Parunāsim par depresiju jeb kāds sakars depresijai, hemoglobīnam un draugiem
Tā. Šodien es dušā stāvot (un kāpēc man vienmēr labās idejas un domas dušā rodas?) izdomāju savas depresijas iemeslu. Jau esmu Tev teikusi, ka visu savu dzīvi mēģinu rast atbildi uz jautājumu – vai mans depresīvais noskaņojums un nespēks ir tāpēc, ka man vienmēr, vienmēr ir bijis stipri pazemināts hemoglobīna līmenis asinīs, kā arī visi ar to saistītie rādītāji (dzelzs, ferritīns)? Vai ir otrādi – manas emocijas nosaka manus fiziskos asins raksturlielumus, un tie ir zemi tāpēc, ka es ļauju sev justies slikti? Jautājums būtībā ir par vistu un olu.
Kas ir pirmais – objektīvie, fiziskie mana organisma rādītāji, kas man liek justies slikti un bez enerģijas (ļoti bieži depresīvi) vai emocijas, kas nodefinē, kāds būs mans hemoglobīns. Protams, ar veselo saprātu domājot, man ir grūti pieņemt šo otro hipotēzi, jo tad jau jāsanāk, ka visiem laimīgiem cilvēkiem hemoglobīns būs pietiekams, kamēr nelaimīgajiem tas būs pazemināts. Par šo visu man domāt liek manas homeopātes sen atpakaļ izteiktā doma, ka anēmija jeb mazasinība ir nevēlēšanās dzīvot. Vēlāk, jau pati mācoties homeopātiju, es atradu šo domu arī grāmatās. Tāpēc toreiz it kā iedevu attaisnojumu savam hemoglobīnam, jo man it kā bija skaidrojums, un bieži tā arī jutos.
Lai gan, jo vairāk mācījos homeopātiju, jo vairāk sapratu, cik liela nozīme ir tieši emocijām. Re, pat mūsdienu medicīna runā par psihosomatiskajām saslimšanām, kad it kā nekas nekait, bet tomēr nav labi. Te vietā būtu tas pats jautājums – kas ir pirmais? Emocijas, kas ar laiku rada fiziskas, bet neizskaidrojamas vainas, vai vispirms rodas pārmaiņas orgānos, kas savukārt liek justies slikti?
Tā arī es turpat vien esmu, turpinot meklējot atbildi savā dzīvē – kas ir pirmais – fizioloģija vai emocijas? Un es pat nezinu, kāpēc saprast šo man ir tik svarīgi. Varbūt, lai brīžos, kad jūtos slikti, man būtu attaisnojums, ka man ir tiesības tā justies? Tas būtu tik vienkārši - atrast vainīgo. Savukārt, ja mani tālu zem minimālās robežas esošie asins rādītāji nosaka manu pašsajūtu, tad loģisks solis būtu sākt domāt, kā tos uzlabot – ar piemērotu pārtiku un vitamīniem. Lai justos labāk.
Un te es varētu stāstīt ilgi un dikti par saviem centieniem savu hemoglobīnu un dzelzi asinīs paaugstināt. Kronis visam bija mana steiku diēta pāris nedēļas pirms trešā bērna piedzimšanas, lai varētu realizēt sapni par mājas dzemdībām (Īrijā pazemināta hemoglobīna gadījumā mājas dzemdības netiek atļautas). Fakts, ka puika vesels kā rutks piedzima mājās, apliecina, ka diēta nostrādāja. Atceros arī sevi, ierodamies Rīgas Hematoloģijas centrā, lūdzu, ar veselu kaudzi asins analīžu un stāstu, kad ko esmu lietojusi, lai kopā ar speciālistu saprastu, kas un kā. Domāju, kur tad, ja ne te man var palīdzēt atrast atbildi uz manu mūža jautājumu par hemoglobīna un depresijas saistību.
Detaļas no šiem stāstiem lai paliek sadaļai par Anēmiju kaut kad vēlāk. Pagaidām varu pateikt vien to, ka vairums manu mērķtiecīgo eksperimentu hemoglobīna paaugstināšanas virzienā (pārtika un dzelzs preparāti) ir bijuši neveiksmīgi, nu katrā ziņā, ne ilgtspējīgi. Visu mūžu lietot dzelzs preparātu ripas es neesmu ar mieru, īpaši, ja zinu, ka man tas nepalīdz. Un tagad arī daudz vairāk esmu lasījusi, lai saprastu arī ēnas puses ķīmiskajiem preparātiem un apšaubāmo to lietošanas lietderību.
Tātad, ja dzelzs preparātus es neesmu ar mieru dzert, bet pārtika jūtami manu hemoglobīnu un dzelzs līmeni pacelt nespēj, pat ja dzīvoju GAPS idejas gaismā jau ceturto mēnesi, kur gaļa ir labais un ieteicamais produkts, tad man atliek tikai viens ceļš – domāt un strādāt pie emocijām. Un neviļus atgriezties pie it kā neloģiskā un nezinātniskā – hipotēzes, ka varbūt domas un emocijas ir tās, kas nosaka manu fizisko labsajūtu. Un ja es spētu justies labi visu laiku (vai Tev tas izdodas?), varbūt arī dzelzs un hemoglobīna zemie rādītāji mani vairs neuztrauktu, enerģijas pietiktu un jautājumu vairs nebūtu.
Bet iesāku šo rakstu ar to, ka šodien atradu atbildi. Varbūt savam mūža jautājumam. Varbūt ne tik grandiozi, bet tomēr esmu sapratusi vēl vienu mazu gabaliņu savas dzīves saliekamajā bildītē. Un tas nāk komplektā ar manām pārdomām un jaunajām zināšanām Socionikas jomā. Socionika ir kas jauns man, kopš, varbūt jauši, varbūt nejauši dzirdēju Evijas Jasūnas vebinārus par šo tēmu. Tā ir zinātne par cilvēkiem, kas ļauj saprast cilvēku tipus un attiecību modeļus. Izvērtējot 4 dažādus aspektu pārus, atlasot sev atbilstošos, cilvēks var atrast, kuram no 16 iespējamiem dažādiem tipiem pats atbilst. Un mana grūtība visu šo laiku ir bijusi saprast, vai es vairāk esmu introverts, vai ekstraverts cilvēks. Jo pēc atbildēm uz testa jautājumiem man sanāk apmēram puse uz pusi. Bet atkarībā no tā, uz kuru pusi nosliekšos, es atbildīšu vienam, vai otram tipam. Tāpēc ir ļoti svarīgi trāpīt pareizi.
Un līdz šim es esmu sevi sajutusi abējādi – man principā patīk cilvēkos, bet es nezinu, vai piekristu apgalvojumam, ka man tas uzlādē baterijas. Un īstenībā iešana sabiedrībā pienākuma pēc man izraisa ļoti pretrunīgas sajūtas – man ir tai ļoti jāsaņemas, lai gan pēc tam var būt gandarījums, bet nereti pēc tam es vēl vairāk sajūtu iekšējo tukšumu un virspusību šādās „small talk” attiecībās, kas kopumā man liek justies vēl sliktāk nekā pirms iziešanas, jo apzinos, cik vientuļa esmu.
Un tad, lai sevi sāpinātu mazāk, nākamo reizi es izvēlos neiet. Starp citu, kamēr rakstu šīs rindas, neesmu klāt kārtējā kopā sanākšanā, jo izlēmu, ka negribu sevi pārāk spiest. Un sākas bēgšana no situācijām un cilvēkiem. Un tad es sev beigās iegalvoju, ka man nevienu nevajag, un ka droši vien es esmu introverta un punkts. Tajā jau nebūtu nekas slikts, ja vien... ja vien es tajā visā ar sevi justos labi. Bet nejūtos. Un ir slikti. Reizēm ļoti slikti. Un tad es saku, ka man ir depresija. Un tad es pati sev apnīku ar šo visu, nemaz nerunājot par manu ģimeni.
Un tā es sevi pētu un klausos, mēģinot saprast, kas ir mana komforta zona, kas ir manu enerģiju uzlādējošie aspekti un kas man to atņem. Lai iemācītos sevi pasaudzēt.
Un šodien es sev to noformulēju. Atradu. Sapratu, kas man liek justies slikti. Man pietrūkst dzīvo sarunu, smieklu, dzīvās mijiedarbības un enerģijas apmaiņas ar man tuvajiem, svarīgajiem cilvēkiem – draugiem, radiniekiem, paziņām, kolēģiem. Dzīves situācija šobrīd ir tāda, ka es esmu prom no Latvijas, un cilvēku loks, ar ko es kontaktējos, ir ļoti ierobežots. Un teju visas manas domas un emocijas paliek pie manis un iet riņķiem vien, riņķiem vien... Un es sajūtos ļoti viena. Un tas varbūt ir par iemeslu, kāpēc es tik ļoti beidzamajā laikā jūtos slikti, lasi, depresīvi. Jo, kā es tagad secinu, ja es nedabūnu enerģijas apmaiņu, es iznīkstu... Vai tas liecinātu, ka es tomēr esmu cilvēku cilvēks? Un ka noslēgšanās, bēgšana un sevis ielikšana introverto ļaužu pulciņā ir tikai mana izdzīvošanas stratēģija, sak, ja jau nav, tad man nevajag un man ir labi tāpat? Jo nav jau... Vai šo apzinoties, es tagad varēšu beidzot noteikt savu cilvēka tipu arī pēc Socionikas teorijas?
Un pat tagad, visu šo Tev uzticot, es sajūtos tik viegli. Jo man ir cerība. Ja tas patiesi ir tā, tad manas situācijas sapratne jau ir pirmais solis uz risinājumu. Un, kā šorīt čatā teica mana draudzene: „Vai zini, ko Tu vari darīt šai situācijā? Kā Tu pati vari to mainīt?” Ja es saprotu, kur ir problēma, tad varu sākt domāt, ko darīt. Nevis bēgt no sevis un izlikties, ka tāda depresīva esmu un turpināt gausties (arī par zemo hemoglobīnu). Zinot, kas man der un kas man vajadzīgs, tikai mana atbildība ir tālāk rīkoties. Lai aizvestu sevi līdz vietai, kur ir labi.
Saprotot, kas man svarīgi, un jau domājot vien, ko es šai ziņā varētu darīt, manī rodas prieks un kaut kur tālumā klusām izplēn tēze par nevēlēšanos dzīvot. Un vispār, vai mēs te par kādu hemoglobīnu runājām? Un kādā sakarā?
Tāds ir mans
šodienas stāsts par depresiju. Kāds ir Tavējais?
Tev varētu interesēt raksti
Raugoties tevī, es nekad nedomātu, ka tu tā jūties un par mani teiktu to pašu, bet es arī esmu šausmīgi depresīvi noskaņota, bet hemoglobīns man nav pazemināts, tieši otrādi, kad man jaunībā tas bija ļoti zems, es nemaz nebiju depresīva!
Un pašnāvību es esmu apsvērusi simtiem reižu, tikai es esmu gļēva un baidos no sāpēm! Tad, lūk secinājums- Neskaties vīru no cepures!
Bučas un sveicieni no mums!