Aptumsums. Depresija
Šo rakstu domās Tev jau rakstu kopš vasaras, kad sapratu, ka nerakstīt par šo vairs nevaru. 2014. gada jūnija žurnālā Una izlasīju skaisto un smeldzīgo interviju ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku par viņas pieredzi, secinājumiem, atklāsmēm, sadzīvojot ar depresiju. Jau tad paredzēju, ka depresijas stāsti un cilvēku atklāšanās presē un publiskajā telpā sekos kā lavīna. Un tas arī ir piepildījies. Arī tikko žurnālā Ieva 2 turpinājumos (24. sept. un 1. okt. 2014) šķetināta depresijas tēma. Un es nevaru nostāvēt malā. Jo ne visam rakstītajam varu piekrist. Te atradīsi, ka man ir mazliet atšķirīgs viedoklis (arī zināšanās balstīts) no tā, ko izlasi presē.
Lai gan raksts par depresiju manā prātā ir pasen, tieši šīs beidzamās publikācijas mani pamudināja neklusēt un dalīties ar savu stāstu, domām, sajūtām. Un arī parādīt manus meklējumus laukā no depresijas valgiem. Un uzreiz Tev pasaku, ka manas attiecības ar šo uzstājīgi drūmo māsu Depresiju vēl nebūt nav galā. Vai kādreiz būs?
Vairākos turpinājumos es šeit gan uzticēšu Tev savu personisko pieredzi, sadzīvojot ar skumjo māsu Depresiju, gan padalīšos ar zināšanām (iegūtām lekcijās un grāmatās) un savu sapratni par uzzināto, gan mēģināšu rādīt arī iespējamos objektīvos depresijas cēloņus, tik tālu, cik es to saredzu un saprotu. Kā arī ar stāstīšu par iespējamajiem risinājumiem depresijas izpausmju mazināšanai, no kuriem dažus pati esmu izmēģinājusi. Un varbūt Tev noder kāda doma no mana stāsta.
Kā jau īsi ieskicēju iepriekš citos rakstos, es zinu, kas ir depresija. Tā man dzīvo blakus visu laiku. Tā ik pa laikam paceļ galvu augstāk vai klusēdama gaida sava uznāciena dienu. Kad notiks viens vai otrs scenārijs, vai realizēsies tūkstoš gradāciju pa vidu, ir atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem. Jā, rudenī un tumšajā gada laikā ir grūtāk. Bet pat saulainā vasaras dienā tā var dominēt manas sajūtas un dzīves garšu. Ne velti saka, ka svētkos grūtāk, jo tad cilvēki apzinās savu vientulību vēl skaudrāk. Un ir periodi, kad es piedevām dusmojos uz katru saulaino dienu, jo tais spožajās, saules prieka pielietajās dienās man sev jāpārmet, ka es nevaru piespiest sevi izvilkties svaigā gaisā. Tad drīzāk lietus dienas ir manējās. Jo man ir attaisnojums savai mazkustībai un arī noskaņojumam, līst taču...
Grūti ir arī tad, ja man kopā ar visu savu depresiju ir jāiet uz darbu un jādara citas lietas, ko nedarīt nevar. Tad liekas, ka adrenalīna deva, kas nepieciešama ikdienas izdzīvošanai un funkciju pildīšanai, piedod manam drūmajam noskaņojumam nedaudz vieglāk panesamu, caurspīdīgāku raksturu. Un tās ir reizes, kad es tik dziļi neiekrītu tai melnumā. Jo varbūt mirkļa ilūzija par savu neaizvietojamību palīdz noturēties virs ūdens?
Kopš veselas divas manas draudzenes spēj tulkot Zvaigznes (māca un mācās astroloģiju), es tieši vai post factum pa retam dabūnu uzzināt par kādu Aptumsumu vai citu kataklizmu Visumā. He, un, štie, šis oktobris esot nu varen traks ar Mēness un daļēju Saules aptumsumu, ko neteiksi, un es jau domāju, kāpēc es te atkal ņemos... Jā, aizvien vairāk es sevi pieķeru lūkojamies pēc kalendāra (un mans izmisušais vīrs arī) kad uznāk melnie. Cerot, ka Zvaigznēs atradīšu attaisnojumu. Dažreiz trāpu uz Pilnmēnesi, tad varu uzelpot, sak, tas vainīgs. Bet ir tikpat reizes, kad saprotu, ka nevienu citu un neko nevaru vainot tajā, cik briesmīgi jūtos. Un tās ir tās smagākās reizes. Lai gan zinu, ka arī tās pāries, tāpat kā Pilnmēneši un Aptumsumi. Bet kaut kur paralēli smadzeņu tumšākajā stūrītī perinās pavisam nemanāma, melna doma, ka varbūt var pienākt reize, kad atpakaļceļa prom no Aptumsuma, vairs nav. No tā es baidos.
Katram depresija var izpausties unikālā veidā. Animācijas filmu māksliniece un režisore Signe Baumane stāsta, ka viņas depresijas bildē ir arī ir fiziskas sāpes. Man nesāp, bet manas depresijas atslēgvārds ir fizisks nespēks. Es zinu, kā tas ir, ka nav spēka un prieka dienai. Un tām, kas vēl nāks. Zinu, kā ir, kad pamosties piekusis pat pēc 12 stundu miega. Kad lielajai kafijas krūzei tiek visas manas cerības sevi uzstutēt kājās, un arī līdz tai vēl ir jāsaņemas. Zinu, kā ir, kad negribas neko. Ne tagad, ne turpmāk. Mani dzenā lielais jautājums – kur cilvēki ņem enerģiju visam tam, ko viņi dara. Un kāpēc tas viss viņiem ir vajadzīgs. Un kur ir mans prieks? Krampjaini mēģinu atcerēties, kad esmu pēdējo reizi smējusies? Un kur vispār ir manas emocijas? Ir liela vienaldzība. Un tukšums. Un, noskatoties uz dzīvi, kas iet man garām, es sev jautāju - kāpēc es vienīgā neesmu ko dzīvē sapratusi?
Kad iekrīt melnā diena, jau papildus tam, ka tāpat objektīvi
ir slikti, man ir tendence visu redzēt, sajust, tulkot melnos toņos – beru sev pelnus
uz galvas par to, ka neesmu ne pietiekami laba mamma, ne sieva, ne kolēģe, ne
meita, ne māsa, ne cilvēks vispār. Pati sev esmu vislielākais soģis. Meklēju kļūdas,
meklēju sevī tikai to, ko neprotu, kas man nesanāk, un atrodu, ka tā turpināt
vairs nav jēgas. Jo nekas nav labi. Sajūtos, ka Ezītis Miglā, kur miglai nav gala un nav malas. Un kur no iekšienes vairs nevar saredzēt dzīves skaistumu visapkārt. Un nav atbildes, KĀ varēt. Visvairāk mani pašu, no malas it kā skatoties uz dzīvi kā uz lēno miglas kuģi, uztrauc vienaldzība pret saviem bērniem. Tad zinu,
ka ir riktīgi sūdīgi.
Un, jā, no cilvēkiem es tad baidos, kad man ir grūti. Baidos gan nav īstais vārds. Un, ja vien iespējams, es savā grūtumā izvairos no iziešanas sabiedrībā, lai nebūtu sadomazohistiski jāsmaida, rādot, cik viss ir labi. Tik daudz cieņas man pret sevi vēl ir - vismaz ļaut sev izņemties vienatnē, izdzīvot, tad saņemties un tad atkal iet pie cilvēkiem. Jo bez cilvēkiem es arī nevaru, kā jau rakstīju iepriekš.
Bet trakums ir, ka tajā dziļajā bedrē neviens pat īsti man nevar palīdzēt. Jo es zinu, ka man pašai sevi būtu jāizvelk, kā Minhauzenam aiz matiem sevi izvelkot no purva. Nu, visbiežāk tālāk par virtuves ķebli es sevi nespēju aizvilkt, tur arī palieku, jo tur ir kafija:) Un trakums ir, ka tais drūmajos periodos man nepalīdz ne atmiņas par saviem dižajiem darbiem (ar savu normālo prātu saprotu, ka man būtu, par ko lepoties), foršajiem cilvēkiem, ko esmu satikusi, vai visu, kas ar mani ir noticis. Tieši otrādi, tas viss parāda, kādā bedrē esmu pašreiz. Vienīgā labā ziņa ir, ka tas viss reiz beidzas. Un to cenšos atcerēties, kad esmu tajā grūtumā iekšā. Dzīve kā melnbaltā zebras mugura...
Un tad pamazām Aptumsums paiet, mazinās tā intensitāte, un paliek vieglāk. Un otra labā ziņa ir, ka tas pazūd ātrāk nekā uzradies. Un tad es sev jautāju, kas bija tas cilvēks manā istabā, kam neinteresēja vairs ne saģērbties, ne sakopties, kas planēja totālā vienaldzībā pret visu pasauli, un jo īpaši – pret sevi. Es nesaku, ka es aizmirstu, es zinu, ka tā otrā arī bija manējā – tikai mana tumšā puse. Un, pats pārsteidzošākais ir tas, kad esmu atkal “Es pati” savā normālajā variantā, es kādu laiku varu ražīgi darboties ar visai labiem rezultātiem (un man saka, ka pat varu citus iedvesmot). Līdz brīdim, kad atkal piezogas tas Pilnmēness... Vai kas cits tamlīdzīgs. Un tā tas iet periodiem... Trešā, mierinošā ziņa tajā visā ir, ka tie Aptumsuma periodi ir īsāki par gaišajiem.
Un šajā brīdī jebkurš no cilvēkiem, kas mani pazīst, brīnīsies uz veselību, vai tā tiešām esmu es, un vēl un vēlreiz pārbaudīs, kādā blogā lasa un kas ir bloga autors. Jo, iespējams, arī Tu pazīsti mani kā Cilvēku Priecīgo. Un varbūt tikai tagad uzzini, ka īstenībā manī sadzīvo vismaz divas un visnotaļ atšķirīgas personības.
Un šajā brīdī kaut cik labi mācījies psihiatrs man mēģinās iedot diagnozi – Bipolārie uzvedības traucējumi, Bipolāri maniakālā depresija vai tamlīdzīgi. Bet ziniet, ko, mani tā diagnoze, lai kāda tā būtu, nemaz neinteresē, polāra vai nepolāra. Jau citā rakstā minēju, ka reiz psihoterapeite man Skype sesijas laikā ieteica steigties pēc antidepresantu paciņas, tik smags gadījums es esmu, redz. Ko es, kā Tu vari nojaust, nedarīju un nedarīšu. Un tāpēc šo visu stāstu te un nākamajos rakstos, lai Tev parādītu, kāpēc mana izvēle ir tieši tāda. Un, lai parādītu, ka bez psihotropajām zālēm ir vēl citas iespējas, ko vari mēģināt.
Jo redzi, tagad savā ilgajā sevis izpētes un mācību ceļā es esmu nonākusi tik tālu, ka apjaušu – manas emocijas, domas un dzīves garšu, to, vai ļaujos depresijai vai varu tai nostāvēt pretim, iespējams, tomēr nosaka mani fiziskie organisma rādītāji – hormonu līdzsvars, mikroelementu daudzums, zarnu trakta veselība un varbūt vēl daudzi citi faktori. Tas ir tik pārāk vienkārši, ka mana sarežģītā iekšējā būtība vēl tam pretojas. Pretojas domai, ka mēs, cilvēki, esam tikai bioloģiskas būtnes, kam daba paredzējusi izpildīt noteiktas bioloģiskas funkcijas (izdzīvot un vairoties), un dabas vienkāršajā plānā nemaz neietilpst mūsu mocības, meklējot dzīves jēgu.
Bet, klausoties ārstu un citu gudru cilvēku runas konferencēs, uzzinot, lasot, izmēģinot uz sevis, es pamazām saprotu - izrādās, mūsu labsajūtu nosaka bioķīmiskie procesi mūsu organismā un tas, vai šiem procesiem pietiek visa nepieciešamā (fermentu, hormonu, mikroelementu, vitamīnu). Un, ja nepietiek, mēs varam ko mainīt uz labu, izvēloties dzīvot veselīgāk, nekaitēt sev, kā arī uzņemt trūkstošo papildus. Un mani beidzamā gada eksperimenti ar sevi apstiprina šo domu, lai cik piezemēti vai neticami tas viss liktos.
Lai gan - mana
sirds joprojām cītīgi pretojas atziņai, ka mēs esam tikai bioķīmiskas būtnes. Jo
kur tad paliek dvēsele? Un kā palīdzēt dvēselei, kas sāp (atsauce uz rakstu žurnālā Ieva, 24. sept. 2014)? Jo dvēselei nevaram iedot vitamīnus. Un pat ne antidepresantus.