8. Pietura. Atslēgas vārds „Brīvība”
Noslēdzošais vakara rituāls pie uguns kopā ar Lauru mums deva vēl vienu iespēju sevis transformācijai. Un šis mazais solītis bija saistīts ar lielo vārdu, ko saku par sevi – Pārdzimšanu. Es neatceros, kā sauca tehniku, bet kāda meitene pat minēja tās nosaukumu, tātad šis ir psihologiem (?) labi zināms process darbam ar cilvēkiem.
Uzdevums ietvēra vispirms savas problēmas noformulēšanu, lai pēc tam to apvērstu par 180 grādiem un iedomātos sevi situācijā, kad šīs problēmas vairs nav. Un tad ieklausīšanos savās sajūtās. Un tad iedomāšanos, kur mūs šī sajūta aizved tālāk jeb kas būtu tas, ko mēs vēlētos vēl. Un atkal iejušanos tajā vēlamajā situācijā, it kā mēs jau tur būtu un mums būtu piepildītas mūsu ilgas. Un atkal fokusēšanās uz sajūtām tad. Un šādā veidā mēs varam iet, cik tālu sniedzas mūsu vēlmes, un iedomāties un sajusties jau tajās esam.
Viena no meitenēm šo drosmīgi veica visu klātbūtnē kopā ar Lauru. Pārējās mēs katra pie sevis atzinām, kas katrai ir tas visaktuālākais šobrīd. Kad sapratu uzdevuma shēmu, mans loģiskais prāts atkal ieslēdza savu skepsi, sak, redzēs, redzēs, kas man te sanāks. Drosmīgajai meitenei kopā ar Lauru izdevās piefiksēt 6 vai pat 7 līmeņus savām vēlmēm un sajūtām, it kā, kad vēlmes jau piepildītas. Līdz attiecībām ar Dievu un saplūsmei ar Visumu un citiem augstiem plauktiem es netiku, tas man būtu licies nedaudz falši, un es priecājos, ka mana skepse man palīdzēja būt godīgai pret sevi. Man to līmeņu sanāca mazāk, un baidījos, ka uzdevums man tāpēc neizdosies.
Mana pirmā un, acīmredzot, svarīgākā problēma, ar ko sāku savu procesu es, bija Pašapziņas trūkums (tagad smaidu, kāpēc neprasīju pili, kā pasakā par Zelta zivtiņu). Laura lūdza sajust vietu ķermenī, kur šī sajūta atbalsojas. Mana labā roka uzgūla vietai, kur krūšu iedobīte, tikai pavisam nedaudz atstatu no sirds (ja ticam, ka sirds kreisajā pusē).
Tālāk soli pa solim Laura mūs sajūtās izvadīja līdz definētās problēmas atrisinājumam, manā gadījumā – līdz Pašapziņai, kuras nu man ir gana. Laura jautāja: "Ko man tas dotu?" "Priecīgu dzīvi", atbildēju sev. Un tālāk? Kā es ar to priecīgo dzīvi justos? Laimīga, sev teicu. Ko vēl varu vēlēties? Nezināju, ko vēl var dabūt šai saulē, likās, tālāk par laimi nav kur, tāpēc teicu – man ir viss. Kādas tad ir sajūtas, ja ir viss? Liels miers, sev atbildēju. Un tālāk? Likās, ka nezinu, ko vēl vēlēties, tomēr vārds Harmonija ienāca prātā. Kādas sajūtas, ja ir sasniegta Harmonija? Jūtos Piepildīta, nācās atzīt. Kad Laura taujāja vēl tālāk, šķita neko vairāk no sevis nespēju izspiest, likās, ka iedomātie Laimes kalngali būtu jau sasniegti.
Jau redzēju, ka esmu par vairākiem līmeņiem atpalikusi no grupas darba, un sāku baidīties, ka uz mani šis uzdevums tātad nestrādās. Tomēr šajā brīdī pat cauri manai skepsei līdz apziņai izlauzās Manas Laimes augstākā un pārākā stadija – Es esmu es pati un staroju priekā par dzīvi. Un kad Laura jautāja tālāk, kā ar šo jūtamies, mana atbilde bija - Laime. Tas bija, manas sirds-prāt (cik nesavienojami vārdi man salikās vienā), augstākais laimes rādītājs – reizē tik maz un tai pat laikā tik daudz tieši man. Tas bija maģiski, spēcinoši, pārsteidzoši. Ka sākot analizēt tikai vienu savu nepilnību (pašapziņas trūkumu), es nonācu pa apli līdz pilnīgai sevis pieņemšanai, kas mani atbrīvo priekam.
Bet ar to vēl uzdevums nebeidzās. Jo, kad katra no mums bija nonākusi pie augstākā iespējamā laimes izpausmes un dzīves pilnības līmeņa, Laura ļoti profesionāli šo sajūtu nostiprināja, liekot mums iedomāties sevi pirms dzimšanas, bērna vecumā, skolas laikā, tagad, un arī nākotnē. Un, projicējot šo sajūtu visas mūsu dzīves garumā, mēs sapratām – ka viss, ko vēlamies, patiesībā ir bijis mūsos visu laiku, pat pirms dzimšanas, visu līdzšinējo dzīvi un tur būs arī nākotnē. Dziļi, spēcīgi, emocionāli.
Un noslēdzošais žests lika man kārtējo reizi izplūst asarās – Laura lūdza uzlikt vienu roku uz sirds un otru, kas visu laiku bijusi uz attiecīgās emocijas vietas ķermenī, arī pārnest uz sirdi. Un tā es tur stāvēju, abām rokām sargājot sirdi, nespējot valdīt asaras, jo sapratu un reizē nesapratu vienu – kāpēc, lai spētu savienot šīs divas vietas (un emocijas) savā ķermenī, kas taču atradās tik tuvu, tikai divu pirkstu attālumā viena no otras (bet, ja zinām, ka sirds īstenībā ir centrā - pat tuvāk) man vajadzēja veselus 45 gadus? Tajā brīdī sapratu, ka man ir viss. Jo ES ESMU.
Un tikai nākamās dienas pēcpusdienā, kad visas meitenes sasēdāmies noslēdzošajā aplī, man izkristalizējās atslēgvārds, ko vēlos pateikt visiem kā savu lielāko ieguvumu no nometnes dienām. Un šis atslēgvārds ir BRĪVĪBA. Brīvība būt sev pašai. Vienkārši BŪT. Un ticēt, ka ar to ir pietiekami. Lai dzīvotu priecīgi šai pasaulē un spētu dot arī citiem. Un kā smagas bruņas nokrita visas manas daudzu gadu desmitu smagumu piesūkušās domas, sajūtas, pašpārmetumi, neticība sev. Un sapratu, ka man vairs nevajag Mainīties, nevajag par kaut ko Kļūt, nevajag sevi Pārveidot. ES ESMU. Un tas ir ok. Tas ir pietiekami. Un īstenībā tas ir ļoti daudz. ES DZĪVOJU.
Un pamazām man viss noskaidrojās, un es redzēju labāk, kāpēc mani tik daudzus gadus ir vadījusi iekšēja pretestība, varbūt protests, it kā nespēja mainīties. Atceros, jau vidusskolas laikā sev jautāju: „Kāpēc Man ir jākļūst tādai kā citi, lai mani pieņemtu?” Tas man nelikās pareizi, taisnīgi pat pusaudzes gados. Jo domāju, kāpēc citiem ir tiesības BŪT, bet man ir jāmainās?
Smaidu par sevi, ka tikai tagad esmu nonākusi līdz apjausmai, ka arī es varu tikai BŪT. Jo tieši tādas kā Es taču nav vairs nevienas pasaulē. Un tieši tāda, kāda esmu, es ticu, es varu ko dot citiem cilvēkiem. Nevis nenogurstoši turpināt absurdus sevis meklējumus, spoguļojoties citu cilvēku dzīvēs, priekšstatos un gaidās par to, kādai man būs būt. Vārdi „Pieņem sevi”, „Iemīli sevi” man liekas tagad zaudējuši nozīmi. Vai vismaz ir otršķirīgi. Jo pirms tam ir svarīgi vispār sevi atrast, atpazīt jeb identificēt, vienreiz par visām reizēm, tā līdz kaulu smadzeņu šūnu kodoliem un vēl dziļāk - līdz kaulu smadzeņu šūnu kodolos esošo DNS aminoskābēm.
ES ESMU. Un ar to pietiek, lai dzīvotu foršu dzīvi, par kuru pašai prieks. Es nolieku savas smagās dienas. Uzticot savu stāstu arī Tev. Es nesaku, ka ar šo apjausmas brīdi mana dzīve turpmāk būs tikai rozēm kaisīta. Es vēl daudz ko mācīšos. Dzīvot sev, dzīvot savu dzīvi, saklausīt savas vajadzības. Katra mazā situācija būs mans mazais tests, kas man rādīs, cik patiesa esmu pret sevi.
Viss tikai tagad sāksies. Un es raugos uz dienām un gadiem, kas nāks, ar bezgala mīlestību pret sevi, kā arī prieku, un lielu vēlmi dzīvot. Jo es esmu atradusi sevi. Un, lūdzot piedošanu tai skumjajai mazajai meitenei, ko biju pazaudējusi sen atpakaļ un kuras dzīvi veidot priecīgu bija manos spēkos, bet es nemācēju; lūdzot piedošanu sev, es izvēlos vairs nepazaudēties – viedokļos, pienākumos, padomos, attieksmēs.
ES ESMU. Un man nav par to nevienam jāatvainojas. Jo BŪT ir pietiekami. Mums visiem, mums katram te ir vieta, laiks un iespējas. Un mēs katrs varam bagātināt viens otra dzīvi, un tas ir tik skaisti. Beidzot, beidzot esmu sevi atvedusi līdz tik atbrīvojošajai sajūtai, ka tikai BŪT ir pietiekami. Tas ir tik vienkārši. Man nav vairs jāizpelnās mīlestība - pat neko nedarot, ES ESMU MĪLESTĪBAS VĒRTA.
Šīs atklāsmes man ir devušas lielu atbrīvotības sajūtu. BRĪVĪBA ir manas dzīves šī brīža atslēgas vārds. Ko arī Tev novēlu. Paldies Tev, Laura.