1. Pietura. Iespējamie ceļi
„Ir svarīgi nonākt kontaktā ar sevi pašu, nevis tikai reaģēt uz ārpasauli. Jo, lai reaģētu uz ārpasauli, kājām jābūt stingri uz zemes un pašam jāizjūt savs centrs”, saka Vaira Vīķe Freiberga žurnāla Una 2014. gada Augusta numurā. Un tas tik ļoti sasaucas ar visu, kas ar mani šobrīd notiek un par ko gribu ar Tevi dalīties.
Šoreiz vēlos Tev pastāstīt par kaut ko ļoti personisku. Sauc to kā gribi – izaugsmi, ceļu pie sevis, sapratni par to, kā lietas notiek dzīvē, sevis izzināšanu. Tie visi būs tikai vārdi jeb mums visiem saprotamu simbolu valodā apzīmēts process, kas tā īsti vārdos nemaz nav izstāstāms. Bet es mēģināšu. Jo ticu, ka mana pieredze var noderēt arī citiem cilvēkiem. Varbūt tieši Tev.
Kāpēc tieši tagad Tev to stāstīšu? Jo notikumi, cilvēki un situācijas beidzamā laikā sakrita tieši tā, lai es nonāktu pie pāris svarīgām atklāsmēm savā dzīvē. Mana transformācija kulminēja šovasar, pirms pāris nedēļām kādā Sievišķības tēmai veltītā nometnē. Un tagad zinu, ka man bija ļoti likumsakarīgi tur būt. Un tieši šīs beidzamās pārvērtības ne vien man pašai ir būtiskas, bet, redzi, vēlos tajās dalīties arī ar Tevi. Bet nu par visu no sākuma – lai Tu labāk saprastu, kāpēc es savos sievišķības pilnzieda gados (man ir 45), kam 25 gadu laulībā dzimuši 3 lieliski bērni – tieši tagad, tikai tagad devos savas sievišķības meklējumos.
Ja tepat www.curantur.lv lasīji sadaļas par , tad vari nojaust, ka šī tēma nav sveša arī manā dzīvē. Jebšu – tā ir vairāk vai mazāk jūtami klātesoša vienmēr. Un tas, vai to jūtu kā traucējošu, ir atkarīgs no vairākiem faktoriem. Šobrīd es vēl nezinu, kam ir lielāka ietekme uz manu depresīvo noskaņojumu un kas spēj vērst to uz priecīgo pusi – garīgās atklāsmes un pašizaugsme vai mana organisma optimāla darbība fiziskā (fizioloģiskā, bioķīmiskā) līmenī. Man ir, ar ko dalīties abās jomās, un tāpēc top šis raksts, kā arī nākamie, kas tikai vēl manā prātā.
Sākšu ar it kā vieglākajiem piemēriem, kas parāda, cik ļoti mūsu labsajūtu ietekmē tas, vai mūsu ķermenis un visas tā brīnumainās sistēmas darbojas savā labākajā paredzētajā veidā. Progresīvā jeb Funkcionālā medicīna uzskata, ka visa cita starpā zarnu trakta veselība ietekmē mūsu mentālās spējas, kā arī emocijas. Tātad, atveseļojot zarnu traktu, ir lielas cerības uz depresijas mazināšanu. Ja par šo pieeju vēlies uzzināt vairāk, lasi par Dr Perlmutter darbu, viņš šī gada rudenī izdos jaunu medicīnisku žurnālu Brain and Gut.
Mans iedvesmas avots ir arī Dr Natasha Campbell-McBride, kas runā par to pašu un vēl vairāk – ka vesels zarnu trakts spēj atveseļot bērnus no autisma un citām mentālām problēmām. Jau labu laiku vari sekot manam eksperimentam ar GAPS diētu, kura personiskais mērķis citu ieguvumu starpā bija mazināt manus depresīvos stāvokļus. Varu jau tagad pačukstēt, ka GAPS diēta manu depresiju būtiski mazināt nespēja, tomēr eksperimentu vairāk kā 120 dienu garumā par neizdevušos neuzskatu. Tieši otrādi, tā rezultāti mani vedināja meklēt tālāk.
Tāpēc citā rakstā es metīšos iztirzāt vēl citus depresijas fizioloģiskos apsvērumus un savus atklājumus šai ziņā. Rakstā Parunāsim par depresiju jeb kāds sakars depresijai, hemoglobīnam un draugiem jau minēju par depresijas saistību ar mazasinību jeb dzelzs deficīta anēmiju. Drīzumā izstāstīšu, kā es atradu atbildi uz jautājumu, kāpēc mani visu dzīvi ir pavadījis nespēks un hemoglobīna un dzelzs rādītāji daudzas vienības zem apakšējās ieteicamās robežas. Atbildi, ar kuru es lepojos, jo to man nespēja iedot pat Latvijas Hematoloģijas Centrā. Un šobrīd man ir ne vien atbilde, man ir arī risinājums. Arī par to drīzumā stāstīšu sadaļā .
Par rakstu, kur skaidrošu depresijas saistību ar vairogdziedzera darbību, es domāju jau vairākus mēnešus, bet, kad žurnāla Una 2014. gada Jūnija numurā izlasīju smeldzīgi skaisto interviju ar Daci Rukšāni-Ščipčinsku, nolēmu, ka par to uzrakstīt ir mans pienākums.
Un ticu, ka manis minētie 3 piemēri nebūt nav visi iespējamie fiziskas (bioķīmiskas) dabas iemesli depresijai. Tas viss būs, bet šoreiz es vēlos izstāstīt, ar kādām sajūtām esmu dzīvojusi daudzus gadu desmitus un kāpēc tagad ir sākusi mainīties mana attieksme pret dzīvi.
Jau rakstīju, ka visas līdzšinējās dzīves garumā esmu sev jautājusi – kas ir pirmais – mana mazasinība, kas savukārt izraisa nomāktos emocionālos stāvokļus (mana homeopāte sen atpakaļ teica – mazasinība ir nevēlēšanās dzīvot) vai drūmās emocijas, kas rada arī fizisku nespēku? Kamēr es ik pa laikam sev uzdodu šo jautājumu, dzīve turpinās, un man nav daudz variantu – es cenšos turēt tai līdzi. Taču mani panākumi bieži mijas ar nespēku un smagām pārdomām, kāda visam jēga.
Iespējams, manas domas un sajūtas vēl drūmākas padara Mežāža astroloģiskais spiedogs manā būtībā. Mana draudzene astroloģe mēdz jokot par mani (un precīzāk nevar, jo tas tik ļoti atbilst manai dzīves uztverei) – visi normāli cilvēki pamostas no rīta, pieceļas, ēd brokastis, iet uz darbu, strādā, ēd pusdienas, nāk mājās, gatavo vakariņas, atpūšas, galu galā arī priecājas par dzīvi. Bet Mežāžiem viss ir citādi – no rīta Jā-ceļas, Jā-gatavo brokastis, Jā-iet uz darbu, Jā-strādā, Jā-nāk mājās, Jā-gatavo vakariņas, pat Jā-atpūšas, un priekam par dzīvi nepaliek ne laika, ne spēka. Viss ar Jā..., viss kā pienākums, kā piespiešanās. Un es par šo draudzenes joku nemaz neļaunojos, jo tas tik ļoti man atbilst. Dzīve arī Jā-dzīvo. Kā pienākums. Tāpēc dažreiz jautāju sev – kāpēc tad viss... Kāpēc man viss nāk smagi, pat ja objektīvi par dzīvi nedrīkstu sūdzēties.