecājos, jo biju nokārtojusi nākamo klasi savā Sievišķības skolā.
Kad līdzīgā veidā
bijām veikušas nākamo uzdevumu, arī šis saraksts vakara izskaņā tika atdots
dziedinošajam uguns spēkam. Nekas vairs netraucēja plaukt mūsu sievišķībai.
Pagātnes rēgi bija pavisam taustāmi aizslaucīti
no mūsu apziņas, zemapziņas un katras šūnas. Arī šis process bija dziedinošs,
tas bija noņēmis mūsu pašu prātā un sirdī mītošos šķēršļus, kas kā vecas skārda
bundžas bija vilkušies mums pakaļ visu dzīvi.
Protams, vērtīgi bija Lauras vārdi un idejas arī starp šīm tehnikām. Man prātā palika viņas teiktais: „Kāpēc mēs vienmēr uztraucamies par to, ko citi par mums padomās, bet nevis par to, ko mēs par viņiem padomāsim.” Ticu, ka katra no meitenēm paņēma no Lauras nodarbības tieši sev vajadzīgo. Un tieši tik daudz, cik katra bija gatava to paņemt tieši tajā brīdī.